Termosi uz ragaviņām
|
1991. gada janvārī es ar saviem nodaļas biedriem un brīvprātīgajiem ar personīgo transportu braucu uz Rīgu sargāt dažādus objektus. Sākumā bijām pie Augstākās Padomes, vēlāk sargāju Latvijas Televīziju Zaķusalā. Visi bija saspringti, jo kuru katru brīdi gaidījām OMON vienības uzbrukumu. Uz Daugavas tilta, kā arī Rīgas ielās bija daudz lieljaudas lauksaimniecības tehnikas — traktori, smagās mašīnas, kā arī autobuss pie autobusa, jo šajās dienās Rīgā bija sabraukuši cilvēki no dažādām gan tuvām, gan tālām Latvijas vietām.
No dzelzceļa sliedēm metināja "ežus" pret tanku uzbrukumiem. Tika savesti arī pamata bloki. Ar pamata blokiem, kuri bija apmēram 2,5 m augsti, bija aizmūrēta iela uz Augstāko Padomi. Ielas uz Augstāko Padomi bija tā aizbarikādētas, ka tur varēja piekļūt, vienīgi kājām ejot. Lielie traktori un kravas mašīnas krāva piekabēs smiltis, granti un dzelzsbetona konstrukcijas, lai tanki nevarētu tehniku nostumt malā. Visi cilvēki bija gatavi cīņai. Vienīgie, kas atklāti staigāja ar automātiem rokās, bija Padomju Latvijas milicijas formas tērpos ģērbušies Iekšlietu ministrijas darbinieki.
Kad pāri tiltam tuvojās OMON vienības mašīna, mēs ap Latvijas Televīziju izveidojām dzīvu, neapbruņotu cilvēku ķēdi, bet uz tilta stāvošā tehnika tika iedarbināta un gatava doties pretī omoniešiem. No OMON vienības automašīnas izkāpa daži cilvēki un pēc neilga laika iekāpa atpakaļ un aizbrauca. Viņi bija atbraukuši ar automašīnu "Zil-131".
Zaķusalā un arī citur Rīgā bija savests daudz malkas. Cilvēki aukstajās janvāra naktīs sildījās pie ugunskuriem, kuru Rīgā bija ļoti daudz. Cilvēki — un jāatzīst, ka vairāk gan krievu tautības, — nēsāja apkārt pārtiku un karstu tēju. Bija pat ļoti vecas tantiņas no mājām atvedušas pārtiku un karstu tēju termosos ar ragaviņām, šādā veidā kā varēdamas atbalstot cilvēkus, kas vairākas diennaktis no vietas sargāja Rīgu.
Zaķusalā uzstājās arī aktieri un dažādi ansambļi. Cilvēki, pie ugunskuriem stāvēdami, dziedāja līdzi pazīstamajiem dziedātājiem.
Visa tauta bija ļoti draudzīga savā starpā. Visi cerēja uz pārmaiņām. Protams, visi gaidīja labākus laikus, un nebija nekādas nozīmes nacionalitātei, visi šajās aukstajās un draudu pilnajās naktīs bija vienoti un saliedēti, visus vienoja viena doma — aizstāvēt un nosargāt Latviju un kādreiz redzēt to brīvu un neatkarīgu.
Pierakstījusi S. Ziemele
