Tikai skaidrībā, tikai principialitātē
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Attieksme pret Igaunijas Nacionālās neatkarības partiju pašā Igaunijā ir visdažādākā. Teiksim, IPSR Augstākā Padome savējo jau izteikusi tādējādi, ka vairāk kā gadu ir atteikusies to reģistrēt kā oficiālu sabiedriski politisku organizāciju. Taču tik un tā vēsturē INNP ieies kā pirmā neformālā organizācija Igaunijā, kura bez jau pastāvošās Komunistiskās partijas tagad, atmodas laikā, izteikusi vēlmi pretendēt uz partijas godu. 19. un 20. augustā notika jau otrais INNP kongress. Ja pirmais pagājušā gada 21. augustā bija spiests samierināties ar puslegāliem apstākļiem Pilistveres baznīcā, tad šoreiz pulcēšanās notika Igaunijas Filharmonijas koncertzālē Tallinā. Pavisam bija ieradušies 246 delegāti, kuri pārstāvēja 305 partijas biedrus. Jā, INNP šobrīd nav masu partija. Lai kļūtu par tās locekli, cilvēkam jau ir jābūt sevi apliecinājušam kādā konkrētā darbībā Igaunijas neatkarības vārdā. Turklāt par šīs partijas biedru tu nevari kļūt tad, ja jau esi kādā citā partijā.
Tune Kelams, viens no INNP līderiem savā politiskajā ziņojumā sacīja:
— Mūsu laiks ir kļuvis ļoti izšķirīgs. Ir sācies īsts pavasaris ļoti daudzām pasaules tautām. Mēs zinām par to, kas noticis Polijā, Ungārijā. Mēs pieredzam reālas pārvērtības pašu valsts sistēmā, kura līdz šim balstījusies vienīgi uz cilvēka pazemošanu un aizvainošanu.
Domāju, ka pēdējo gadu laikā mums savā cīņā ir bijuši lieli panākumi. Brīvības ideja vairs nevar būt no tautas noslēpta. Beidzot esam arī sapratuši, ka nevienam mums nav jāatvainojas par to, ka 1918. gadā mums radās patstāvīga valsts, ka mūsu tauta bija brīva. Šobrīd mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ar tautu atkal vēlas manipulēt, to atkal vēlas piemānīt. Runā par sarunu, par parlamentāro ceļu. Bet kaut ko savā starpā sarunāt var tikai līdzīgi partneri, to savā laikā atzina pat Ļeņins, taču pagaidām par šādu tautu vienlīdzību nevar būt ne runas. Ir tik traģiski, ja ar vienādiem terminiem, vārdiem mēs joprojām tik bieži saprotam dažādas lietas. Ja jēdzieni būs tikai līdzeklis manipulācijām, tad nekādām sarunām nebūs jēgas. Kad mēs runājam «tēvs», mēs ar to patiesi saprotam tēvu, bet, ja runājam par brīvību, suverenitāti, patstāvību, tad nez kāpēc rodas ļoti lielas problēmas. Un, ja Igaunija ir patstāvīga valsts, tad tā patiesi arī ir tāda. Un, ja secinām, ka tās teritorijā atrodas svešas valsts karaspēks, arī tādā gadījumā mūsu secinājumam būtu jābūt viennozīmīgam.
Kongresā jautājumā par Igaunijas pašreizējo situāciju un statusu nekas principiāli jauns pateikts netika. Viena no būtiskākajām iezīmēm likās tā, ka foruma darbā piedalījās ļoti daudz viesdelegāciju no visas PSRS. Turklāt katra no tām apliecināja, ka neatkarības ideja ir aktuāla un nepieciešama gan Lietuvā un Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Gruzijā. Jo negribam, lai visa lielā valsts iekļūtu neaptverami grūtā stāvoklī, ir acīmredzami, ka PSRS valdībai būtu krasi jāpārvērtē savs statuss un attieksme pret daudzajām tautām. Ja tas nenotiks, tad tālākie notikumi ir neprognozējami.
Vasilijs Sitško, Ukrainas Kristīgi demokrātiskās partijas pārstāvis:
— Tas, ko mēs šeit redzam, mums vēl ir tikai sapnis. Ukrainā līdz brīdim, kad varētu notikt šāda veida kongress, mums vēl būs jāgaida gadiem. Cik neesam mēģinājuši, mums tas allaž beidzies ar zilām acīm vai roku dzelžiem. Pēc redzētā par Igauniju varu sacīt, ka šeit noteikti dzīvo cīnītāju un ne vergu tauta. Mūsu konservatīvās aprindas to arī mums tieši cenšas pārmest, ka mēs savā zemē gribam realizēt Igaunijas variantu. Tā patiesi arī ir un to mēs nemaz neslēpjam. Joprojām uzskatām, ka igauņi mums iet pa priekšu un mēs līdzīgi viņiem gribam savā Ukrainā darīt visu, lai tā taptu par brīvu valsti.
Pavisam nesen mēs redzējām, kā brūk cerības tiem, kuri ticēja PSRS Augstākās Padomes iespējamai progresīvajai dabai. To, ka igauņiem netika dota iespēja pieņemt tādus likumus, kādus viņi savā zemē vēlas, mēs uzskatām par vardarbību.
