...vēl nav gatava... jeb Vēl pirms manifestācijas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Dievs dara varenas lietas, kuras nav izdibināmas.»
(Ijāba gr.)
Pakāpeniski pārbūve Latvijā arvien aktīvāk un aktīvāk uzņem savu gaitu. Tādēļ arvien būtiskāk šķiet ieraudzīt to, kas mūs traucē sasniegt arvien lielāku sakārtotības un skaidrības līmeni mūsu sabiedrībā. Lai, runādami par progresīvajiem spēkiem, mēs allaž arī neaizmirstu tos skatīt dialektiski un kritiski. Tādējādi veicinādami to attīstību, pasargājot tos no nespējamām kataklizmām tuvākajā nākotnē. Neviena organizācija, neviena personība nedrīkstētu būt apriori progresīva, savs spēks un sava varēšana ir jāapliecina tikai un vienīgi PRAKTISKAJĀ PROGRESĪVISMĀ.
Dažkārt, dažbrīd ārpus šādas objektīvas un labvēlīgas kritikas (kas nodrošinātu organizācijas iekšējās attīstības tālākos posmus un būtu pretēja pēc savas būtības klaji izvērstajai reakcijas kritikai pret to), manuprāt, draud palikt Tautas fronte. Organizācija, ar kuras darbību lielākā republikas iedzīvotāju daļa saista pārbūves procesu tālāko attīstību Latvijā. Un ja vēl tiešāk tas ir vienīgais praktiskais spēks, kas tautu Latvijā varētu apvienot un kam tauta Latvijā būtu gatava noticēt. Tāpēc šajā reizē, atreferēdams dažas no pēdējām TF valdes sēdēm, mēģināšu parādīt ne tikai tos aspektus, kuri TF republikā nodrošina vienīgā reāli progresīvā spēka lomu, kas spējīgs cīņā par pārbūvi konsolidēt visus pārējos progresīvos spēkus, bet arī tos, kuri TF, manuprāt, vēl traucē pilnīgi apzināties visu savu iekšējo potenci un uz sevi liktās cerības.
28. FEBRUĀRA SĒDE
Piedodiet, ka, minot domas, kuras sēdēs tika izteiktas, ne vienmēr minēšu cilvēku, kas tās izteica, jo sēdes notika tik aktīvi, ka ik brīdi bija ļoti grūti fiksēt izteiktās domas autoru.
Ļoti daudz svarīgu jautājumu. Visupirms jau vēlēšanas. Ko tur slēpt, ne vienmēr un ne visur TF izdevās realizēt savu platformu tā, kā bija iecerēts. Taču arī tur, kur gūta nosacīta uzvara, bieži vien jāsastopas ar rupju, ļoti nekorektu līdzekļu izmantošanu pret TF biedriem. Reizē arī jāatzīst, ka gan valstī kopumā, gan arī mūsu republikā pārbūves spēki priekšvēlēšanu kampaņā ir guvuši diezgan ievērojamu uzvaru. Un tas, ar ko mēs pašreiz sastopamies, ir reakcijas spēku konvulsijas. Secinājums ir skaidrs — uz vēlēšanām jāiet katram. Jo ar katru balsi mēs varam veicināt vai arī bremzēt pārbūvi valsti.
Viena daļa krievu strādniecības republikā šobrīd tiek nepārprotami aicināta gatavoties streikot. Kāpēc tā noticis? Tāpēc, ka ir spēki, kuri republikā izplata baumas: it kā kādi no krievu strādniecības nacionālu apsvērumu dēļ tikšot atlaisti no darba. Interfronte izplata baumas, ka šādi fakti it kā jau esot bijuši. Tiekoties ar Interfrontes vadību, tika jautāts, ja jau jums ir zināmi konkrēti šādi gadījumi, kāpēc ar tiem neesat griezušies presē — «Sovetskaja Latvija» un «Sovetskaja molodež»? Uz šo jautājumu atbilde netika dota.
