Kam celsim monumentu?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pērnā gada novembra pirmajās dienās, svētku gaidu satrauktajā Rīgā būdams, ievaicājos draugam, kādam, pēc viņa domām, vajadzētu būt jau pārdesmit gadu iecerētajam Oktobra monumentam Republikas laukumā. Viņš tā jocīgi paskatījās manī, un tad sekoja atbilde, kas lika arī man aizdomāties un patiesībā kļuva par pamatu šim rakstam.
«Mums ir Ļeņina piemineklis, pirmkārt. Otrkārt, strēlniekiem. Tas tā kā arī būtu ar Oktobri saistīts. Tad — monuments padomju varai Valkā 1917. gadā. Rīgā — piemineklis Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājam 1919. gadā P. Stučkam. Revolucionāras idejas ir arī K. Zāles Brīvības piemineklī. Revolūcijas radītā konstruktīvā māksla ir Gustava Kluča pasaulē plaši pazīstamajos darbos... Ak, tie ir muzejos? Nu un, muzeji mēdz būt arī vaļā! Bet tas ir MŪSU Oktobris! Ko vēl vajag? Kam?... Jocīgais, atver acis, palasi avīzes! Paskaties, kas notiek aiz loga!»
Ko man bija iebilst? Tagad katram ir skaidrs, ka nevis monumenti izšķir revolucionāro pārveidojumu likteni, ka ne tie nosaka padomju cilvēka ticību sabiedrības pārbūves procesu neatgriezeniskumam, bet gan tas šķietami vienkāršais un ikdienišķais: pārtika, dzīvokļi, apkalpošana, ražošanas organizācijas līmenis, kadru profesionalitāte un kultūra — kultūra demokrātiskā, nevis reprezentācijas izpratnē. Jā, monuments ir akmenī izcirsta ideja, bet vispār tie ir mūžīgā un laikmetīgā svētki, kuros skaidri jāskan tā tapšanas laika mūzikai, jo māksla vispirms ir cilvēkvides harmonizēšanas un humanizēšanas ceļš un tikai pēc tam — sabiedrības dzīves un vides izdaiļošanas līdzeklis.
Pavisam nesen ir uzcelts Uzvaras monuments, kas izmaksāja aptuveni trīs miljonus rubļu (tā nemaz nav tik maza summa, ja zinām, ka XII piecgadē kultūras objektu celtniecībai republikā atvēlēti 17 miljoni), taču izcils tas ir tikai savas mazapdzīvotības, funkcionālās nenoslogotības ziņā. Tas noticis galvenokārt tāpēc, ka semantikā ir spilgtāk izakcentēta kara atgādinājuma tēma (tas raksturīgs kaujas lauku monumentiem) nekā Dzimtenes aizstāvēšanas un brīvības izcīnīšanas ideja. Ko tagad? Tagad grasāmies celt Oktobra monumentu. Tā nu mēs izprotam Oktobra revolūcijas garu un idejas, pārkārtošanās laiku, jauno domāšanu, apziņas revolucionizēšanas prasības!
Oktobra grandiozitāte bija domā «mākslu — masām», līdz šim nepieredzēta vēriena kultūrpolitikā, kas darītu proletariātu par «kultūras proletariātu». Varbūt tikpat vērienīgi vēl ir mūsu vārdi par kultūras nozīmi, par vides iedarbi uz cilvēku, tā darba kvalitāti un personības pilnvērtību, bet pavisam jau «nevērienīgi» ir darbi. Novārtā esam atstājuši tradicionālo demokrātisko skulptoru kā pilsētvides elementu. Bagātākās vēstures pilsēta «grieķu — varjagu» ceļā, viens no cariskās Krievijas lielākajiem rūpniecības centriem, ostas un tirgotāju, amatniecības un proletariāta pilsēta ir bez savas vēstures un kultūrvēstures akcentiem. Esam nabagi ar funkcionāli lietderīgiem, pilsētsituāciju tektoniski centrējošiem elementiem. Pilsētā ar savu, gadsimtiem izsāpētu semantiku jaunie rajoni aug mēmi un bezsejaini. Turklāt ordeņotajos un ovāciju pārpilnajos stagnācijas gados kultūras vezums ir krietni pašķobījies — vispirms jau vajadzīga ēka Valsts bibliotēkai, tad mūsdienu mākslas izstāžu zāle, Operai remonts. Tā ir ar kultūrpolitikas darbu vērienību! Tā vien šķiet, ka monumentu aizēnā mēs stigdami brienam kādu vecu, izdangātu ceļu, nevēlēdamies vai baidīdamies paraudzīties sānis, lai lūkotu pēc kaut kā jauna.
