Tēvzemei un cilvēcei
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kalpojums tēvzemei un cilvēcei — tā īsi varētu raksturot mākslinieces Ilzes Rudzītes gleznu pirmo personālizstādi dzimtenē, izstādi, kas veikusi tālo ceļu no Altaja uz Latviju un kopš 7. februāra ir skatāma Sv. Pētera baznīcā.
Tu, latvju tauta, izkliedēta pa malu malām, cik bagāta tu esi, ja tev dzimuši un kalpo tādi mākslinieki! Es pazinu viņas tēvu — gara dailes dzejnieku Rihardu Rudzīti, pirmskara Latvijas Rēriha Biedrības ilggadējo priekšsēdētāju. «Brienu braslu, klīstu klaidu, kāpju zilos pakalnos, Bārai papardītei smaidu, ceļa smilgai paklanos» — tā dziedāja dziesminieks.
Viņa meita māksliniece Ilze Rudzīte iet tēva sākto ceļu. Tālumā aizklīdusi un Altaja gara kalnos kāpusi, viņa nu atgriežas no tālā ceļa mājās gara dailes pilnu klēpi — kā ābele baltiem ziediem apsnigusi, lai noliktu šo bagātību pie Mātes Latvijas kājām.
Gleznās — Māte Latvija, gan sērās galvu noliekusi, gan trīs zvaigznes augstu rokas pacēlusi, no nebūtības nakts izkāpusi. Lāčplēša tēls iet viņai blakām, un sarkanbaltsarkanais karogs, vējā atraisījies, brīvi plīvo pār Latvijas ārēm. Latvijas tēma tik daudzās gleznās sirds asinīm rakstīta, kā apliecinājums tam ir tēva un mātes portreti, ari pašportrets.
Un otra tēma — kalnu tēma Nikolaja Rēriha cienīga skolniece, ar neskaitāmām kalnu ainavām viņa iet dižā Meistara sākto ceļu — kāpj gara kalnos.
Kāds izbrīnā jautā: — Vai tās ir Rēriha kalnu ainavas?
— Nē, — atbildu, — Ilze Rudzīte nebūt neatdarina Rērihu, viņai ir savs rokraksts, sava izpratne, savas krāsas.
Un tomēr arī man nezūd sirds nojauta, ka Ilze iet dižā Meistara kalpojuma gara taku. Ilze Rudzīte kalpo cilvēcei, šīs gleznas ir viņas dāsnās sirds dāvinājums, veltījums un aicinājums mums visiem iet augšējo, iet kalna taku.
A. MAKĀROVS.
Latvijas Rēriha Biedrības valdes priekšsēdētājs