Tiek izplatītas nepamatotas baumas par to, ka republikas augstskolās it kā momentāni pāries uz apmācību tikai latviešu valodā, ka no darba it kā tikšot atlaisti tie, kuri nemācēšot valsts valodu. TF, protams, var paziņot, ka šādas baumas ir nepamatotas, tomēr jāatzīst, ka pārāk maz ir darīts, lai izplatītu krieviski runājošā auditorijā patiesu informāciju.
Taču vēlreiz un vēlreiz notiek atgriešanās pie jautājuma par iespējamiem streikiem.
J. Rozenvalds, LVU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, LTF Domes Politiskās komitejas priekšsēdētājs:
— Pārāk maz ir veikts skaidrošanas darbs krievu auditorijā. Izveidojies informācijas vakuums šajā ziņā. Mums jārod iespēja izskaidrot, kādā īsti situācijā nonāks krievu tautības cilvēks pēc tam, kad tiks pieņemti likumi par valodu, pilsonību.
E. Berklavs:
— Tautas fronte pārāk reti parāda savu principiālo attieksmi pret republikā notiekošajiem procesiem. Valde bieži vien cenšas ieņemt nogaidošu pozīciju. Liekas, to dažbrīd var salīdzināt ar strausu, kurš grūtā brīdī gluži vienkārši iebāž galvu smiltīs. Trūkst vēl tāda atbildības līmeņa, lai pateiktu savu attieksmi pret visu republikā notiekošo, nav skaidrs, uz ko visa šī kustība vērsta…
S. Kalniete:
— Ja Interfronte mums var piedraudēt ar streikiem, tad taču arī mēs varam atgādināt no savas puses, ka mūsu pusē ir zemniecība, kura var gluži vienkārši pārtraukt pārtikas piegādes. Un tad, domāju, abas puses sapratīs, ka konfrontācija nav izdevīga nevienam saprātīgi domājošam republikas pilsonim.
A. Cīrulis:
— Tiklīdz tiks sarīkoti pirmie streiki, domāju, ka mēs esam tiesīgi prasīt no valdības, lai atklātībai tiktu doti streiku organizētāju uzvārdi.
Šajā lietā jāievieš pilnīga skaidrība. Kāpēc tos rīko? Ko grib sasniegt? Un, iespējams, ja tie tiek vērsti pret pamatnāciju, pret Latvijas uzplauksmi, mums ir tiesības prasīt šos cilvēkus pēc tam izraidīt no republikas.
Mēs te spriežam par šo un to, taču man bieži, tiekoties ar vēlētājiem, jāsecina, ka viena otra lauku sieviņa dažbrīd pasaka vērtīgāku ideju, nekā mēs te domādami neizdomāsim. Mani vēlētāji, piemēram, ir ierosinājuši, ka vienu reizi nedēļā varētu būt TV raidījums, kurā TF pārstāvji atbildētu uz krievu tautības pilsoņu iesūtītajiem jautājumiem. Tādējādi neskaidrības publiskā sarunā varētu tikt dzēstas. Ar to arī mēs noņemtu savstarpējo stresu. Tā tiktu apturētas visu veidu baumas. Tā visi no republikas iedzīvotājiem varētu pārliecināties, ka mūsu nolūks nav pasliktināt kādas republikas iedzīvotāju daļas stāvokli uz kādas citas daļas rēķina, bet gan visupirms noteikti uzlabot vispārējo situāciju. Domāju, ka tad streiku iespējamība ietu mazumā.
Ceļas runātāji cits pēc cita.
— TV pārraidēm par šo tematu pēc iespējas drīzāk jākļūst regulārām, tās varētu kļūt par drošības ventili, kas «nolaistu» republikā nevajadzīgo sasprindzinājumu.
— Ir dzirdēts, ka šādas pārraides Igaunijā notiek jau labi sen. Ir visiem spēkiem jārūpējas, lai latviešu valodu nesaprotošs cilvēks saņemtu pēc iespējas reālāku informāciju. Ir jāpanāk, lai mūs atbalstītu tā krieviski runājošā auditorija, kura šobrīd ir gluži vienkārši apmuļķota…
— Jāizskaidro, ka likums par latviešu valodu kā valsts valodu nenozīmē kādu ierobežojumu uzlikšanu krievu valodai.
