1989. gada 9. aprīļa Tbilisi notikumu apstākļu izmeklēšanai izveidotās Gruzijas PSR Augstākās Padomes komisijas slēdziens (3)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
(Sākumu sk. 28. un 31. oktobrī)
— pret nesankcionēto masu pasākumu organizētājiem un aktīvajiem dalībniekiem veikt likumā paredzētos pasākumus.
Analoģiskus pasākumus veikt arī teritorijā, kas ietver republikas televīzijas un radioraidījumu centru, kā arī citās pilsētas vietās, ja rastos nepieciešamība.»
Lai izpildītu šo Gruzijas PSR Ministru Padomes rīkojumu un operācijas laikā nodrošinātu tiesisko kārtību, Gruzijas PSR iekšlietu ministrs Š. Gorgodze tajā pašā vakarā izdeva pavēli Gruzijas PSR Iekšlietu ministrijas attiecīgajām apakšvienībām un Tbilisi pilsētas Iekšlietu pārvaldei ar republikas milicijas spēkiem apsargāt Valdības namu, pārvietot bada streika dalībniekus no teritorijām, kas ietver Valdības namu un Televīzijas un radioraidījumu komiteju, uz medicīnas iestādēm, kā arī aizturēt nesankcionētā mītiņa organizētājus un aktīvākos dalībniekus.
Mītiņa pārtraukšanas operācijas plāns netika apspriests nevienā no sēdēm. PSRS Tautas deputātu komisijas sēdē I. Rodionovs apgalvo, ka konkrētu operācijas plānu vajadzējis izstrādāt I. Jefimovam, I. Rodionovam bijusi tikai operācijas vispārējā shēma. Operācijas uzsākšanas laiks — 9. aprīļa rītā pulksten četros —, kā paskaidro I. Rodionovs un Gruzijas KP CK biroja locekļi, noteikts šaurā amatpersonu lokā (Dž. Patiašvili, B. Nikoļskis, I. Rodionovs, K. Kočetovs).
Ievērību izraisa vēl kāds apstāklis. 8. aprīlī pulksten 20 un 50 minūtēs, tas ir, pēc tam, kad jautājums par mītiņa pārtraukšanu jau bija izlemts, uz Maskavu PSKP Centrālajai Komitejai tika nosūtīta telegramma ar Dž. Patiašvili parakstu, kuras tekstu bija sagatavojis B. Nikoļskis. Telegrammā norādīts, ka «stāvoklis Tbilisi joprojām ir saspīlēts. Pie Valdības nama notiek mītiņš, kurā piedalās daudzi tūkstoši dalībnieku un kura galvenie lozungi joprojām ir tādi paši — izstāšanās no PSRS, neatkarīgas Gruzijas izveidošana, autonomiju likvidēšana un citi. Kopumā Gruzijas KP CK, valdība, vietējie partijas un padomju orgāni pārvalda situāciju, veic nepieciešamos pasākumus stāvokļa stabilizēšanai. Sadarbībā ar Iekšlietu ministriju un Aizkaukāza kara apgabala pavēlniecību izstrādāti un tiek īstenoti konkrēti tiesiskās aizsardzības plāni un izsmeļoši pasākumi, lai nepieciešamības gadījumā novērstu nelikumīgu rīcību. Viss CK, Augstākās Padomes un Ministru Padomes, kā arī Tbilisi pilsētas partijas komitejas un pilsētas izpildu komitejas aparāts precīzi izpilda savas funkcijas un veic aktīvu darbu iedzīvotāju un mītiņa dalībnieku vidū. Nekādi papildpasākumi bez jau veiktajiem no PSKP CK un PSRS valdības puses šobrīd nav nepieciešami.»
