Jautājumā par «pozīciju»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Izlasot laikraksta vakardienas numurā Latvijas ĻKJS CK sekretariāta trīs rindkopas plašo rūpju rakstu «Jautājumā par karadienestu», varētu jau nopriecāties, ka arī bieži kritizētais republikas komjaunatnes aparāts tomēr ir informēts par tendencēm jaunatnes dzīvē un pauž savu nepārprotamo pozīciju dienesta ignorētāju un iespējamo boikotētāju jautājumā. Taču vai nebūtu labāk darīt ko reālu minētās problēmas risināšanā, kā jau tas slavas apvītai jaunatnes organizācijai piedienētu, nevis aprobežoties tikai ar bažīšanos un, neuzņemoties daudzmaz konstruktīvus pasākumus, pāradresēt šo rūpju paketi kā allaž visu varošajai un darošajai Latvijas PSR Augstākajai Padomei. Starp citu, atšķirībā no ĻKJS Centrālkomitejas Augstākās Padomes jauniešu karadienesta lietu komisija jau ir sākusi šo darbu, tāpēc minētās jaunatnes organizācijas sekretariāta rūpesti un vēlējumi nav vērtējami nekā citādi kā deklaratīva un novēlota reakcija uz aktualitāti, kuras risinājums vispirmām kārtām ir pašas komjaunatnes vadības ziņā.
Galīgi neizprotams šķiet sekretariāta uzskats: «...nav pieļaujams, ka Padomju Armijas lomas pārvērtēšanas un esošās prakses izmaiņas procesos tiek iesaistīti jauniesaucamie un jaunieši, kas atrodas aktīvajā karadienestā.» Aizkustinoši — slīcēju glābšana nu vairs nav slīcēju pašu rūpju lokā. Tātad iespējamiem pazemojumiem, ciešanām un pat nāves briesmām pakļautajiem iesaukuma vecuma puišiem pilnīgi jāpaļaujas uz labajiem onkuļiem no aparāta, kuri, protams, labāk par viņiem zina, kas ir ārpusreglamenta attiecības, kas — nošķirtība no dzimtenes, kas — dienesta biedru nievas un apvainojumi, kas — virsnieku patvaļa un, protams, kā ar to visu cīnīties. Tā teikt, turēsim, zēni, mutes ciet, un, lūdzami, klusējiet arī tie, kas nelietīgā kārtā ir aizrāvušies ar «negatīvas attieksmes veidošanu republikā pret jauniešu dienestu PSRS Bruņotajos Spēkos». Jāsecina, ka pasaciņas par «veterānismu» ir antisociālistisku provokatoru izdomājums, kas noskaņo sociāli nenobriedušo jaunatni pret vishumānāko un visādā ziņā disciplinētāko pasaules armiju.
Šāda akcentu pārlikšana man neviļus atgādināja nesenās Vissavienības televīzijas insinuācijas, proti, par samāksloti traģizētu situāciju Baltijā un tās atrisinājumu vislabāk zināja spriest Ļeņingradas atslēdznieki vai Kazahijas aitu gani. Pie vārda tika it visi, tikai ne tie. kas būtu zinājuši paust savu sāpi. Pamācītāju lomā bija šovinistisku ambīciju, kā arī savas nezināšanas un nedomāšanas paudēji.
«Ar to viņi tiek musināti pārkāpt savu Konstitūcijā ierakstīto pienākumu,» — padevīgu likuma kalpu tonī konstatē LĻKJS CK sekretariāts. Lai atceramies, kā laikā, kad ne tikai ir pārskatāma un pārvērtējama daudzu novecojušu Pamatlikuma punktu atbilstība sabiedrības pašreizējām vajadzībām, bet ir pilnīgi skaidra arī šā likuma ieviešanas nelikumība, pret mazāko citādas domāšanas izpausmi dzelžaini vērsās prokurors Jānis Dzenītis. Raugi — šāda uzcītība nākusi viņam par labu. Bet ko gan nenācās izciest «anarhistiskajiem» brīvdomātājiem?!
Ja būsim tikai malā stāvoši vērtētāji, Latvijas ĻKJS CK sekretariāta informācija, domājams, nevar radīt īpašas iebildes.
Taču uzskatu, ka turpmāk, izstrādājot līdzīgus dokumentus, Latvijas ĻKJS CK sekretariāta darbiniekiem godprātīgāk jāizturas pret to lasītājiem, kas neapšaubāmi paši spēj saprast, kur ir poza, kur — pozīcija un kur — darbs.
JURIS LAKSOVS
