Visai nepartijiska pozīcijā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šis jautājums nav tik daudz svarīgs tagadējai Latvijas sabiedrībai, domājot par kādām ideālām nākotnes iespējamām perspektīvām, kā analizējot un mēģinot saprast tos apstākļus, kāpēc ar mums notika viss, kas notika. Jā, tas ir tas pats visnotaļ aprobētais Komunistiskās partijas jautājums mūsu tagadnes situācijā, kas arī tik cieši saistās ar jautājumu: kas ar Latviju būs? Protams, aktuāls varētu būt arī jautājums: kāpēc tieši ar šo un nevis ar kādu citu partiju mums būtu tā jārēķinās, kāpēc tieši šai organizācijai un nevis kādam citam (daudz demokrātiskākam) sabiedriskam veidojumam ir jāsaka «jā» vai «nē» vārds? Kāpēc mums visiem no tā vēl tagad būtu jābūt atkarīgiem? Jā, kāpēc?
Lai nebūtu nekādu neskaidrību, es, protams, esmu par to, ka 6. punkts Konstitūcijā pēc lespējas drīzāk jālikvidē, ir jādara viss, lai nomainītu to, kas jel kādā taustāmā un reālā veidā mums uzrāda totalitārisma iezīmes. Diskusijās presē, TV un radio tas jau ir pietiekami apliecināts un argumentēti pierādīts. Tomēr šoreiz es vēlētos runāt par kādu atsevišķu iezīmi, kura arī visā šajā pozitīvajā darbā tomēr laiku pa laikam parādās. Ir pietiekami bieži jau dzirdēts, kad kāda indivīda, atsevišķa cilvēka ārišķā jeb formālā piederība partijai jau pati par sevi gandrīz vai tiek uzskatīta par kaut ko tādu, kas ir ārpus likuma. Jā, katrā ziņā kaut ko ļoti sliktu.
Atzīstot humanitāro, reliģisko, vispārcilvēcisko un kultūrattiecību prioritāti (kā tas formāli vismaz mūsu sabiedrībā tagad ir) kādu citu vērtību vidū, arī šos jautājumus būtu jāmēģina skatīt tieši no šā redzes viedokļa. Tagad taču jau it kā esam sapratuši, ka tieši šīs vērtības, ļoti praktisku lietojumu guvušas, var visreālāk mums palīdzēt atgūt savus spēkus gan tautas brīvības, gan arī indivīda brīvības līmenī. Tādējādi mēs varam sākotnēji kaut elementāri izdzīvot un šo sabiedrību beidzot varbūt sāktu interesēt ikkatrs cilvēks kā vērtība. Jā, neatkarīgi no viņa ārišķajiem nosaukumiem. Un varbūt tieši no šā aspekta būtu svētīgi paanalizēt tagadējo bieži vien tik vispārēji raksturīgo attieksmi pret komunistiem un komunismu kā tādu Latvijā, Baltijā.
Laikam jau tagad nediskutējama ir tā likumsakarība, ka līdz pašreizējai sabiedrības situācijai tomēr esam nokļuvuši gandrīz vai tikai un galvenokārt šis partijas dēļ. Kā mēdza toreiz teikt, tās «vistiešākajā vadībā». Taču, ja situāciju mēģinām skatīt no tagad tik bieži piesauktā grēka (saprotot to reliģiski sākotnējā nozīmē) skatapunkta, tad mums, paldies Dievam, tiek dota iespēja saprast, ka grēkā, kas mums tik lielā mērā lr materializējies, vainīgi nav un nevar būt tikai atsevišķi cilvēki vai arī atsevišķas cilvēku grupas. Iepriekšējās sistēmas tendences, kuras jau tik lielā mērā ir kļuvušas bīstamas mūsu esamībai, protams, ir jānoliedz. Esmu vienīgi un tikai pret to, ja tas tiek veikts pilnīgi neargumentēti.
Šāds noliegums, būdams pārāk neizstrādāts un dinamiski neattīstīts, nav savā esībā kaut cik pastāvīgs. Tik bieži taču redzam ari to, ka noliedzēji mēdz būt tik steidzīgi, ka viņiem neatliek laika jaunu struktūru radīšanai, vēl nav jaunās pozitīvās sistēmas...