«Pārkārtošanās ir revolūcijas turpinājums,» vēl un vēlreiz skanēja Oktobra septiņdesmitgades svinīgajā sanāksmē Kremlī. Cilvēka, nākotnes cilvēka ideja bija sociālistiskās revolūcijas karogs. Cilvēka labad «mākslu — ielās un laukumos» — sauca Revolūcijas jaunās mākslas lozungi, paužot kultūras ideju, bez kuras nevar būt cilvēka. Un Oktobra septiņdesmitgadē Sarkanajā laukumā — krasā pretstatā iepriekšējiem gadiem — kā laikmetu vienotājs dominēja konstruktīvisms, Revolūcijas jaunās mākslas gars. Māksla — cilvēkam: aicinoša, dzīva, aktīvi uzrunājoša māksla. Māksla — cilvēka un telpas dialoga demokratizētāja. Kā atgādinājums — revolūcija vispirms ir jauna ideja.
Kā tajā jūtamies mēs — ar savu Monumentu?
Bārenīgs vispārēju pārmaiņu gaisotnē izskatās mūsu Monuments. Projektam drīz pienāktos svinēt 20 gadu jubileju. Dzimis tā dēvējamos stagnācijas laikos, klusi tas ir pārlaidis daudzus PSRS MP un PSKP CK, Latvijas PSR MP un LKP CK lēmumus par monumentu un pieminekļu celtniecības pārskatīšanu. Paredzēts kā svētku funkcionāla sastāvdaļa, skrējienam pret demonstrantu un manifestāciju kolonnām, tas savu līniju lauzumā mazliet atgādina cilni virs jaunā Dailes teātra un, promenāžu un procesiju pasaulē varbūt esot vietā un laikā, tagad, kad mainās attieksme pret pašu svētku rituālu, kad «parādes» pasākumi palēnām noiet no skatuves, atvēlēdami vietu revolūcijas gara izteiksmei darbā, dzīvē un arī kultūrā, šķiet loģiski, ka projekts būtu vēlreiz izvērtējams un tā mākslinieciskā un sabiedriski idejiskā funkcionalitāte pārskatāma. Un ne tik vien. Patiess bija mans draugs, jautādams, ko jaunu tieši ar šo monumentu līdzās jau esošajiem mēs gribam vēl sacīt, jo arī Strēlnieku piemineklis tika radīts kā Oktobra revolūcijas varoņu monuments! Vai gan šodien, kad pilsētā sariesies vesels «globālu» problēmu lērums, ar visu smagumu guldamies uz cilvēku pleciem, kad visplašākajā nozīmē dzīves priekšplānā tiek izvirzīts cilvēks, kad tieši cilvēka pasaules «kvalitāte» ir cilvēces «būt vai nebūt», — monumentu celtniecība «idejas» dēļ nav stipri sastāvējusies prece un kaitīga veselībai, jo arī nemirstīgai idejai pat solis tās dzīvās piepildīšanas virzienā spējīgs atsvērt ne vienu vien monumentālu iemūžināšanu. Un vai sabiedrības demokratizācijas, ļeņinisko principu atjaunotnes laiks visā savā nežēlībā neprasa pašā jēdzienā «monuments» ietvert daudz plašāku, dziļāku jēgu: kopdarbības jēgu? Savulaik ko līdzīgu izdarīja poļi, Polijas tūkstošgadei pieņemdami programmu, kurā bija paredzēta skolu celtniecība, arhitektūras un vēsturisko ansambļu atjaunošana, kara laikā sagrautā Varšavas centra uzcelšana par jaunu. Tas ne vien aktivizēja cilvēkus vides uztverē un veidošanā, bet arī audzināja, radīja saimnieka apziņu un atbildību, lika palūkoties apkārt: kādi esam, kā mums trūkst, ko esam pazaudējuši un cik konkrēti katrs varam un gribam šajā kopdarbībā piedalīties. Vai jel kāds cits monuments spējīgs radīt tādu sabiedrības kopdarbību, kopatbildības apziņu, tā simttūkstoškārt iemiesojot pašu ideju? Varbūt arī mēs, ar jaunas domāšanas mērauklu piemērot, vispirms godīgi noskaidrosim galveno — ko mēs gribam? Kāds ir Oktobra monumenta uzdevums: vai Oktobra ideju iemūžināšana, propaganda, tagadējo pārveidojumu gara iedzīvināšana vai vienīgi mēģinājums loģiski noslēgt pilsētbūvniecisko ansambli? Un, uz šo mērķi pamatojoties, meklēsim īsto ceļu tā realizēšanai!
