Runa nav par metro, bet par sirdsapziņu (1)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šoreiz vēstuļu apskatu sāksim ar A. Dišleres un D. Majores rakstīto:
«Esam ļoti priecīgas, ka beidzot arī mūsu republikas iedzīvotājiem ir pienācis tāds brīdis, ka nav vienalga, kā dzīvojam mēs un mūsu nākamās paaudzes, ka nepieņemam bezierunu paklausībā jebkuru no malas uzspiestu ideju. Nevajag nonievāt un par nekompetentiem saukt tos cilvēkus, kuriem tiešām rūp savas pilsētas nākotne.»
Jā, ir par ko padomāt, taču — labi zinām arī to, ka ar domāšanu un runāšanu vien nepietiks. Starp citu, ļoti daudzās lasītāju vēstulēs lasām par netaisnībām dzīvokļu sadalē, un acīmredzot nāksies pamatīgāk papētīt šo problēmu, kas it kā nav tiešā sakarā ar mūsu pašreizējo metro diskusiju, taču — kā jau teicām — cilvēki savu sāpi vairs nevēlas slēpt un runā par visu it droši.
Bobinsku ģimene, piemēram, iesaka:
«Gribam izteikt vēlējumu, lai atbildīgās iestādes un personas, kas nodarbojas ar dzīvojamās platības sadali, daudz stingrāk ievērotu sociālā taisnīguma principus. Daudziem, kas Rīgā dzimuši un auguši, jāmitinās vecos graustos, bieži vien trīs paaudzes vienā istabā, un uz normālu dzīvokli jāgaida vismaz 20 gadi...»
Bet nu — par metro. Ļoti daudz atkal ir kolektīvo sūtījumu. Un tos gribas citēt, taču — avīzē tam gluži vienkārši nepietiks vietas. Pamatīgu vēstuli atsūtījusi projektēšanas institūta «Agroprojekts» Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pirmorganizācijas biedri — pavisam 223 paraksti pret metro celtniecību Rīgā. Ir vēstule no P. Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas, no LVU Svešvalodu fakultātes, no izdevniecības «Liesma», no kokapstrādes kombināta «Ventspils koks» (114 paraksti), no Rīgas 4. medicīnas skolas (207 paraksti), no ražošanas apvienības RER darbiniekiem (111 paraksti), no institūta «Meliorprojekts», no ražošanas apvienības VEF darbiniekiem (282 paraksti), no institūta «Komunālprojekts» — to parakstījuši gan nodaļas vadītājs O. Miltiņš, gan nodaļas galvenā konstruktore A. Ūdre, gan projekta galvenais inženieris L. Zabrausks, gan galvenais speciālists J. Klētnieks, gan arī vēl ļoti daudzi vadošie speciālisti. Diskusijā savas balsis iesaistījusi arī Jūrmalas pilsētas koncertapvienība, arī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas celtniecības pārvaldes darbinieki, arī VEF 3. ražotnes strādnieki. No viņu vēstules ir šāds citāts:
«Mēs, strādnieki, uz kuru pleciem būs jāiznes lielākais darba smagums, esam pret metro celtniecību.»
Kur tad izčākst viens otrs apgalvojums, ka tieši strādnieki esot tie, kas vēlas metro?...
Vēstuli atsūtījuši Rīgas narkoloģiskā dispansera I nodaļas darbinieki, Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolas darbinieki, Bauskas grāmatu draugu biedrības biedri, Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejas darbinieki un vēl daudzi citi.
Vērā ņemams ir Latvijas PSR Komponistu savienības sūtījums. Citējam:
«Publicētie speciālistu viedokļi ļauj mums izdarīt secinājumus un ieņemt noteiktu nostāju jautājumos par pašreizējā metro projekta realizācijas tehniski saimnieciskajiem un sociālajiem ieguvumiem vai zaudējumiem. Pašu metro celšanas ideju ir izraisījusi pēdējo gadu desmitu nepareizā sociālā un demogrāfiskā politika attiecībā uz Rīgu, kuras dēļ galvaspilsētā un tās apkārtnē dzīvo jau vairāk par trešdaļu republikas iedzīvotāju. Pilsētas infrastruktūra ir galēji nospriegota, un jau ir paredzamas katastrofas (Rīgas jūras līča pagaidām nesaudzīgā un nenovēršamā piesārņošana, dzīvojamā fonda lielais avārijas stāvokļa procents, kas drīz papildināsies ar daudzu sešdesmitajos gados celto paneļnamu skaitu utt.). Tuvākajos gados padarīt Rīgu par metro celtniecības pilsētu nozīmētu turpināt šo ekstensīvo procesu, kas ar savu principu «pārciest pagaidu grūtības» jau vairākus gadu desmitus ir psiholoģiski un morāli galēji nogurdinājis tagadējās paaudzes, kā arī draud pilsētai pilnīgi atņemt tās vēsturiski izveidojušos seju, kas ir neatgūstama estētiska un sociāla vērtība.
