Mežaparks: problēmas paliek
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pērngad «RB» tika nopietni apspriestas mūsu pilsētas «plaušu» — Mežaparka aktuālās atveseļošanas un reģenerācijas problēmas. Bija publicēti kritiski raksti: «Mežaparks — gadiem krājušās problēmas», «Mežaparks papīra karuselī» u. c. Šajos materiālos autors uzdeva jautājumu, ko par Mežaparka saglabāšanu, tā «ārstēšanu» domā zinātnieki, Oktobra rajona un pilsētas vadītāji. Laiks rit, taču konkrētu atbilžu pagaidām nav. Nav arī kardinālu uzlabojumu, kas Mežaparkam tik ļoti vajadzīgi, kad gadiem tas smacēts daudzo katlumāju un autotransporta izplūdes gāzēs un dūmos….
Pagaidām zinātnieki, ekonomisti, dendrologi, arhitekti, celtnieki, Oktobra rajona un republikas Ministru Padomes vadītāji klusē, bet bez viņu nopietnas palīdzības Mežaparks nevarēs izdzīvot.
Operatīvi reaģēja Rīgas pilsētas izpildkomiteja, pērnā gada novembra beigās izskatot jautājumu par steidzamiem pasākumiem Mežaparka reģenerācijā un labiekārtošanā. Šajos plānos ietverti daudzi darbi dzīvojamo namu kapitālremontā un zaļās aizsargzonas atveseļošanā, zema spiediena gāzes vada izbūvē F. Deglava prospektā, Stendera un Gdaņskas ielā. Viss it kā būtu labi: pirms vairākiem gadiem pieņemtais Mežaparka labiekārtošanas plāns radikāli pārskatīts, uzlabots un paplašināts, ņemtas vērā daudzas šī mikrorajona iedzīvotāju vēlmes un ieteikumi. Parādījusies cerība, ka visbeidzot pilsētas un republikas tēvi pavērsīs skatu uz Mežaparka pusi…
Taču te, kā allaž, rodas daudz jautājumu. Viens no tiem — kas finansēs daudzos Mežaparka labiekārtošanas plāna pasākumus. Atbilde pagaidām nav saņemta. Pilsētai un Oktobra rajonam savu līdzekļu nav daudz, bet republikas Ministru Padome ieņēmusi nogaidošu pozīciju. Ja šo jautājumu neizlems līmenī, jaunais plāns, tāpat kā iepriekšējais, atkal var palikt uz papīra. Ne mazāk nopietns ir jautājums par gāzes vada izbūves termiņu — trīspadsmito piecgadi. Šis termiņš nav pirmais. Ir zināms, ka saskaņā ar perspektīvo plānu dzīvojamo namu gazifikāciju bija ieplānots pabeigt līdz 1990. gadam. Tā mikrorajona iedzīvotājiem jau 1980. gada vidū centās iegalvot bijušais Oktobra rajona izpildkomitejas priekšsēdētaja vietnieks B. Naukins. Kalendārs rāda 1990. gada janvāri, bet vezums nekust no vietas.
Un kādas garantijas, ka trīspadsmitā piecgade ir «pēdējais un izšķirošais» Mežaparka gazifikācijas termiņš? Jo vairāk tāpēc, ka arī šis laikposms ir pārāk izplūdis — vesela piecgade, bez tam projektu un tāmes dokumentācija arī nav līdz galam izstrādāta. Nav pārliecības, ka Mežaparks, tā zaļa rota izturēs vēl sešus gadus.
Te vajadzīgs speciālistu dendrologu slēdziens. Bet jau tagad ar neapbruņotu aci redzams, ka Mežaparka mežs ir, ja varētu tā izteikties, avārijas stāvoklī, īpaši gar bērnu dzelzceļu, Viestura, Meža, Siguldas prospektu, ap Ķīšezeru, kas piesārņots līdz galējai robežai un jau ilgus gadus gaida «ķirurģisku» iejaukšanos.