Pēc šīs telegrammas nosūtīšanas ne mītiņā, ne galvaspilsētā nekādas būtiskas, ar stāvokļa saasināšanos saistītas izmaiņas nenotika. Nebija arī mēģinājumu uzbrukt valdības iestādēm vai tās ieņemt. Tieši otrādi, iedzīvotāji centās saspīlējumu izkliedēt. Konkrēti, pie Dž. Patiašvili mājas mātes sarīkoja manifestāciju ar prasību nepieļaut asins izliešanu. Ar tādu pašu prasību pie K. Gamsahurdija pieminekļa piecsimt sievietes pieteica bada streiku. Tajā pašā laikā mītiņa dalībnieku skaits pie Valdības nama ievērojami pieauga, jo tajā iesaistījās mītiņa dalībnieku vecāki un tuvinieki, lielākoties sievietes. Tas radikāli mainīja situāciju, un jau tāpēc vien valdībai būtu vajadzējis mainīt iepriekš izstrādāto plānu. Tieši šo apstākļu dēļ pirms mītiņa pārtraukšanas uzsākšanas iekšlietu ministrs Š. Gorgodze protestēja pret šādu operāciju un vērsās pie republikas vadības (Dž. Patiašvili) ar lūgumu pasākumu atlikt.
Pusstundu pirms operācijas uzsākšanas Dž. Patiašvili šo jautājumu pa telefonu apsprieda ar Rodionovu (Rodionovs šai laikā kopā ar karaspēka apakšvienībām atradās Ļeņina laukumā, bet Patiašvili — savā kabinetā). Rodionovs Patiašvili apgalvoja, ka mītiņa pārtraukšana neizraisīs smagas sekas. Pārrunu rezultātā tika izlemts operāciju sākt paredzētajā laikā (pulksten četros no rīta).
Īpaši atzīmējams fakts, ka Dž. Patiašvili komisijas sēdē atzina, ka 9. aprīlī viņam bija reāla vara un līdz pēdējam mirklim viņš varēja atlikt mītiņa pārtraukšanas operāciju.
Mītiņa pārtraukšanas operācija sākās 9. aprīlī pulksten četros un beidzās traģiski.
Taču telegrammā, ko tajā pašā dienā pulksten 10 un 25 minūtēs Dž. Patiašvili nosūtīja PSKP CK, teikts: «8. aprīlī pēc pulksten 21, neņemot vērā visus partijas, padomju un tiesību aizsardzības orgānu veiktos pasākumus, ekstrēmisti situāciju mītiņā pie republikas Valdības nama, kurā piedalījās ap 15 tūkstošiem cilvēku, tāpat kā arī citos pilsētas rajonos, bija noveduši līdz galējam saspīlējumam un tā sāka kļūt nepārvaldāma, tā sauktās nacionālās atbrīvošanas kustības līderi sāka publiski nākt klajā ar paziņojumiem, ka gatavojas sagrābt varu republikā. Lai šādos apstākļos nodrošinātu sabiedrisko drošību un novērstu neparedzamas sekas, tika pieņemts lēmums pulksten četros no rīta pielietot spēku, lai laukumu pie Valdības nama atbrīvotu no mītiņa dalībniekiem... Saskaņā ar kompetentu orgānu izstrādāto plānu tika izmantotas republikas Iekšlietu ministrijas un Aizkaukāza kara apgabala apakšvienības... Izcēlās drūzma, kurā gāja bojā 16 cilvēki — 13 jaunas sievietes un 3 vīrieši. Vairāk nekā 100 cilvēki guva dažāda smaguma ievainojumus… Patlaban laukums pie Valdības nama no mītiņa dalībniekiem ir atbrīvots un to apsargā karaspēks.» (Telegrammas tekstu sagatavojis B. Nikoļskis.)
Tādi ir fakti, kas liecina par apstākļiem, kādos tika pieņemts lēmums par mītiņa pārtraukšanu Tbilisi šā gada 9. aprīlī. To juridiskais vērtējums, saskaņā PSRS Konstitūcijas un Gruzijas PSR Konstitūcijas prasībām un Vissavienības un republikas likumdošanu, dod pamatojumu mītiņa pārtraukšanas likumības jautājumā izdarīt šādus secinājumus.
1. Lēmums par spēka pielietošanu 9. aprīļa mītiņa pārtraukšanai Tbilisi tika pieņemts tāpēc, ka republikas vadība kļūdaini novērtēja sabiedriski politiskos procesus, kas pēdējā laikā norisinājās Gruzijā, un izveidoja pret tiem politiski aplamu attieksmi.