Man tas nebūs pārsteigums, ja pavisam drīz Igaunija un pārējās Baltijas republikas kļūs neatkarīgas. Taču tas vēl tik un tā nenozīmēs impēriskās politikas sabrukumu, turpretī, ja neatkarību sev izkaros Ukraina, tad šāda veida pārvērtības, iespējams, jau būs notikušas. Tādēļ sadarbība starp republikām ir viens no pašiem svarīgākajiem mūsu uzdevumiem pašlaik.
Sergejs Grigorjancs, Maskavas neatkarīgā izdevuma redaktors:
— Būtiskākais šobrīd ir jautājums par procesu, ceļu, ne mērķi, jo par pēdējo, manuprāt, mums viss ir skaidrs. Mēs vairs nekādā ziņā nedrīkstam kļūdīties. Man ir bail, ka mēs pārāk esam pieraduši pie tiem asins plūdiem, kuri valstī ir sākušies. Simtiem tūkstošiem iedzīvotāju uzsākuši bēgļu gaitas, liela daļa no viņiem meklē elementāru palīdzību, nāk arī uz «Glasnostj» redakciju. Sāk pacelties daudzas balsis, ka visas pārbūves pārvērtības ir radījušas šo situāciju. Pirms gadiem pieciem taču bija mierīgāk…
Jūsu republika ir daudz tālāk par citām gājusi iekšējo procesu demokratizācijā, gan ar savu pilsoņu komiteju aktivitātēm, gan arī ar gatavojamo Visigaunijas pilsoņu kongresu. Un tomēr, atšķirībā no pagājušā gada, kad visi PSRS progresīvie spēki viennozīmīgi atbalstīja visu Igaunijā notiekošo, šobrīd daudzi saka, ka igauņi pārāk steidzoties. Un tās nebūt nav tikai konservatoru balsis. Es negribu jums dot kādas īpašas pamācības, lai gan dažkārt saka, ka no malas esot labāk redzams.
Manuprāt, ir jāpierāda Igaunijas krieviem, ka interfronte un Kogans te negatavojas cīnīties par kādu labāku Igauniju. Jāsaka tieši, ka viņi te grib izveidot jaunu Pleskavas apgabalu. Vārdu sakot, radīt tieši tādus apstākļus, no kuriem taču viņi paši reiz jau ir aizbēguši. Un visbeidzot, domāju jums jāsaprot, ka tieši no jūsu iejūtības un gudrības lielā mērā atkarīgs PSRS daudzmiljonu tautu tālākais liktenis.
Vēl kāds no kongresa dalībniekiem, izteica, manuprāt, patiesi oriģinālu domu:
— Mēs nevaram iedomāties, ka Nirnbergā, teiksim, tiktu nosodīts tikai hitlerisms, bet nacionāli sociālistiskā partija gluži vienkārši pasludinātu pārbūvi un savas darbības uzlabošanu.
Piemērs varbūt nav īsti korekts, tomēr kļūst skaidrs arī tas, ka arvien vairāk valstī ir cilvēku, kuri nepārprotami ir pārliecināti, ka vaina nav bijusi atsevišķos cilvēkos, bet patiesi mūsu valsts līdzšinējā pamatideoloģijā.
Vairākkārt kongresā tika atkārtota arī ideja par to, ka tie Igaunijas valdošie slāņi, kuriem republikā pieder privileģēts stāvoklis, pašreiz pastiprina cīņu, lai aizstāvētu savu pozīciju jebkuriem līdzekļiem. Tādēļ vēl jo vairāk tagad ir svarīgi apelēt pie starptautiskajiem noteikumiem un starptautiskās morāles, lai beidzot skaidri un nepārprotami izgaismotu visu Baltijas vēsturi bez jebkādām noklusēšanām un rīkotos saskaņā ar izdarāmajiem secinājumiem. Nedrīkstētu pieļaut pašreizējo aktivizējušos tendenci, kad it kā ar demokrātiskām vēlēšanām pašreizējā nelikumīgā administrācija grib iegūt likumīgu statusu. Un, ja jau reiz Komunistiskā partija pasludinājusi pārvērtības, kāpēc tā joprojām atļauj saņemt personālo pensiju pilsonim, kurš izdarījis tik daudz slikta pret Igaunijas tautu — Karlam Vaino.
Kongresa laikā tika godināti bijušie politieslodzītie Marts Nikluss un Ens Tartū. Pirmajam svinīgi tika pasniegta 100 ASV kongresmeņu parakstīta vēstule, savukārt otrajam bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana vēstule kā pateicības apliecinājumi par viņu pašaizliedzīgo cīņu savas tautas pašnoteikšanās labā.
Spriežot pēc visa, INNP būs arvien lielāka loma Igaunijas politiskajā dzīvē, jo, kā daudzi šeit saka, šīs partijas biedri atklāti pasaka to, par ko ir pārliecināta lielākā igauņu daļa. Lai gan Igaunijas Tautas frontes pārstāvji pret to joprojām izturas uzsvērti atturīgi, tomēr kongresā ITF pārstāvis sacīja apsveikuma runu.
ARNIS ŠABLOVSKIS