Vai ir reālas iespējas samazināt šos piecgadu termiņus, lai pabeigtu Mežaparka gazifikāciju? Domāju, ka ir. Par to rakstu jau no 1979. gada. Izeju redzu vienu: organizēt kooperatīvu zema spiediena gāzes vada iekškvartālu projektēšanā un izbūvē. Taču pirms tam ar Mežaparka gazifikācijas plānu jāiepazīstina iedzīvotāji un jāveic projektu un tāmes dokumentācijas sabiedriskā ekspertīze. Te savs vārds ir sakāms mikrorajona sabiedrībai, jo te dzīvo augstas kvalifikācijas speciālisti — arhitekti, celtnieki, santehniķi, piemēram, N. Vijups, I. Sokolovs, V. Koļesņikovs un citi. Tā būtu visnotaļ reāla palīdzība gan projektētājiem, gan finansistiem, gan pašam Mežaparkam. Tagad savs vārds jāsaka Oktobra rajona izpildkomitejai un republikas Celtniecības komitejai.
Jāpanāk, lai ar Mežaparka gazifikācijas saīsinātā termiņa izbūves grafiku, norādot konkrētas ielas, namus, darbu izpildītājus un atbildīgās personas, varētu iepazīties visi rajona iedzīvotāji. Līdz šim visi ar dzīvojamo namu gazifikāciju, īpaši ar termiņiem saistītie jautājumi tīti necaurredzamā «plīvurā». Tāpat «slepeni» ir dati par dzīvojamo namu un ielu asfaltēšanas kārtējā un kapitālā remonta darbiem, kaut gan šajā jomā nav vajadzīgi nekādi papildieguldījumi. Gluži vienkārši trūkst elementāras kārtības 55. DzER un tā priekšniecības — Oktobra rajona izpildkomitejas darbā. Šāda «noslēpumainība» un darbu koordinācijas trūkums izraisa daudzkārtēju pārtaisīšanu, brāķi, par ko skaidri pateikts informācijā «Šodien būvējam — rīt laužam», kas publicēta «RB» jau jaunajā gadā, 5. janvārī. Mežaparka iedzīvotājs N. Jefremovs raksta: «1988./89. gada noasfaltēja Gatartas ielu. Bet septembrī asfaltu uzlauza un sāka izbūvēt gāzes vadu. Mežaparka gazifikācija notiek haotiski, nesaimnieciski.» Komentāri, kā mēdz teikt, lieki.
55. DzER nav kļuvis ne par Mežaparka sabiedriski politisko, ne par saimniecisko centru. Šāda centra Mežaparkā joprojām nav, kaut gan tas ir ļoti vajadzīgs. Par tādu būtu varējis kļūt kinoteātris, taču tas pirms dažiem gadiem nodega, un neviens nedomā to atjaunot, vismaz Mežaparka iedzīvotājiem par to nekas nav zināms. Bet informācijas un atklātuma trūkums rada dažādas nelāgas baumas: nodegusi Mežaparkā vienīgā kafejnīca — vainīga interfronte, ugunsgrēks un zādzības zooparkā — LTF intrigas un tamlīdzīgi «objektīvi jaunumi», kuru varētu nebūt, ja Mežaparkam būtu īsts saimnieks, kas interesētos par visu, kas rūpētos par tā iemītniekiem, namiem, ielām, zaļajiem stādījumiem un tīrību, par Ķīšezeru, par iedzīvotāju apgādi ar visu nepieciešamo, bet, galvenais, par patiesu informāciju. Par šādu saimnieku jākļūst Mežaparka sabiedriskajai padomei, kurā vajadzētu iekļaut partiju biedrus un bezpartijiskos, LTF un interfrontes aktīvistus, visus šejienes sabiedrības pārstāvjus. Pagaidām tādas padomes Mežaparkā nav, un tai nebūtu arī kur pulcēties. Varbūt tomēr ir vērts forsēt kinoteātra atjaunošanu. Nevar informāciju par notikumiem Mežaparkā saņemt tikai no pilsētas un republikas laikrakstiem. Manuprāt, tikai atklātums var glābt un saglabāt Mežaparku mums un nākamajām paaudzēm.
A. BULGAKOVS,
tehnisko zinātņu kandidāts,
Mežaparka iedzīvotājs
