Cerības un problēmas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
2. Visgrūtāk būs — būt pirmajam
Problēmu ir daudz. Uzskatu — arī. Kopsaucējs tomēr paliek viens: ar līdzšinējām saimniekošanas metodēm ne valsts, ne atsevišķu republiku ekonomikai uz sausāka ciņa netikt. Vai gan mazums, drošāku pamatu meklējot, gadu desmitiem pa visdažādākajām līkloču takām laipots, lai joprojām tajā pašā dumbrājā vien atģistos? Tādēļ nevar nepiekrist lietuviešu speciālistiem, kuri, jaunā saimniekošanas modeļa metus iezīmēdami, apspriedē bez aplinkiem pasaka:
— Jārod tādi kardināli risinājumi, kas republiku ekonomiku no ilgās stāvēšanas uz galvas beidzot nostatītu uz kājām.
Pateikt, protams, viegli, izdarīt — nesalīdzināmi grūtāk. Ceļš uz republikas saimniecisko aprēķinu, uz jauno sociāli ekonomiskās attīstības modeli taču visas mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē tiek cirsts pirmo reizi, arī citzemju pieredzes avotā spirdzinošu malku nevar pasmelt. Tāda avota gluži vienkārši nav.
Kāds no Latvijas ekonomistiem par ceļa rādītāju iesaka atteikšanos no līdzšinējās peldošās plānošanas, kas nav sabalansēta ar izejvielu un materiālu nodrošinājumu un ko «no augšas» jebkurā brīdī var grozīt un mainīt, kā vien iepatīkas. Valsts plāna noteikto rādītāju vietā – ražošanas apvienību un rūpnīcu patstāvību atbilstoši likumam par valsts uzņēmumu. Valsts pasūtījumu, kam nav materiālo resursu seguma, neuzskatīt par obligātu.
Teiktajam, bez šaubām, var piekrist, bet vai, paliekot spēkā līdzšinējai rūpnieciskās ražošanas vadīšanas sistēmai, tā nekļūs vienīgi par kārtējo injekciju kārtējai uzmundrināšanai?
— Kur tad te ir kardināla ekonomiskā reforma? Vai jūs par to neiestājaties? — runātāju pārtrauc lietišķs un konkrēts vaicājums.
Patiešām, pat visrūpīgāk piediegts ielāps tāds nesmukums vien paliks. Vai gan pašreiz uzņēmums, neraugoties pat uz pieņemto likumu par valsts uzņēmumu, spēj pats būt savas nākotnes veidotājs, lai, labāk strādājot, labāk arī dzīvotu? Nē. Jo tā likteni joprojām lemj un šīs tiesības aizvien grib saglabāt nozares ministrijas, resori. Noteiks prāvāku peļņas atskaitījuma normatīvu — ar tukšu kabatu staigāsi, normatīvs būs mazāks — uz zaļāka zara tiksi un pirmrindniekos izvirzīsies. Likuma, kas lemtu taisnīgu sadali, taču nav. Turklāt ne jau tikai tā vien. Viens līgumpartneris laikus nepiegādās kādu materiālu, detaļu, tūdaļ noliktavas plauktā jākrauj no citiem piegādātājuzņēmumiem saņemtais, jo savu produkciju tik un tā ražot nespēj. Un, raug, pārmetumi un sodi par virsnormatīvajiem uzkrājumiem! Kas aizsargās uzņēmumus pret nedisciplinētu līgumpartneru patvaļu? Ielāps?
Kāds no Lietuvas speciālistiem, kam, materiāli tehniskās apgādes sistēmā strādājot, jau daudzu gadu pieredze, brīdina: arī pēc kardinālas ekonomiskās reformas, uzņēmumiem pārejot republikas pakļautībā, vieglas dienas nav gaidāmas. Saskaņā ar ražošanas plāna programmu valstī šogad, piemēram, trūkst 12 procentu kokmateriālu, vairāk miljonu tonnu metāla. Izvirzīto ražošanās uzdevumu un to paveikšanas iespēju nesabalansētība tātad ir sāpīgi jau tagad jūtama. Kā šādos deficīta apstākļos lai veidojas preču ekvivalenta apmaiņa, tirgus attiecības? Skaidrs arī, ka tuvākajos gados vēl joprojām valdīs monopoluzņēmumu diktāts, nebūs konkurences un izvēles iespēju. Kā te lai strādā republikas saimnieciskā aprēķina apstākļos?
Protams, atliek iespēja daudz ko ražot pašiem. Piespiedu iespēja. Un šeit nu vietā ir rīdzinieku brīdinājums:
— Vai republika nekļūs par viensētu ar naturālo saimniecību?