Neapšaubāmi, ka mums būtu jāizanalizē un jānosoda visi tie noziegumi, kurus komunisms kā tāds ir tiešām šai valsti cilvēkiem nodarījis, fiziski tik daudz cilvēku iznīcinot, samaļot tik daudz nevainīgu dzīvju, taču šoreiz šim noliegumam un analīzei būtu jābūt pilnīgi saskaņā ar starptautisko likumdošanu, saskaņā ar vispārējām cilvēktiesību normām. Ja mēs argumentēti varam pierādīt, ka šie cilvēki ir bijuši noziedzīgi kādos konkrētos noziegumos, tad viņi noteikti saskaņā ar vispārējo likumdošanu būtu jāsoda, tomēr mēs nedrīkstētu sodīt cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi ir kādas partijas biedri (tas ir, mēs pat teorētiski nevarētu pieņemt šāda varianta iespējamību vienalga kādā politiskās situācijas samezglojumā). Jā, tieši tās ir tās likumsakarības, kuras mēs atkal laiku pa laikam konstatējam to cilvēku kopumā, kuru mēs katrā ziņā varam atzīt par pūli.
Situācija, kad upuris it kā nejauši, tomēr soli pa solim lr gatavs kļūt par kārēju. Patiesi, lielā mērā no tā jau kaut ko varam vērot Rumānijā. Tai nežēlībā, ar kādu tika sodīts viens no patiesi mūsu laika lielākajiem diktatoriem. Taču sodītāji arī nez kādēļ tik ļoti vēlējās kļūt viņa metodēm tik lieliski turpinātāji. Ar ļaunu pret ļaunu, līdz... Pat vēl vairāk, turpinot jauncelsmes darbu, tur, kā zināms, ir izveidotas tā sauktās «troikas» pēc PSRS «paraugiem» trīsdesmitajos gados. Nežēlība ir tā, kas pēdējā laikā uz šīs planētas arvien pieņemas spēkā.
Nelaime staigā arī pa šo valsti, bet, paldies Dievam, vēl mūsu republikā tā savu soli nav spērusi. Bet vai mums izdosies savus sliekšņus nosargāt arī turpmāk? Vai paralēli politiskā superradikālisma izaugsmei spēs pietiekami īsā laikā izaugt arī mūsu politiskā sirdsapziņa, politiskā atbildība? Vai būtībā nemazinot savu ideju tīrību, savus skaidros un galvenos mērķus, mēs spēsim tiem būt arī morāli gatavi to procesuālajā realizācijā? Vai jau pastāvošajās struktūrās centīsimies meklēt tikai un vienīgi ienaidniekus vai tomēr ari mūsu kopideju biedrus mūsu kopideju realizācijai? Vai, noliedzot veco un patiesi tik nederīgo, spēsim pietiekami ātri dot arī vietā jauno? Vai veco pamatu vietā spēsim pietiekami ātri iegūt jauno?
Mums visiem patiešām ir jābūt citādiem, mums lr jābūt labākiem, un tas nozīmē, ka mēs nekādā ziņā nedrīkstam atkārtot noliedzamās sistēmas kļūdas, pat ja tās būtu tikai līdzīgas. Jaunā sistēma nevar un nedrīkst balstīties uz nežēlību un ienaidu. Jaunajai sistēmai visupirms un galvenokārt būtu jābalstās uz līdzjūtību un iecietību pret saviem līdzcilvēkiem. Jā, droši vien arī uz iecietību pret saviem niknākajiem ienaidniekiem, protams, saviem ideāliem paliekot uzticīgiem...
Arī tagad nekādā ziņā nevar būt nekāda attaisnojuma tiem vispārzināmajiem komunisma noziegumiem, kas veikti Latvijā, Baltijā, pasaulē, taču tajā pašā laikā visi šie partijas jautājumi pirmām kārtām un noteikti lr jārisina civilizēti...
Tiešām vēl un visu laiku — «visu var, bet ne viss der». Ir jārespektē jebkuras personības cilvēktiesību brīvā griba jeb ikkatra paša tiesības demokrātiski izvēlēties savu pasaules uzskatu, savus dzīves pamatprincipus.
Ir taču laikam skaidri un nepārprotami jāizšķir, kur sākas un kur beidzas reāli pieradāms un inkriminējams noziegums un kur paliek cilvēks kā pirmā un galvenā vērtība. Ļoti, ļoti ceru, ka nākotnes Latvijas valsts, kura pašreiz top, vispirms būs humānisma un civilizētas demokrātijas valsts, kurā tiks ņemtas vēra un respektētas it visu cilvēku grupu viselementārākās tiesības (protams, ari komunistu kā visnotaļ specifiskas grupas tiesības...). Tikai praktiskais humānisms, tikai un vienīgi praktiska, apliecinoša cilvēkmīlestība pašreizējā pasaulsituācljā varētu beidzot dot ari kādus reāli pastāvīgus, stabilus rezultātus...
Un to, ka arī komunists var būt lielisks cilvēks, šķiet, Lietuvā vienkārši lieliski parādīja Aļģirts Brazausks ar savu skaidro un nepārprotamo nostāju nesenajā kongresā.
A.ŠABLOVSKIS