Plašu tautas masu, galvenokārt jaunatnes un inteliģences aktivizēšanos, iesaistoties kustībā par republikas suverenitātes nostiprināšanu, par stagnācijas gados sakrājušos sasāpējušu sociālo un ekonomisko, kā arī nacionālo un kultūras problēmu risināšanu, šai nolūkā izmantojot tiešās demokrātijas institūtus (manifestācijas, demonstrācijas, mītiņus utt. ), republikas vadība novērtēja kā neformālo apvienību un ekstrēmistiski noskaņoto grupu mēģinājumus destabilizēt vispārējo stāvokli un sagrābt politisko varu, kā pretpadomju un antisociālistiskas akcijas.
Vājā un neauglīgā ideoloģiskā darba dēļ (N. Pophadze) republikas partijas organizācija, varas un pārvaldes orgāni nespēja noregulēt sabiedrībā notiekošos procesus, normalizēt situāciju ar politiskām metodēm un tāpēc izmantoja spēka pielietošanas politiku.
2. Ievērojot to, ka mītiņš, kas no 4. līdz 9. aprīlim notika pie Valdības nama, bija miermīlīga rakstura un nebija saistīts ar vardarbības pielietošanu, lai gāztu padomju varu, vai ar pilsoņu dzīvībai un veselībai bīstamu rīcību, nebija ne tiesiska pamata, ne nepieciešamības pieņemt lēmumu par mītiņa pārtraukšanu, iesaistot šai pasākumā Padomju armijas apakšvienības.
Republikas vadības un PSRS Aizsardzības ministrijas amatpersonu (Dž. Patiašvili, B. Nikoļskis, O. Čerkezija, Z. Čheidze, K. Kočetovs, I. Rodionovs) pieņemtais lēmums par mītiņa pārtraukšanu ir nelikumīgs akts, un šīs personas par to saucamas pie likumā paredzētās atbildības.
Komisija īpaši atzīmē, ka lielā mērā nelikumīgā lēmuma pieņemšanā vainojami bijušais Gruzijas KP CK pirmais sekretārs Dž. Patiašvili un bijušais otrais sekretārs B. Nikoļskis.
Komisija uzskata, ka nekavējoties izvirzāms jautājums par PSRS tautas deputātu Dž. Patiašvili, B. Nikoļska, I. Rodionova, O. Čerkezijas un Z. Čheidzes, kā arī Gruzijas PSR Augstākās Padomes deputāta, republikas ideoloģiskās dzīves vadītāja N. Pophadzes atsaukšanu no deputātu pienākumiem.
3. Lēmums par mītiņa pārtraukšanu pieņemts, rupji pārkāpjot PSRS Konstitūcijas 119. panta 14. punktu, jo, lai gan PSRS Augstākās Padomes Prezidijs Gruzijas galvaspilsētā nebija izsludinājis karastāvokli vai ārkārtējo stāvokli, mītiņa pārtraukšanā tika iesaistītas Padomju armijas apakšvienības.
4. Kaut gan A. Lukjanovs PSRS Tautas deputātu kongresā paziņoja pretējo, komisija uzskata, ka no mītiņa uzsākšanas brīža centrālie varas orgāni bija informēti par situāciju Tbilisi un visas akcijas, ko veica republikas vadība, bija saskaņotas ar centru. Konkrēti, nelikumīgais lēmums par karaspēka iesaistīšanu mītiņa pārtraukšanā tika pieņemts ar Politbiroja locekļa V. Čebrikova piekrišanu un pēc PSRS aizsardzības ministra D. Jazova rīkojuma.
5. Gruzijas PSR Ministru Padomes 1989. gada 8. aprīļa rīkojums (Z. Čheidze), kas iekšējā karaspēka un Padomju armijas daļām uzdod atbrīvot no mītiņa dalībniekiem laukumu pie Valdības nama, kā arī īstenot citus sabiedriskās kārtības sargāšanas pasākumus, ir nelikumīgs akts. Jo spēkā esošie konstitucionālās likumdošanas un citi normatīvie akti Gruzijas PSR Ministru Padomei šādas pilnvaras nepiešķir.
(Turpinājums sekos)
