Vai šķirties mums lemts?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Izlasīju «LJ» 13. februāra numurā publicēto rakstu «Projekts. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums «Par reliģiskajām organizācijām»» un nodomāju — paldies Dievam, tik tālu nu esam tikuši.
Atceros tos garos gadus, kad sākām runāt un spriest par šo likuma projektu gan Maskavā, gan Rīgā, līdz beidzot tas ir ieraudzījis dienas gaismu. Neapšaubāmi, šis likums visām konfesijām un ticīgajiem pavērs plašāku darbības spektru. Tātad likums martā tiks pieņemts, Baznīca un ticīgie varēs darboties brīvāk, un it kā viss būs kārtībā. Bet tā ir tikai viena medaļas puse, otra puse ir tā, kas rakstīts projekta 2. pantā — «Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati». Un tur ir ļoti skaidri formulēts: «Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā reliģija ir atdalīta no valsts.»
Izejot no šā panta, gribu izteikt savu viedokli. Ilgajos garīdznieka kalpošanas gados esmu apmeklējis daudzas valstis un baznīcas un interesējies par Baznīcas attiecībām ar valsts varu, kā arī par to, kādu ieguldījumu Baznīca dod savai tautai. Šajā rakstā nav iespējams analizēt visas pasaules baznīcu dzīvi un darbību, taču gribu pieskarties Skandināvijas baznīcām, to statusam, darbībai un to lielajam devumam tautas reliģiski ētiskajā audzināšanā. Un visu to garantē valsts likums visām konfesijām un denominācijām.
Te gribu minēt pašu svarīgāko: Baznīcas attiecības ar tautu un sadzīvi skar daudz sfēru un problēmu, kurām jāveltī liela vērība. Tāpat kā mums pēc Dieva lēmuma jādzīvo pilnīgi noteiktā laikā, tā viņš arī ikvienam no mums liek piedzimt noteiktā tautā. Kristiešu mīlestība pret savu tautu reizē ir arī pateicība Dievam, ka viņi ir šīs tautas daļa. Dievs ir radījis visas tautas, un katrai no tām viņš ir devis savas īpašas dāvanas un uzdevumus. Baznīcas augstākais uzdevums — pasludināt Evaņģēliju un darīt par mācekļiem visus ļaudis, vadoties pēc mūsu Kunga un Pestītāja vārdiem: «Tāpēc ejta un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.» (Mateja ev. 28, 19.20).
Lai šo uzdevumu pildītu, Baznīcai jāiekļaujas tautas kopībā, kur noris cilvēka dzīve. Saskaņā ar savu uzdevumu un mērķi Baznīcai jākalpo visas tautas labā. Tautas Baznīca (tāda ir arī Latvijas Ev. lut. Baznīca) šajā skatījumā nav Baznīcas pakļaušana tautas dzīvei, bet gan skaidrās Evaņģēlija vēsts sludināšana visiem tautas locekļiem.
Bet ar Baznīcas atstumšanu, respektīvi, norobežošanu jeb atdalīšanu no valsts un tautas, notiek tas, ka irst ģimenes, brūk sabiedrības morālie pamati, īstā brīvība, ko dod Jēzus Kristus — vienlīdzība, brālība, tuvākā mīlestība, žēlsirdība, otra cilvēka cieņa, darba tikums, godīgums — izzūd no cilvēku sirdīm.
Vēl atgriežoties pie Skandināvijas valstīm, atļaušos pieskarties Zviedrijai. Politiskie darbinieki daudz runā par sociālisma modeli un atzīst, ka vispilnīgākais tas ir Zviedrijā. Daudz rakstām un runājam par zviedru tautas augsti tikumisko dzīvi, darba mīlestību, darba augļiem un stiprām ģimenēm. Bet tajā pašā laikā negribam konstatēt pašu galveno — to, ka Zviedrijas Baznīcai ir valsts Baznīcas statuss un ka 98 procenti zviedru pieder pie Baznīcas, proti — ir tās locekļi.
Baznīca iekļaujas visās dzīves jomās: skolās, slimnīcās un cietumos, savi mācītāji ir pat pansionātos utt. Un tas, lūk, ir tai svarīgākais, lai Baznīca varētu veikt savu uzdevumu.
Atgriežoties pie likuma projekta — ja tas tiks pieņemts tādā redakcijā, kādā ir pašreiz publicēts, tad tas ierobežos Baznīcas darbību daudzās jomās: piemēram, mācītājs nedrīkst laulāt, iekams laulība nav reģistrēta dzimtsaraksta nodaļā; apmeklējot skolas, kur garīdznieks aicināts tikties ar skolēniem vai nolasīt lekciju, var rasties iebildumi — mēs esam atdalīti. Ja garīdznieks grib pildīt savus pienākumus slimnīcā, pansionātā vai ieslodzījuma vietā, var atskanēt šie šķīrējvārdi: «reliģija ir atdalīta no valsts,» — maigāk izsakoties — var tikt novilcināta atļaujas izsniegšana.
Daudz problēmu ir arī draudzē. Tāpat kā visur, arī mums draudzēs trūkst sētnieku, kurinātāju, apkopēju, sargu utt. Nodarbinām pensionārus, un atkal atskan šie šķīrējvārdi — mēs esam atdalīti — un pensionāram alga kopā ar pensiju nedrīkst pārsniegt 150 rbļ. Turpretī rūpnīcās un citos uzņēmumos strādnieki var pelnīt līdz 300 rbļ. mēnesī.
Visā valsti noris fundamentāla sabiedrisko pamatu atjaunošana, un mēs visi gribam veidot mūsu dārgās Tēvzemes un tautas nākotni, lai tā top ziedoša un stipra. Tāpēc, manuprāt, Baznīcai, respektīvi, visām konfesijām un denominācijām, lai tās varētu darboties visās dzīves jomās, ar jauno likumu ir jānodrošina arī tiesības.
Arhibīskaps emeritus
Ēriks MESTERS