Arī stāvoklis mūsu pilsētas saimniecībā taču nebūt nav tik spožs, lai mūsu rokas un prāti būtu nenodarbināti, lai mēs varētu ļauties rožainiem sapņiem un būvēm reprezentācijas pēc. Pilsētai ir atpalikusi infrastruktūras attīstība. Tas noprotams pat pēc rindām pirtīs, tualetēs, veikalos, kafejnīcās, ēdnīcās: iedzīvotāju skaitam nemitīgi pieaugot, nav attiecīgi pieaudzis apkalpojošo vietu skaits. Pilsētas attīrīšanas iekārtas Rīgai, kas pēdējā starp republiku galvaspilsētām ir palikusi bez tām, tapušas tik lēni, ka uzceltas tās vairs neapmierinās izaugušās pilsētas vajadzības. Pilsētas viesiem par brīnumu, lepni kūp Rīgas cementa un šīfera fabrikas skurstenis, jo aizvien par lētāku tiek uzskatīta papildu slimnīcu būve sirgstošajiem un kapu teritoriju paplašināšana mirušajiem, nevis pienācīgu filtru ierīkošana. Arī programma «Dzīvoklis — 2000» prasa gan darbaspēku, jaudas un materiālu nodrošinājumu, gan arī līdzekļus. Tas veiksmīgā realizācijā īpaši ieinteresēti ir pilsētas pamatiedzīvotāji, jo pieaicinātais darbaspēks līguma kārtībā ar dzīvojamo platību lielākoties tika nodrošināts. Un tas viss ir pirmām kārtām. (Un pašlaik negribas domāt par to pilsētsaimniecības nospriedzi, ko radītu metro būve, ja tā īstenosies pēc iecerētā standartprojekta, ignorējot pasaules prakses atzinumus un ekonomiskos apsvērumus, kas teic Rīgai par rentablāku metro jaunāko un modernāko brāli — ātrgaitas tramvaju.) Arī kultūrsfēras attīstībā, būsim atklāti, nav ar ko lepoties. Ja nu vienīgi ar kulturālai sabiedrībai barbarisku izvēli starp bibliotēku un, teiksim, operu. Kultūras objektu celtniecībai atvēlēto līdzekļu izvērtējums liek domāt, ka izvēles nepieciešamība būs neizbēgama. XII piecgadē plānots pabeigt televīzijas centru Zaķusalā un uzsākt jaunās koncertzāles celtniecību — iecerē modernai mūzikai. Tur vajadzēs uz kādu laiku izmitināt arī Operas un baleta teātra trupu, jo bijušajai Vācu teātra ēkai ir nepieciešams remonts. Bet ko darīt ar Valsts bibliotēku? Kā iztikt bez mūsdienu mākslas izstāžu zāles? Vai tiešām izaugs vēl viena paaudze, kura būs pārliecināta, ka uzskats par Padomju Latvijas mākslas augsto līmeni ir vienīgi masu informācijas līdzekļu «pīle»? Paaudze, kura būs aizmirsusi, kādam īsti nolūkam republikā vajadzīga Valsts bibliotēka? Ja tā nu ir noticis, ka kultūras objektu celtniecībā esam atpalikuši no citām republikām un kultūras struktūra deformējusies par labu viegli patērējamas kultūras sfērām, tad tagad, kad ir skaidri noliedzoša attieksme pret kultūras objektu celtniecības plānošanas līdzšinējo praksi, iedzīvotāji ir tiesīgi arī zināt, kā notiks pāreja «no vārdiem pie darbiem» un kas no tā reāli mainīsies kultūras objektu celtniecības plānos, piemēram, līdz 1995. gadam. Kā tas atspoguļosies pilsētas infrastruktūras nodrošinājuma statistiskajos rādītājos? Un vai patiešām ar visu augsto valdīšanu un Kultūras ministrijas sankciju tagad, XX gadsimta beigās, Latvijā bojāejai tiks nolemtas grāmatas, bet mēs joprojām lallināsim banāli frivolas standartdziesmiņas kaut vai no vismodernākajām skatuvēm? Tā ir necieņa pret zināšanām ar visām no šīs degradācijas izrietošajām sekām.
Atbalstot Oktobra monumenta celtniecības ideju, partijas prasībā pēc visas tautas apspriešanas izpaudās, pirmkārt, griba zināt, cienīt un uzklausīt tautas domas. Liela atbildība gulst uz radošo darbinieku savienību pleciem, jo tās asāk nekā citi apzinās, ka jauns laiks prasa jaunas idejas. It īpaši — uz arhitektiem, kuru rūpē ir pilsētas seja, kuru savienības priekšsēdētājs ir ne vien Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, bet arī viens no projekta autoriem. Izvērtējot savas vajadzības un varēšanu, arī visai sāpīgā kopumā tās aplūkojot, nav jāaizmirst, ka visu centienu galamērķis ir «darba cilvēks ar tā ideāliem, interesēm, humanitārajām vērtībām ekonomikā, sociālajās un politiskajās attiecībās, kultūrā». Bet tas nozīmē arī — nepieļaut līdzekļu nepārdomātu izlietošanu, neļaut pār veselo saprātu valdīt «kabinetu kaislībās dzimušām idejām».
