Godātie kungi — nāciet dzīvot pie mums!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1988. gada pavasarī Ļeņingradas inženieri veica projektēšanas darbus jaunu lokatoru celtniecībai lidostas «Rīga» apkaimē. Viņi bija ļoti pārsteigti, ka visapkārt tik daudz dzīvojamo namu. «Mēs domājām, ka tās ir noliktavas un darbnīcas».
Viņi apvaicājās, vai pēc jau esošo lokatoru uzcelšanas mēs, līdzās dzīvojošie, bieži neslimojot, vai dārzā kas augot un vai te mītot meža dzīvnieki? Kā zibens spēriens gaišā dienas laikā apskaidrojās mūsu prāts: jā, pazudušas daudzās vāveres, jāņogu un upeņu krūmi nezied, ābelēs nobriest pieckapeiku lieluma āboli. Malkas gana no apkārtnē izkaltušajiem bērziem un priedēm vien. ļeņingradieši turpināja: «Lidosta iecerējusi patapināt no Mārupes jaunu priežu kāpas daļu — sēšanai tā nav piemērota, bet ir optimāls dabisks paaugstinājums jaudīgāku lokatoru uzstādīšanai. Mums grūti to jums teikt, taču es jūsu vietā pameklētu citu dzīvojamo vietu, te ir tāpat kā Miničernobiļā, tikai radiāciju aizstāj elektromagnētiskais starojums. Nestāstiet gan nevienam, ka mēs te tā esam izrunājušies».
Uzzinājām, ka apkalpojošais personāls atbild par lokatoru starojumu, kurš iespējams viņu iežogotajā teritorijā, tā devas nosakot «pēc vajadzības». Par mārupiešu veselību un elektromagnētiskā starojuma noplūdi atbildot Rīgas rajona sanitāri epidemioloģiskais dienests ar galveno ārstu Valdi Dreimani priekšgalā. Taču visus gadus, kopš lokatori bija sākuši savu riņķa deju, par mums neviens nebija rūpējies. Lai mēs nomierinātos, SES darbinieki divās mājās izdarījuši mērījumus un secināja: starojums ir, taču pieļaujamās robežās. Uzzinājuši arī to, ka 1985. gadā Maskava pēkšņi paaugstinājusi šo pieļaujamo devu 10 reizes (pēc citām ziņām — 200), turklāt neviens nepētot šāda starojuma reālu iedarbību uz apkārtni un cilvēkiem ...
Speciālistu kompetenci aizēnoja pērnā gada rudens notikums — no taksometra lokatoru tuvumā atteicās kāpt ārā ārzemnieks, jo viņa personiskais dozimetrs brīdināja par atrašanos bīstamā zonā. Mūsējie apgalvo, ka šāds dozimetrs signalizējot tikai par radiāciju. Ja mēs nezinātu par augsto padomju tehnikas attīstības līmeni, ko dažkārt var piepacelt ar dūres belzienu, tad piekristu. Tūlīt pēc Lielā Oktobra 72 gadskārtas svinībām lūdzām pārskatīt mērījumu rezultātus un atklāt starojuma iespējamu noplūdi. Sanitārā dienesta ļaudis atteica, aizbildinādamies, ka vienīgais lidostā esošais mēraparāts nogādāts profilaktiskajai apskatei. Kara daļas šādus aparātus neiznomājot, jo kam gan jāzina kaut kādi starojums, viss viņu rokās. Ilgie starojumi vainagojās ar neveiksmēm, jo neviens no jaunajiem aparātiem nebija spējīgs uztvert attiecīgo starojuma diapazonu. Sekoja mierinājums, ka vismaz kāpas priedes jau nu netikšot izcirstas, jo tas neesot paredzēts projektā, kuru parakstījis ari V. Dreimanis. «Ja kaut viens koks nokritis, mēs svītru visam pārvilksim pāri. . .» — tā SES galvenā ārsta vietnieks. Jau pēc dažām dienām brīvās Latvijas gaisotni kādreiz baudījušās priedes gūlās zem sarkanā asmeņa. SES dakteri aukstasinīgi informēja: pēc rūpīgākas papīru pārbaudes izrādījies, ka viņi «apieti», un šo nedarbu akceptējusi Ministru Padome.
Rīgas rajona TDP izpildkomitejas Dabas un pieminekļu aizsardzības nodaļas darbiniece O. Leitāne Jūrmalas MRS noskaidroja, ka cirtums pārsniedz oficiāli atļauto, bet vēl pirms tam lidostas darbinieks J. Trohdjunovs apgalvoja: «Saudzējot dabu, mēs izcirtām mazāk koku, nekā mums bija ļauts ...» Redzot atbildīgo personu bezrūpību, galvenokārt bezspēcību, tapa vairāku desmitu mārupiešu parakstīta vēstule Latvijas Ministru Padomes sirdsapziņai: «Mēs izprotam jaunas tehnikas ieviešanas nepieciešamību, taču pretstatīt mūsu un mūsu bērnu veselību ne jau sabiedrības, bet resoru interešu apmierināšanai spēj vienīgi varmākas. Mēs vēlamies palikt savās dzimtajās un iekoptajās viensētās, saglabājot ticību cilvēku saprātam, nevis piedāvātajai paradīzei zem lokatoru saulēm.»