Rīgas sociālā un saimnieciskā sakopšana nav iespējama, nelabojot minētās demogrāfiskās politikas kļūdas. Metro celtniecība šo kļūdu labošanu ne tikai neveicinātu, bet gan sankcionētu līdzšinējo Rīgas saimnieciskās un sociālās attīstības ievirzi, kura ir nesaudzīgi ekspluatējusi pilsētas ekonomiski izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli — par sliktu Rīgas kā suverēnas sociālistiskas republikas galvaspilsētas interesēm un Rīgai kā unikālam vēsturiski pilsētbūvnieciskam veidojumam.
Turklāt nauda nevar kompensēt būvmateriālu un darbaroku trūkumu, bet tas savukārt apdraudētu, kā arī vienlaikus liktu paplašināt dzīvokļu celšanas programmu, jo Rīgai tiktu no jauna piesaistīts liels skaits darbaspēka vienību un tas daudzkāršotos uz līdzpieskaitāmo ģimenes locekļu un tuvinieku rēķina.
Pēc mūsu pārliecības, metro celšana šobrīd Rīgā sagādātu gan sociālus, gan tautsaimnieciskus zaudējumus, gan arī ignorētu pilsētas struktūras un mēroga vēsturiskās attīstības loģiku un šādā nozīmē būtu voluntārs akts.
LPSR Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs
P. DAMBIS
Valdes atbildīgais sekretārs
A. VERNERS
Valdes sekretāri:
R. KALSONS
A. KLOTIŅŠ
L. KĀRKLIŅŠ
R. PAULS
Partijas pirmorganizācijas sekretārs
A. BOMIKS
Arodkomitejas priekšsēdētājs
J. PORIETIS
Savienības biedri un administrācija
(pavisam 55 paraksti).»
Redakcija ir saņēmusi ne vienu vien vēstuli, ko parakstījuši visā republikā pazīstami cilvēki. Tā, piemēram, muzikologs Jānis Torgāns savā vēstulē raksta: «Mani nepavisam neapmierina alternatīva: «Ja domājat, ka viss būs pa vecam, tad nav nemaz vērts dzīvot.» Cerīgām domām gribētu redzēt daudz stiprāku pamatu pilsētas transporta jautājumu risināšanā jau šodien. Pliks aicinājums ticēt uz gaišo nākotni pašreiz, šķiet, nevienu neapmierina.»
Rakstnieks Miervaldis Birze:
«Intervijā ar arhitektu Edgaru Bērziņu lasīju: «Diskusijai par labu nenāk dalībnieku nepietiekamā informētība.» Zelta vārdi, tāpēc ierosinu vienu, uzskatāmu informācijas veidu. Rīgā, Pēterbaznīcā, vajadzētu uzstādīt lielu, pārskatāmu Rīgas maketu, uz kura katram būtu skaidri redzamas metro līnijas. Uz maketa ar sarkanu krāsu būtu jāparāda nami, kurus noteikti nojauks, kurus «iespējams, nojauks» un kuri paši sabruks. Maskavas pieredze, piemēram, liecina, ka nojaucamo namu plānu metro būvētāji parasti pārsniedz. Tā ar lielām pūlēm izdevās saglābt Ļeņina bibliotēku. Tāpat šai maketā būtu jānorāda, kuros parkos, apstādījumos, metro ceļot, tiks izaloti, izpostīti zālāji, koki. Tāpat ir nepieciešamas norādes, kādās ielās un uz cik gadiem tiks pārtraukta satiksme. Un vēl ir nepieciešams, lai attiecīgi «atvienoto» namu iedzīvotāji jau laikus plānotu savu dzīvi. Tā, piemēram, zārku ar mirušo, ja tam vidējais svars ir astoņdesmit deviņdesmit kilogramu, iznesīs četri braši vīri, bet kā, piemēram, šais kvartālos ienesīs vai iznesīs klavieres, kas sver daudz vairāk? Tur nu nepalīdzēs dziesmiņa «Rīga dimd».»
Ļoti būtisku vēstuli uzrakstījuši vairāki inženieri. Tajā pamatīgi iztirzāti visi tie argumenti pret metro būvi, kurus mēs jau zinām. Taču gribu nosaukt autorus, kuriem pārmest nekompetenci vai emociju pārpilnību būtu lieki. Tie ir J. Bērzājs, sakaru inženieris, A. Eglītis, būvinženieris, J. Grigorjevs, ceļu būves inženieris, V. Ķermelis, būvinženieris, A. Krēsliņš, būvinženieris, tehnisko zinātņu doktors, I. Melders, būvinženieris, tehnisko zinātņu kandidāts, A. Priednieks, inženieris, elektrotehniķis, G. Rozentāle, būvinženiere, G. Veisbergs, būvinženieris.