Līdz šim Oktobra monumenta projekts ir gājis «veco laiku» ceļu, sākdams savu tuvināšanos dzīvei «no augšas», jo, šķiet, jau par vēsturisku reāliju var uzskatīt kādreiz notikušo konkursu. Jaunais lēmums par visas tautas apspriešanu, cerams, ļaus pēc 1988. gada 1. janvāra arī «apakšām» iepazīties ar projektu, tā izmaksām, iecerēto pilsētsituāciju, jo aizritējušos gados arī tajā daudz kas ir mainījies: būtiski jaunu akcentu situācijā ir ieviesis jaunais Vanšu tilts (būdams bijušās Krišjāņa Valdemāra ielas galā, tas prasījās tikt nodēvējams Krievijas tautu kuģniecības dižā celmlauža vārdā). No ieplānotajiem trim «amerikāniskiem» debesskrāpjiem, kuros bija paredzēts izvietot republikas valdības iestādes, tika uzcelts tikai viens, kurā tagad atrodas Agrorūpnieciskā komiteja. Turpat Citadeles rajonā, restaurētajā Sv. Jura baznīcā, sev mājvietu ieguvis koris «Ave sol». Ja tiks uzcelta vēl arī jaunā koncertzāle, tad laukuma «muzikālā» ievirze, kurā gan disonē debesskrāpja «partitūra», liks domāt par «mērķtiecīgu» šīs ievirzes noslēgšanu — gan idejiskā, gan vides organizēšanas aspektā. Latviešu tēlniecībai, pilsētbūvniecībai ir savas senas vēsturiskas tradīcijas, no kurām mēs nereti esam nosmēluši tikai dekoratīvo, butaforisko virskārtu, maz uzmanības veltot latviskā attīstīšanai: bet tieši ar savu tradīciju, savu mentalitāti mēs visbiežāk esam atbilstoši gan ģeogrāfiskajai, gan vēsturiskajai videi un varam būt interesanti citiem; tā saskaņā un vienībā ar mākslas kopīgo attīstību sējot sēklas kopus domu un ideju kultūrlaukā, kas necieš monokultūru.
Dzīves dialektika slēpjas strīdā starp mūžīgo un laicīgo, starp ideju un tās iedzīvinājumu. Plašumā plešas ekonomiskās atjaunotnes, demokrātijas un, galvenais, cilvēka un tā kultūras gars. Tāpēc visupirms godīgi un atbildības pilni uzdosim sev jautājumu: vai tagad, kad PSKP XXVII kongress atgriezis mūs uz grēcīgās zemītes, ar to pašu būtu iezvanīts arī monumentu celšanas laiks? Vai kultūras, cilvēka atjaunotnes programma būtu no šā gala sākama? Vai tā nebūs tikai vienkāršota «ķeksīša» pieeja? Bija taču PSRS MP un PSKP CK 1983. gada aprīļa lēmums un attiecīgs Latvijas PSR MP un LKP CK 1983. gada maija lēmums «Par pārmērību novēršanu valsts un sabiedrisko līdzekļu izlietošanā memoriālo būvju celtniecībai» un to preambulā — zīmīgi vārdi: «Tad, kad daudziem pilsoņiem nepieciešams uzlabot dzīvokļu apstākļus (..) memoriālo būvju celtniecībā vairākos gadījumos tiek atvēlēti lieli naudas līdzekļi un materiālie resursi, kurus varētu izmantot dzīvojamo māju, poliklīniku, slimnīcu, skolu un pirmsskolas bērnu iestāžu celtniecībai.»
Ko par to saka mūsu monuments? Gaužām žēl būtu, ja tas kļūtu vienīgi par monumentu mūsu iesīkstējušajai domāšanai. Varbūt reiz pienāks laiks «simbolizēt republikas garīgās un materiālās kultūras sasniegumus», taču šodien, visus šos «… vienīgā republika, kurai nav…» un «… pēdējā starp republikām, kura palikusi bez...» pārskatot, neviļus jādomā, vai ar «simbolizēšanu» nevajadzētu palaicināt, jo vairāk par simboliem mums patlaban vajadzīgi konkrēti kultūrdarbi. Ne tikai svētku reizēs un goda uzvalkos tērptiem. Visvairāk ikdienā — ielās, darbavietās, dzīvojamo namu rajonos.
ARTŪRS SNIPS