Jā, mēs vēlamies palikt viensētās, un tas nav pretrunā ar sabiedrības un Latvijas valdības jaunajiem centieniem, bet organiski iekļaujas tajos. Taču resoru darbība rada antipolu progresīvajām idejām par viensētām, privātīpašuma atdzīvināšanu ... faktiski tā bijusi un ir tīša personiskās mantas bojāšana (LPSR Kriminālkodeksa 146. pants), veselības gandēšana (..), vides piegānīšana (. .) un visbeidzot — amatpersonu bezatbildība.
Vēl Jāpiebilst: ja līdzīgā veidā kādā demokrātiskā valstī būtu apskādēts privātīpašums, tad tā īpašnieki kļūtu stāvus bagāti!
Jauno lokatoru celtniecībā ieinteresētie vēlas rast kompromisu, solot pie «kliedzošāko» īpašnieku mājokļiem uzsliet metāla režģus (padomju avangards — «gģe i muha ņe zalezit»). Ir cita suga, kas cenšas iebiedēt: «Ja daudz bļaustīsities, pārsēdināsim valsts dzīvokļos» Diemžēl arī šīs Staļina-Brežņeva kārbiņas straujā tempā stumjas no Zolitūdes puses virsū lokatoru indes mutēm, un to iemītnieku ķermeņus šķaida elektromagnētiskie naži. Ticiet gan «mūsu speciālistiem», kuri aizstāv pirms pieciem gadiem Maskavā uzrakstītās instrukcijas par starojuma labestību, normām . Taču spriedumi radikāli mainītos, ja lokatorus paredzētu celt b. Belaičuka vai projekta parakstītāju namu, vasarnīcu pakājē.
Būvēšanas histērijas neapsēstie teic, ka lokatorus varot celt mežos aiz lidostas. Tur neesot māju, varot radīt «sanitāro zonu», arī Zolitūde nebāztos virsū. Bet šādi, iespiežoties pārpildītā autobusā, rodas iespēja braukt «par zaķi» un ietaupīt kapeikas, jo nav jābūvē mākslīgs paaugstinājums, nav jārada jauni pievedceļi. Ari aizbildināšanās ar lidostas modernizēšanas nepieciešamību it veiksmīgi var noderēt par viltus plīvuru haltūrām!
Savu rūpi izklāstījām mūsu deputātam A. Gorbunovam, klātesot agrofirmas «Mārupe» priekšsēdētājam J. Zvaigznem. Saimnieks bija loti pārsteigts, uzzinādams par lokatoru esamību Mārupes teritorijā, taču jauno lokatoru celtniecības projektu viņš pats ir parakstījis ...
Bet tā jau ir pagātnes liecība, jo agrāk it vienkārši bija likt savu parakstu aiz sešiem jau uzliktiem, pat nepārkāpjot kabineta slieksni. Šo procesu sauca par «saskaņošanu». Tā nu dzīvojam šīs saskaņas radītajā haosā.
Iespējams — teju teju taps likums par privātīpašumu. Tad augstajos krēslos piedzims nožēlotāji: «Tā nu TOREIZ iznāca ar tām Mārupes viensētām ...», vēl citi, refleksu un taisnības dzīti, vainīgos medīs un metis kauna sārtā Tāpēc mēs laikus piesaucam visus — gan dzirdīgos Mārupes valdē, gan Mārupes Tautas frontes nodaļas apgarotos: «Atpērciet savu nozaudēto, svešu laužu piesmieto priežu zemi, neatraidiet mūs — dzīvus apraktos!» Un nedod Dievs, ja Latvijas rītausmā «Tirukulara» brīdinājums — «Ļaunums, ko esi nodarījis kādam no rīta, atgriezīsies pie tevis vakarā!» — var vērsties lāstā.
ARVĪDS MŪRNIEKS
P. S. Februāra pirmajās nedēļās trijās mājās tika izdarīti mērījumi ar jauniegādāto, desmit dienas aprobēto, VDR radīto instrumentu. Secinājums: telpās starojums ir, bet ārpusē — nulle. Nekas nav skaidrs! Mērījumi jāatkārto pēc nedējas. Bet pēc nedēļas apslimis vienīgais mērīt protošais speciālists! Savukārt lidostas vīri veco lokatoru pakājē krauj jauno konteinerus.
Buģem stroiķ!