— Tomēr jāgatavojas jau iepriekš, ka būs liela dažādu slāņu cīņa, pārbūvei republikā tālāk virzoties.
— Ir tomēr tāda sajūta, ka mēs (TF — A. Š.) paši vēl arvien paliekam notikumiem iepakaļ. Diemžēl konfrontācijas bīstamība pašreiz sevišķi pieaug. Un tas, ka, pēc iespējas to novēršot, jārada mierīga situācija republikā, diemžēl jau jāskaidro ne tikai krievu tautības cilvēkiem, gadās arī latviešiem.
J. Rubenis:
— Turklāt šī konfrontācija var notikt kuru katru brīdi, un mēs nekādā gadījumā to nedrīkstam pieļaut. Ir draudi ielu līmenī mēģināt risināt kādus jautājumus. Bet neapzinīgi, pašpuiciski noskaņoti elementi ir no abām pusēm. Jābūt ļoti reālistiskiem. Nekādā ziņā nedrīkst ļauties jebkādām provokācijām.
J. Streičs:
— Jā, ir jāsaprot, ka visa pamatā nav ielu cīņa, bet gan garīga cīņa. Es griezīšos ar aicinājumu pie katoļu baznīcas. Juris Rubenis droši vien to pašu darīs luterāņu baznīcas ietvaros, visiem republikas iedzīvotājiem būtu jāapzinās pašreiz notiekošā nozīmība republikā. Varbūt kāds varētu palīdzēt šo pašu informāciju arī nogādāt līdz krievu pareizticības baznīcai. Mums jānosargā skaidras debesis virs Latvijas šobrīd, laikā, kad izšķiras visu mūsu kopīgais liktenis vairāk nekā jebkad agrāk.
— Pēc iespējas drīzāk, varbūt jau tuvākajās dienās jāorganizē attiecīgi TV raidījumi krievu valodā, lai tiktu pārrauta neinformētības un dezinformācijas blokāde.
S. Kalniete informēja klātesošos par 25. martā gatavojamo sēru manifestāciju:
— Mēs gribētu, lai tajā šogad piedalītos pārstāvji no visas Latvijas. Nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut, lai šī manifestācija kaut kādā veidā pārvērstos par mītiņu, lai tajā būtu kādi politiski lozungi.
Mēs lūgsim republikas valdību šo dienu izsludināt par vispārējo sēru dienu, lai tajā būtu slēgti veikali, iestādes utt. Rīgas Domā plkst. 15 paredzēts dievkalpojums, kuru vakarā translētu Latvijas televīzija.
A. Melnalksnis:
— Es gribētu sacīt dažus vārdus sakarā ar krievu inteliģences jau labi sen loloto ideju par savu klubu. Kaut gan pat Vladlens Dozorcevs šo ideju neatbalstīja un tai pat pretojās, tik un tā joprojām tā ir dzīva.
Šobrīd klubs apvieno jau ap 210 biedru. Klubam nepārtraukti tiek uzbrukts no reakcijas spēku puses, acīmredzot tāpēc, ka tas paziņojis, ka atbalsta TF kultūras programmu.
Lielākā daļa uzbrukumu klubam, protams, ir no Interfrontes. Jo viņi acīmredzot jūt šā kluba perspektīvas reāla tautu saprašanās tilta izveidošanā…
6. MARTA ĀRKĀRTĒJĀ VALDES SĒDE
— Diskusijās ar IF līderiem atkal tika jautāts, kādēļ viņi publiski neapgāž melīgās baumas par to, ka no darba tiekot atlaisti cilvēki tikai tāpēc, ka viņi neprotot latviešu valodu. Ja tādi gadījumi ir, tad tos vajag apkopot un gluži vienkārši nodot tiesai. Atkal uz šādu konkrētu priekšlikumu IF līderiem nav ko iebilst...
— Kādēļ tiek nepamatoti baumots, it kā divu gadu laikā visu profesiju pārstāvjiem būtu jāapgūst latviešu valoda, kādēļ netiek iebilsts, ka saskaņā ar likumprojektu pagaidām runa ir tikai un vienīgi par atsevišķām profesijām?
