«Šīs problēmas es zinu...»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šobrīd mūsu uzmanību arvien vairāk saista gaidāmās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas. Taču, pirms republikas augstākā likumdevēja organa priekšvēlēšanu kampaņa sasniegs savu kulmināciju, izskanēs noslēguma akords vietējo varas orgānu vēlēšanas — 4. februārī vairākos vēlēšanu apgabalos gan pilsētas, gan rajonu padomēs notiks atkartotas vēlēšanas.
Starp tiem, kas centīsies panākt uzvaru 80. vēlēšanu apgabalā Ļeņingradas rajona padomei, ir Aleksandrs Marajevs, kuru par kandidātu izvirzījusi LKP Ļeņingradas rajona komiteja.
Viņš dzimis 1959. gadā Sahalīnā karavīra ģimenē. Krievs. Pēc Kaļiņingradas zivrupniecības un zivsaimniecības institūta beigšanas 1981. gadā viņu nosūtīja uz Rīgu. No 1989. gada viņš ir partijas Ļeņingradas rajona komitejas instruktors. Precējies, audzina meitu.
Ar A. Marajevu tikās «RB» korespondents Vladimirs Golovanovs.
— Sāksim mūsu sarunu ar tradicionālo jautājumu. Kas ierosināja jūs izvirzīt savu kandidatūru, turklāt atkārtotajās vēlēšanās?
— Aizvadītās balsošanas rezultātā par Ļeņingradas rajona padomes deputātiem kļuva tikai divi partijas darbinieki: rajona komitejas pirmais sekretārs un organizatoriskā darba nodaļas vadītājs. Šāda situācija rada partijas darbiniekiem sava veida nepilnvērtības kompleksu. Tāpēc ir dabiska vēlme atkārtotajās vēlēšanās šo kompleksu pārvarēt, pierādīt, ka partija paliek politisks spēks. Bet šodien tas galvenokārt izpaužas ar līdzdalību padomēs.
— Ar šo domu sakrīt arī jūsu priekšvēlēšanu programmas pirmais punkts, kur jūs iestājaties par to, lai «visu varu nodotu tautas deputātu padomēm». Kā jūs to saprotat?
— Mūsu valstī izveidojusies tāda sistēma, ka padomes izpildīja statisku lomu, balsodamas (precīzāk, piekrizdamas) par jau izlemtiem jautājumiem. Praktiski visu izlēma partijas komitejās. Bet partijas komiteja taču nepārstāv visu tautu, bet tās niecīgu daļu. Arī no šās daļas absolūtais balsu vairākums neko nevarēja izlemt, jo viss bija atsevišķu cilvēku rokās.
Pārbūves apstākļos mums visbeidzot jānonāk pie tādas varas formas, kad visu izlemj tautas pārstāvji. Tās jau arī ir padomes, vismaz attiecīgajā laikposmā. Bet partijai sava ietekme jāizplata caur padomēm, tieši piedaloties to darbā.
— Ja jūs esat vienisprātis ar to, ka agrāk partijā lēmumus pieņema tikai atsevišķi cilvēki, droši vien kā komunists un partijas darbinieks piekrītat arī pārbūves nepieciešamībai pašā partijā. Kādu jūs saskatāt PSKP un LKP nākotni, īpaši ņemot vērā, ka tuvojas LKP XXV kongress un PSKP XXVIII kongress?
— Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka PSKP jāpaliek vienotai. Tātad LKP jāpaliek PSKP sastāvā, saprotams, ar visai plašām pilnvarām, ieskaitot arī politiskos lēmumus. Visi lēmumi LKP jāpieņem patstāvīgi, protams, nenonākot pretrunā ar PSKP vispārējo programmu. Pašai PSKP programmai jābūt vispārējai, konceptuāli veidotai. Konkrētajam darbam jānotiek republiku kompartijās uz savu programmu bāzes. Tās var nosaukt par rīcības programmām, bet nozīme ir tā pati.
— Bet vai statūtiem jābūt vienotiem?
— Dabiski, vienotā PSKP ir vienoti statūti.
— Atgriezīsimies pie jūsu priekšvēlēšanu programmas. Ko jūs saprotat ar «reālu Latvijas PSR politisko un ekonomisko suverenitāti PSRS sastāvā»?
— Tā pirmām kārtām ir iespēja rīkoties ar visu veidu resursiem, kas atrodas republikā, — materiālajiem, darbaspēka, dabas u.c. Taču rīkoties ne jau tikai sava labuma pēc, bet līdz ar to strādāt visas savienības labā. Principā mūsu ekonomika ir tādā mērā integrēta (starp citu, tas raksturīgi visām civilizētajām valstīm), ka cilvēks, strādādams sev, gribot negribot strādā citiem. Tā arī ir darba dalīšana.
