Atklāta vēstule Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, Latvijas PSR Valsts Drošības komitejai
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Man ir daži jautājumi Jums, ceru, ka arī atbildēsit. Kas ir devis tiesības LKP CK pirmajam sekretāram A. Rubikam draudēt? Ko nozīmē viņa vārdi TV pārraidē š. g. 27. janvārī "traģisks rezultāts" — t. i., ja netiks pieņemti viņa un viņa vadītās partijas noteikumi? Mēs piedzīvojām, ka pirms Jaungada TV pārraidē viņa izteiktie draudi attiecībā uz Preses namu tika piepildīti. Loģisks secinājums — arī šie vārdi par traģisko rezultātu nav vējā kaisīti (tā domā daudzi, ar ko esmu runājis). Kāds tas būs? Nošaušana? Izvešana? Nekomunistiski domājošo un runājošo apcietināšana, demokrātisko organizāciju un laikrakstu slēgšana, to vadītāju apcietināšana? Vai ar 16. un 20. janvāra nevainīgajiem upuriem Latvijā nepietiek, ja draudos jātiecas uz vēl «traģiskāku rezultātu"?
Par līdzšinējo attīstību mana izpratne ir šāda — pēc ilgiem PSKP vienvaldības jeb monodiktatūras gadu desmitiem tika pieļauts pagaidām tikai dažus gadus ilgs demokratizācijas laiks — acīmredzot tādēļ, lai šo stagnātisko un atpalikušo milzeni — PSRS — attīstības ziņā censtos pietuvināt Rietumu demokrātijas valstīm, lai PSRS nepaliktu izolēta ārpus veidojamās t. s. Eiropas kopējās mājas. Bet — to Jūs arī, jādomā, redzat — šā demokratizācijas procesa rezultātā ir radušās jau daudzas partijas un kustības, līdzšinējā centralizētā vara ir sākusi jau slīdēt ārā no kompartijas rokām, un, ja demokratizācijas process turpinātos, tad kompartija beidzot nonāktu tajā stāvoklī, kāds tai ir Rietumvalstīs — ar nelielu skaitu piekritēju un nelielām, ne pārāk ietekmīgām avīzītēm. Ko šajā situācijā dara kompartija? Tā ķeras pie tā, ar kā palīdzību savulaik nāca pie varas, — pie ieročiem. Kas ar to tiks sasniegts? Atkal atgriešanās pie komunistiskās monovaldības jeb monodiktatūras? Iespējams, jā. Taču, lai pierādītu, ka kompartija ar savām vadības metodēm nav spējīga pacelt republikas vai PSRS attīstītākajām pasaules valstīm atbilstošā ekonomikas un demokrātijas līmenī, nav vajadzīgi jauni šādas diktatūras gadi vai gadu desmiti — tas ir jau pierādīts. Ko šādas atkal iespējamas diktatūras apstākļos piedzīvotu demokratizācijas laikā neapšaubāmi uzplaukusī Baznīca? Vai atkal jaunus ierobežojumus? Vai atkal visus ārējos sakarus un arī iekšējo darbību VDK kontrolē? Vai atkal — kā nupat gadījumā ar Kanādas latviešu mācītāja Jura Cālīša uzaicinājumu uz lekciju ciklu mūsu teoloģijas fakultātē — atbilde no Maskavas Reliģijas lietu padomes, ka šāds uzaicinājums esot "ņeceļesoobrazno" (nemērķtiecīgi), līdz ar to vīza netiek izsniegta? To, lūdzu, atļaujiet Baznīcai pašai zināt un izšķirt, kādus viesus uzaicināt ir mērķtiecīgi, kādus — ne. Vai atkal (kā 1940. gadā) mūsu tikko atjaunotās Teoloģijas fakultātes slēgšanu?
Rubika kungs savā TV uzrunā 27. janvārī teica, ka Tautas frontes vai tās vairākuma valdības mērķis esot atjaunot «buržuāziski nacionālistisku diktatūru", un to Rubika kungs ar saviem draudiem un to realizēšanu negrib pieļaut. Nē, mērķis nav atjaunot buržuāziski nacionālistisku diktatūru. Reāli domājošs cilvēks saprot, ka to mūsdienu pasaulē, kur tik liela nozīme ir cilvēku tiesību ievērošanai, tik mazās valstīs kā Baltijas valstis nemaz nav iespējams izdarīt. Mērķis ir — un tā izvēli Latvijas tautas vairākums ir pierādījis visā šajā atmodas laikā un vēl pēdējo reizi vairākus simtus tūkstošus lielajā tautas manifestācijā š. g. 13. janvārī, kā arī aizstāvot tautas ievēlēto Augstāko Padomi un valdību — atjaunot Latvijā neatkarīgu demokrātisku valsti, kura dzīves līmeņa, sociālo sasniegumu, kultūras un demokrātijas ziņā nostātos līdzās tādām mūsu kaimiņvalstīm kā Norvēģija, Zviedrija, Somija un Dānija. Vai šajās valstīs ir «buržuāziski nacionālistiska" diktatūra? Nebūs arī pie mums. Mēs — Baznīca un tauta — lūdzam, lai komunistiskā partija ar savu turēšanos pie varas, ar saviem tankiem, automātiem un patruļām neaizšķērso ceļu uz visas Latvijas tautas ilgu piepildījumu — neatkarīgu, demokrātisku, attīstītu valsti. Esmu pārliecināts, ka, ja pašreiz valdošā, politisko un it īpaši militāro spēku kontroli sevī koncentrējusī kompartija Baltijas tautu neapstrīdamo, gadsimtiem ilgi sirdīs glabāto neatkarības gribu centīsies samalt ar spēku, ar ieročiem, ar upuriem — tas nenovedīs ne pie laimes un miera, ne pie Eiropas kopējās mājas.
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps
Kārlis Gailītis