A. Cīrulis:
— Raksturojot pašreizējo situāciju, es gribu pateikt, ka republikas Ministru Padome ir pateikusi savu negrozāmo attieksmi pret pieņemto likumu sakarā ar migrāciju, ka tā nedomā pieņemt kādus blakuslēmumus šajā sakarā.
— Tas ir tikai apsveicami!
A. Cīrulis:
— Tiekoties ar Ļeņingradas rajona partijas sekretāriem, es pārliecinājos par to, ka ir pēc iespējas biežāk jāiet un jārunā ar cilvēkiem. Ja šādas sarunas notiek labvēlīgā atmosfērā, tad tiek dzēstas ārkārtīgi daudzas iepriekšējās domstarpības, kuras bija radījusi gluži vienkārša neziņa. Tādēļ gribu vēlreiz izteikt savu ideju par nepieciešamo raidījumu TV krievu valodā par TF.
— IF līderi A. Belaičuks un A. Aleksejevs arī izteikuši gatavību piedalīties šādās publiskās diskusijās.
— Par streikiem runājot, man gribas atgādināt, ka mēneša sākumā tie praktiski nozīmē tikai un vienīgi legalizētu dīkstāvi…
Tiek pārspriesta iespējamā 12. marta manifestācija, lai atbalstītu pārbūves procesus republikā.
— Ja tā tiek rīkota, tad tikai grupām, nevis individuāli. Tas ļaus gan nodrošināt lielāku organizētību, gan arī labāk kontrolēt situāciju.
J. Rukšāns:
— Pagājušo reizi es biju no tiem, kas šo demonstrācijas ideju aizstāvēja, tomēr šobrīd liekas: ir pārāk daudz problēmu uzreiz, būtu jāizvēlas vispareizākā taktika, bez visa pārēja klāt nācis arī vēl televīzijas aizstāvēšanas jautājums.
J. Rubenis:
— Visupirms būtu svarīgi noskaidrot, ko mēs ar šo pasākumu gribam pateikt, taču tas, ka tagad nepieciešams atbalsts televīzijai, radio un presei, pilsoņu izteikšanās rīcības aizstāvībai, manuprāt, ir pilnīgi skaidrs.
J. Freimanis:
— Pēc publicētajiem pēdējiem plēnumu lēmumu materiāliem ir pilnīgi skaidrs, ka TF pret visu notiekošo jāparāda sava attieksme. Sākušies procesi tik un tā republikā turpināsies, tādēļ mēs nekādā gadījumā nedrīkstam palikt malā.
I. Bišers:
— Mūsu klusēšanu šobrīd neviens nesapratīs. Jā, mēs nevaram būt pilnīgi droši pret kādām iespējamām provokācijām, tomēr var darīt visu iespējamo, lai no tām izvairītos.
M. Vulfsons:
— Biedri, man šķiet, mums būtu jāsaprot, ka tie procesi, kuri pašreiz notiek republikā, netiek organizēti tikai un vienīgi ar Interfrontes starpniecību. Ir jāsaprot, ka Maskavā notiek arī reakcijas spēku konsolidācija un šeit, Rīgā, notiekošais ir drīzāk izpausme tur ieplānotajam. Viss tiek virzīts uz to, lai pēc iespējas noorganizētu konfliktsituācijas, lai pēc tam neatliktu nekas cits kā vienīgi ievest šeit karaspēku.
A. Cīrulis:
— Bet tad jau iepriekš būtu jāatceļ Ļeņina parakstītais dekrēts «Par mieru».
M. Vulfsons:
— Mums ir jādara viss, lai informētu Maskavas progresīvāko, pārbūves atbalstītāju daļu, ka —ja tā notiktu, — tas nozīmētu pārbūves nodevību ne tikai Baltijā vien…
P. Laķis:
— Pagaidām izdarīto nekādā ziņā vēl nevar saukt par demokratizāciju, labākajā gadījumā tā ir liberalizācija…
J. Rozenvalds:
— Jo mēs būsim organizētāki, jo mēs vairāk ko spēsim sasniegt. Disciplīna, disciplīna un vēlreiz disciplīna. Mums ir jāprasa tikai un vienīgi mūs interesējošie jautājumi un jāizvairās no liekām diskusijām. Nav pieļaujama situācijas pārvēršana ārkārtējā.