— Bet varbūt tomēr labāk, ja viņš «grib»? Darba dalīšana var būt «integrēta» pēc «reālā sociālisma» ekonomikas metodes, bet var būt arī vienkārši tirgus metode.
— Protams, var tā būt. Bet tirgu arī Rietumos regulē valsts. Pie mums to gluži vienkārši regulē lielākā mērā. Piemēram, ja «viņiem» ir 99 procenti tirgus un viens procents regulēšanas, mums — otrādi. Ir jāatrod saprātīgs kompromiss.
— Jūsu priekšvēlēšanu programmā ir arī punkts, kurā jūs solāt, ka cīnīsities «par mazturīgo iedzīvotāju slāņu dzīves līmeņa paaugstināšanu». Kā jūs to iedomājaties?
— Formējot rajona budžetu, jāparedz attiecīga izdevumu aile. Principā tā ir arī šobrīd, bet, lai paceltu pensiju līmeni kaut vai līdz 70 rubļiem mēnesī, gadā vajadzētu apmēram miljonu rubļu. Rajona budžetam tas ir fantastisks skaitlis. Acīmredzot jāveido fondi, kuriem ziedotu rajona uzņēmumi, arī tie, kuri šobrīd iemaksā tikai niecīgu summu rajona sociālajām vajadzībām.
— Bet varbūt labāk veidot nodokļu sistēmu no apakšas uz augšu? Tad rajona budžetā būs pietiekami daudz līdzekļu.
— Protams. Budžets jāveido no apakšas uz augšu (rajons, pilsēta, republika, centrs). Bez tam pilnīgi visiem uzņēmumiem un organizācijām jāmaksā attiecīgi nodokļi, neskatoties, vai tas ir savienības, republikas pakļautības vai vietējais uzņēmums. Ja izmanto rajona ielas, teritoriju, infrastruktūru, tad par to ir jāmaksā.
— Droši vien vajadzētu strādāt arī rajona ekoloģiskās situācijas uzlabošanā?
— Jā, šim darbam jānotiek uz uzņēmumu rēķina. Turklāt jābūt stingrai vadītāju atbildībai. Par pārkāpumu jāmaksā sods. Un nevis no uzņēmuma, bet no savas kabatas. Visam jābalstās uz ekonomiku, nevis uz to, kā bija agrāk. Uzaicina uz rajona izpildkomiteju vai rajona komiteju un mazliet pabar. Pēc mirkļa tas jau aizmirsts. Vislielākais sods tad bija tautas kontrole (un arī tad pēc daudzkārtējas saskaņošanas!), kas sodīja vienas mēnešalgas apjomā. Nē, ja vadītājs nespēj novērst pārkāpumus, sodam jābūt tādam, kas jūtams visu mūžu.
— Programma jums ir samērā plaša. Lai to izpildītu, nepieciešama sadarbība ar visiem spēkiem rajona padomē. Vai esat gatavs sadarboties ar grupām, kuru vispārējai politikai varbūt pat nepiekrītat?
— Protams. Vispār, ideāls variants būtu vispārējs kompromiss. Jācenšas atrast variantu, kas apmierinātu visus. Tiesa, jāņem vērā laika faktors, jo lēmumi jāpieņem operatīvi. Taču mazākuma tiesībām jābūt aizsargātām. Piemēram, kaut vai tādējādi, ka svarīgu lēmumu pieņemšanai jānosaka kvalificēta vairākuma prasība — lēmumu pieņemt tikai tad, ja par to balsos trīs ceturtdaļas, četras piektdaļas vai piecas sestdaļas padomes sastāva.
— Piekrītot balotēties, kandidāts ne tikai izstrādā programmu, bet arī nosaka zināmu pamatu, kas dod viņam cerību uz vēlētāju atbalstu.
— Protams. Aizvadītās balsošanas analīze rāda, ka rajona komitejas atbalstītie kandidāti dažviet (arī manā apgabalā) nesavāca tikai dažus procentus balsu. Bez tam daudzi neizprata šo vēlēšanu atšķirību no iepriekšējām, faktiski neizvērsa priekšvēlēšanu cīņu. Bet par vēlētāju balsīm jācīnās. Par svarīgu faktoru uzskatu arī to, ka vairāk nekā trīs gadus dzīvoju apgabala teritorijā un šīs problēmas zinu.