Jā, problēmu ir milzums. Protams, lepni jau skan apspriedē izteiktais apgalvojums, ka saimnieciskā aprēķina republikai jābūt izvēles tiesībām, piemēram, naftu pirkt vai nu Tjumeņas apgabalā, vai Sauda Arābijā, taču par kādiem līdzekļiem to citvalstīs var pirkt? Ko spējam tām pārdot, lai tiktu pie valūtas? Savulaik, kā zināms, veselu kvalitātes piecgadi aizvadījām, tagad jau vairākus gadus republikas mērķprogrammu «Kvalitāte-90» īstenojam, taču kur mūsu ražotās produkcijas kvalitāte? Ar esošo citzemju tirgus žogam pāri, bez šaubām, nevar tikt, pašu valsts tirgus laukumā vien jāgrozās.
Par naudu apspriedē, šķiet, šķēpu tiek lauzts visvairāk. Patiešām, kā gan aizšķērsot ceļu, lai no saimnieciskā aprēķina republikas pa ierasto rubļu straumi neaizplūstu ar laiku šeit saražotie labumi? Atsevišķu naudu republikai?
— Divas dažādas valūtas vienā valsti nav pieļaujamas! Nevienā pasaules zemē kaut kā tamlīdzīga nav, — skan iebildumi.
— Par reģionālu valūtu nosacīti varētu runāt, ja mūsu tautas saimniecībā būtu tirgus. Bez tā, bez valūtas un zelta rezervēm republikā, kuras eksportpotenciāls nebūt nav augsts, tādas naudas atzīšana citā teritorijā, valsti ir visai problemātiska.
— Neesam taču iemācījušies tirgoties ar precēm, kur nu vēl ar naudu!
— Varbūt saimnieciskā aprēķina republiku iedzīvotājiem atvēlēt īpašas subsīdijas, teiksim, ģimenes mājas celšanai, ilglaicīgas lietošanas dārgu preču iegādei. Varbūt paaugstināt produktu, rūpniecības ražojumu cenas, republikas iedzīvotājiem šajā nolūkā piešķirot papildu dotācijas?
— Mazas republikas naudu ar laiku «aprij» lielas republikas! — arī tāds ir viens no argumentiem.
Pretarguments: bet kā tādā gadījumā spēj izdzīvot, teiksim, Somija?
Kopsaucēja nav. Kādā no apspriedes pārtraukumiem Igaunijas Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs ekonomikas zinātņu doktors R. Otsasons saka:
— Mums par republikas naudu ir rūpīgi pētījumi, atziņas. Ja vēlaties, atsūtīšu «Cīņai» rakstu.
Vēlamies. Gaidīsim.
Savienotās republikas īpašumā zeme, tās dzīles, ūdeņi, uzņēmumi, organizācijas un saimniecības, bankas, tās pārziņā visi vietējo valsts varas un pārvaldes jautājumi, republikas patstāvība, suverenitāte — tas, protams, skan netradicionāli, neierasti. Tādēļ varbūt — stop! Kā saka, lēnām pār tiltu, jo vai gan neiespējami, ja — pasargi dies! — kāds iedomātos, ka pārāk daudz vaļas ļauts! Ka tikai kas neiznāk… Un jāteic, apspriedes gaitā arī iespraucās bažas, ka nacionālā republikā saimnieciskais aprēķins sev līdzi nes ne tikai ekonomiskus pārkārtojumus, bet arī politisku pieskaņu.
Bet vai gan apstrīdēt vispārzināmo — jo labāk, bagātāk dzīvo republikas, jo bagātāka kopumā ir visa valsts? Budžeta atskaitījumi Savienības kontam taču visciešāk saistīti ar republiku nacionālo ienākumu, tātad arī valsts ieinteresēta vairot republiku nacionālās bagātības. Līdz šim katrs cenšamies pēc iespējas vairāk pagrābt no visu kopējā katla. Saimnieciskā aprēķina apstākļos turpretī katrs būs ieinteresēts vairāk tajā ielikt. Citiem vārdiem, vairāk pārdosi — bagātāk dzīvosi. Veidosies kopēja aprite, mijiedarbība.
Republikas saimnieciskā aprēķina pamatprincipi, kas tika saskaņoti spraigās diskusijās apspriedē, nav taču tikai mūsu, Baltijas reģionam vien paredzēti. To problēmas šķetinot, tiek risināti ne vien šo republiku, bet arī visas valsts nākotnes jautājumi. Valsts, kurā katra republika ar laiku sāks strādāt saimnieciskā aprēķina apstākļos. Starpība vienīgi tā, ka pirmajiem būt allaž ir visgrūtāk.
Punktu uz «i» šeit, liekas, uzliek lietuviešu sacītais:
— Ir jāizveido tāda mūsu valsts federācija, kur katrai republikai lielākais sods būtu izslēgšana no tās.
Lietuvas, Latvijas un Igaunijas speciālistu apspriede jautājumā par jaunu republiku un reģionu sociāli ekonomiskās attīstības modeļa izstrādāšanu atbilstoši PSKP CK 1987. gada jūnija Plēnumam un PSKP XIX Vissavienības konferences lēmumiem ir tikai pirmais solis ceļā uz republiku saimniecisko aprēķinu. Saskaņoti vienīgi paši galvenie, noteicošie pamatprincipi.
Problēmu kalni vēl paliek, tālāku risinājumu gaidot.
G. Grundulis