Ļoti interesanta ir arī inženiera hidrotehniķa Leona Mageļa vēstule, kurai viņš pievienojis pilsētas iekšējo dzelzceļa līniju shēmu ar iespējām pilnveidot dzelzceļa tīklu. L. Magelis ironiski raksta: «Rodas sajūta, ka emociju plosīts nejēgu bars cīnās pret Rīgai ļoti nepieciešamo metro un ka tikai atklātības apstākļos viņiem ļauts izgāzt savas emocijas. Visu tā kā tā izlems kompetenti speciālisti gaišās nākotnes vārdā un nesavtīgu nolūku vadīti. Vai tiešām tā? Bet kur nejēgu barā radusies tāda vienprātība?…»
Ļoti daudzi lasītāji atsaucas uz tām vēstulēm, kuru fragmenti publicēti vēstuļu apskatā «… bet es esmu par metro!».
Rīdzinieks S. Rediss raksta:
«Neesmu dzirdējis nevienu rīdzinieku sakām: viņš būtu ar mieru, ka Rīgā uz 10 gadiem apturētu kultūras būvju un dzīvokļu celtniecību, lai tikai dažs labs biedrs varētu atbraukt uz Rīgu un pavizināties ar metro, kā jau to ir darījis Maskavā un Ļeņingradā.»
Evija un Romualds Freimaņi:
«Cienījamo biedri Graudān Jēkabpilī! Jums laikam ir liels dzīvoklis, ja jau gribat atlikt dzīvokļu būvi uz vairākiem gadiem. Ja jūs divdesmit gadu dzīvotu komunālajā dzīvokli vienā istabiņā trīs cilvēki, jūs domātu citādi.»
Andis Bumbieris, students:
«Nekādi nevaru piekrist M. Lauvas un A. Sīpola izteikumiem, ka strādnieki, redziet, strādā, bet avīzei neraksta.
Strādnieku sabiedriskā aktivitāte pēdējos gados ir ļoti augusi. Neredzu nekādu pamatu strādnieku pretstatīšanai citām sociālajām grupām. Arī es esmu bijis strādnieks. Pirms iestāšanās LVU strādāju trīs gadus r/a VEF, tāpēc vēstules temats man ļoti tuvs.»
I. Rozīte:
«Vai jūs domājat, ka cilvēks ar savām ikdienas rūpēm ir mazsvarīgāks par metro?»
Līgatnes papīrfabrikas galvenais inženieris Jānis Šupiņš:
«Lavīna ir iekustināta, cilvēku domāšana uzjundīta. Tauta sāk mosties. Un to ir izdarījis laikraksts «Padomju Jaunatne». Nespeciālisti transporta jautājumos. Man ir viens konkrēts priekšlikums: jebkuras tehniskās padomes vai ekspertu grupas darbā obligāti jābūt klāt žurnālistiem. Un nevis «pie galma akreditētajiem», bet no tiem spurainajiem, šodienīgi rakstošajiem.»
Rita Trumpele:
«Mani satrieca ziņa, ka jau sen izstrādātajā Rīgas transporta kompleksajā shēmā metro nemaz nav bijis paredzēts! Interesanti būtu uzzināt, ko Rīgas saimnieki ir izpildījuši no šā kompleksā plāna, lai uzlabotu Rīgas transporta sistēmu?»
R. Baltakmens:
«Ja jau Rīgas ielas ir pārblīvētas ar automobiļiem, kas liedz sekot Londonas paraugam un braukt ar divstāvu autobusiem? Trolejbusa līniju vadus var pacelt augstāk. Vasarā ieteicams lētais ūdens transports uz Bolderāju, Mīlgrāvi, Ķengaragu.»
I. Apšteins, inženieris:
«Metro aizstāvji man atgādina cilvēkus, kuri būtu ar mieru vairākus gadu desmitus staigāt ar caurām biksēm — tikai tādēļ, lai pie šlipses varētu nēsāt labi izslīpētu briljantu.»
M. Sala, atslēdznieks sanitārtehniķis:
«Es, piemēram, nekad neeju strādāt tālāk kā 15 minūšu gājienā no darba līdz mājām un neticu, ka labi strādnieki bariem vien brauks no Pārdaugavas uz VEF. Varbūt viņiem kaut kā trūkst?…»
«Kā mērnieks esmu piedalījies daudzās būvēs, vienmēr esmu strādājis godīgi, taču nekad neesmu aizmirsis, kur ir mana dzimtene.
Necienu cilvēkus, kas dzīvo pēc principa: «Mana dzimtene ir tur, kur man labi maksā», — raksta mūsu lasītājs Šteinbergs.
«Mēs dienam Rostovas apgabalā. Katru dienu redzam, kā pamazām mirst stepe, kā netālajā pilsētā iedzīvotāji smok vietējās termoelektrostacijas dūmos, bet turpat blakus plešas bēdīgi slavenā Cimļanskas HES ūdenskrātuve. Visapkārt jūtams, ka cilvēki vispirms rīkojušies un tikai pēc tam domājuši. Atliek ticēt, ka atradīsies cilvēki, kuri spēs atrast pareizo risinājumu metro būvniecībā. Ar cieņu — Valdis Cīrulis un vēl 24 paraksti.»
(Turpinājums 2. lpp.)