***
Runājot par novēroto sēdēs kopuma, manuprāt, ir skaidrs, ka par ideālu saskaņu, sakārtotību un sistēmu daudzajās LTF komisijās un komitejās spriest noteikti vēl būtu pāragri. Kādā no sēdēm atklājās arī tas, ka daži no rakstiem, kuri publicēti «Atmodā», neapmierina pašus Domes valdes locekļus. Ka atsevišķos jautājumos vērojama nesaprašanās un nesaskaņas. Vēl noteikti redzams arī tas, ka līdz tādam līmenim, kādu, piemēram, Indijas parlamentā savulaik izdevās nodrošināt M. Gandijam, ir varen tālu. Drīzāk gan redzētais bieži vien atgādināja vienu haotisku un pretenciozu plurālismu ne jau šā vārda labākajā nozīmē. Bet Gandija aktīvās nevardarbības principi, ar kuriem viņam savulaik izdevās apvienot Indiju, varbūt var izrādīties noderīgi arī mūsu dzīves situācijā.
Jā, biedru skaits LTF ir krietni palielinājies, nu jau tas sasniedzis 210 tūkstošus, taču šī apvienošanās pagaidām, šķiet, vēl ir pārāk mehāniska, jo netiek izvirzīti skaidri, nepārprotami mērķi par Latvijas tuvāko un tālāko nākotni, kuri izrietētu no pašreizējās situācijas. Jā, palielinājusies mūsu informācijas aprite, mēs braucam uz ārzemēm, ārzemnieki brauc pie mums, taču no tā vien Latvijai labāk nekļūs. Domāju, ka LTF Dome un valde bieži vien vēl īsti neapzinās savu atbildību un to uzticību, ko tauta tām dāvājusi. Pagaidām gan, šķiet, ir mēģinājumi LTF centru vairāk veidot mehāniski (ar gudriem un visnotaļ zinīgiem cilvēkiem, viņus pieaicinot), taču tas vēl nav tapis par vienotu intelektu, kas kontrolētu visu notiekošo un strādātu pilnīgi republikas labā…
Šo savā ziņā subjektīvo pārskatu par TF valdes sēdi pabeigšu ar līdzību, kuras ietvaros mēs visus cilvēkus varētu sadalīt tautā un priesterībā. Un, ja TF Dome zināmā mērā šobrīd var pretendēt uz pēdējo republikā, tad noteikti jāpiebilst, ka pagaidām tā nav vēl gatava savai misijai. Un zināmam pārbūves darbam jau ir jāsākas arī pašas TF ietvaros, lai pasargātu vismaz šo organizāciju no apaugšanas ar simptomu, ko mēs visi saucam par birokratizēšanos.
Aizvadītā manifestācija parādīja tautas gatavību sekot savam šobrīd uzticamajam spēkam — Tautas frontei. Tādēļ uz tās atbildību tieši zināmā mērā gulstas Latvijas pārbūves tālākais liktenis. Bet vai tā spēj parādīt ceļu, kas patiesi spētu nodrošināt gan iesākušos procesu neatgriezeniskumu, gan nepieciešamās pārvērtības realizēt maksimāli mierīgiem līdzekļiem.
Un varbūt tomēr būtu gan iespēja, gan arī laiks Tautas frontes nosaukumu nomainīt ar kādu mierīgāku vārdu nekā «fronte», teiksim, Tautas kustība vai tamlīdzīgi. Jo frontes vārds pašreizējā situācijā jau šķiet vēl vairāk kā nepiemērots. Var būt, ka nosaukuma maiņa arī radītu lielāku uzticību tiem cilvēkiem, kuri pret TF izturējušies pagaidām visumā skeptiski vai pat naidīgi.
ARNIS ŠABLOVSKIS
