Pseidovēsturnieki grib turēt ciet acis un ausis (Pseudovēsturnieki grib turēt ciet acis un ausis}
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Ļoti grūtā stāvokli nonākuši okupētās Latvijas pseidovēsturnieki, kas visu laiku pēc Maskavas norādījumiem rakstījuši viltojumus par vēsturiskiem notikumiem. Tagad patiesie vēsturiskie fakti, sevišķi par Pad. Savienības ultimātiem Baltijas valstīm, Sarkanarmijas iebrukumu, padomju emisāru organizētajām "vēlēšanām" un "tautas prasībām" pievienoties Pad. Savienībai, ir publicēti padomju presē, un neviens vairs nejūtas spiests izlikties, ka viņš tic agrākajiem meliem par vēsturi.
Bet ko iesākt? Ar šādu jautājumu cīnās pseidovēstumieki, jo Maskava nav devusi instrukcijas, kādai tad jābūt jaunajai vēsturei. Ja atzīst vēsturiskos faktus, tad padomju valdībai nav nekādas tiesiskas vai tautas dotas varas Baltijas valstīs. Par šo situāciju pseidovēstumieki ir noskaitušies un savas dusmas izgāž uz M. Vulfsonu, kurš bija sevišķi atklāti runīgs par 1940. gada notikumiem Latvijas Rakstnieku savienības plēnumā.
Tā nu šie nožēlojamie cilvēciņi sasaukuši Rīgā konferenci, lai rātu Mavriku Vulfsonu. Taču radošo savienību darbinieki sākuši protestēt, ka vēstures klāstīšanu nevar uzticēt šādiem pseidovēsturniekiem, ka arī citiem jābūt klāt un jāuzklausa laikmeta aculiecinieki. Vēl Vulfsonam palīgā steidzies Vilis Seleckis ar rakstu "Klausies manos vārdos, bet…" ("Padomju Jaunatnē", 6. jūlijā). Seleckis zvanījis pazīstamajam vēsturniekam Ērikam Žagaram, lai, apspriežoties un vērtējot, tuvotos 1940. gada sarežģīto notikumu vēsturiskajai patiesībai, bet saņēmis tikai naidīgi sarkastisku noraidi. Seleckis tajā sajutis staļinisma laikiem raksturīgo dvaku. Seleckis piebilst, ka Žagars nav vientuļš savā naidā pret katru jaunu domu. Vēl ir citi ļaudis, kuri tikai ārēji pārņēmuši pārkārtošanās laika lozungus, bet būtībā palikuši brīvās domas ienaidnieki, un nezina, ko darīt, kad saduras divi viedokļi. Viņi parasti zina tikai oficiāli sludināto patiesību. — Kāda skolotāja saka: "Es vakar saviem audzēkņiem izklāstīju oficiālo patiesību par pagātni. Tagad avīzē lasu pavisam citu spriedumu. Arī mani skolēni tos lasa! Es nesaprotu, ko lai tagad daru? " — Seleckis domā, ka jāprot atbildēt uz ķecerīgiem jautājumiem un jāprot pierādīt sava patiesība. Viņš norāda, ka nevajag noraidīt kādu vēsturisku apgalvojumu tikai tāpēc, ka to teicis kāds buržuāziskais vēsturnieks. Mēs taču redzam, ka mūsu pašu vēsturē bijuši gan viltojumi, gan puspatiesības, gan laķēšanas mēģinājumi. Daži mūsu vēsturnieki ir iedomājušies, ka viņiem vienīgajiem piešķirtas tiesības pētīt un vērtēt 1940. gada notikumus…
Arī Vulfsons nepretendē uz patiesību pēdējā instancē… Viņa viedoklis ir pirmām kārtām notikumu aculiecinieku spriedums. Vai tāpēc jāsmīn? Vai tāpēc nepieciešams autoru pasludināt par ienaidnieku? raksta Seleckis, pats arī izvairīdamies runāt par nenoliedzamiem dokumentētiem faktiem. — Bet vai izlietu patiesības ūdentiņu var kāds vairs sasmelt?
J. P.
