Darīja visu iespējamo. Arī panki
|
Sākšu savas atmiņas ar tālā 1940. gada jūnija dienām, kad latviešu tauta zaudēja savu brīvību un nokļuva zem krievu boļševiku asiņainā papēža, un tad sākās visas bēdas un nedienas, kas turpinājās līdz 1991. gadam.
1940. gada vasarā biju sanatorijā Jaunogrē. Dienā mūs, mazos, veda dzīvoties un spēlēties uz kalniem — priežu mežu. Tur arī es redzēju un dzirdēju, kā, katliņiem un spaiņiem grabot, bruka iekšā mūsu "atbrīvotāji". Viņi sēdēja lielos ratos, kurus vilka novājējuši un kaulaini zirgi, un tādu vezumu uz ceļa Ogre — Ulbroka bija daudz. Mūsu audzinātājas mūs savāca un aizveda uz sanatoriju, kur sagaidīju savus vecākus, kas mani aizveda uz lauku mājām "Aiviekstēm" Lēdmanē.
Pēc manām domām, PSRS sabrukums sākās jau 1917. gadā ar boļševiku apvērsumu, bet mēs visi to izjutām tikai 1987. gadā, kad PSRS valdība sāka piešķirt katru mēnesi prioritātes kādai no ministrijām un pēc mēneša atkal piešķīra citai ministrijai, un tas viss liecināja par dižās impērijas sabrukšanu.
Tad sākās Dziesmotā revolūcija. Viss sākās ar kustību "Helsinki-86", kuras locekļi uzdrošinājās 1987. gada vasarā iziet pie Brīvības pieminekļa. Un tad sekoja gājiens no Daugavas krastmalas uz Brāļu kapiem. Tad nāca lielā tautas saiešana 13. janvārī Daugavas malā, kur plīvoja tūkstošiem Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.
Tam sekoja cilvēku uzdrošināšanās uz savas tautas spēku un vienotību. Visapkārt dzirdēju tikai latviešu valodu. Pēc visas lielās manifestācijas gāju atpakaļ uz autobusu, kas bija atstāts pie Centrāltirgus. Iekāpjot autobusā, dzirdēju Daiņa Īvāna uzsaukumu pēc palīdzības. No autobusa izkāpām tikai divi, es un Brūveris. Gājām abi uz Augstākās Padomes ēku Jēkaba ielā, un tur sākās mana piedalīšanās slavenajās barikāžu dienās.
Ļaužu pie ēkas nebija daudz. No "kustīgām" barikādēm jau bija sabraukušas šur tur kādas mašīnas un traktori, bet cilvēki katrs turējās atsevišķi vai arī paziņu pulciņos. Vēl nebija jūtama cilvēku kopība, lai virzītos uz savu mērķi — brīvu Latviju.
Šur tur barikāžu organizētāji sāka novietot mašīnas, veidojot nosprostojumus. Ar katru mirkli nāca klāt arvien vairāk cilvēku, veidojās jau lielāki pulciņi, kopīgas attiecības un kopīgas valodas.
Kamēr vēl nebija ugunskuri, gājām sildīties uz Doma baznīcu, Svētā Jēkaba baznīcu, kur tomēr bija siltāk nekā ārā. Ļoti slikti bija tas, ka nezinājām, kur bija tualetes, un bija jāizmanto "krievu" variants — aiz stūra, tomēr tas bija sīkums, jo mums tur — Rīgā — bija jābūt, jo tas bija katra īsta latvieša pienākums.
Ap pulksten 21 bija pabeigta mašīnu novietošana, barikādēs tika atstātas atsevišķas spraugas, kur cilvēki varēja pārvietoties. Tas tomēr radīja nelielas neērtības, it sevišķi, lai izietu uz Torņa ielas pusi.
Mēs abi, es un Brūveris, stāvējām uz stūra pie ieejas Augstākajā Padomē, kad pienāca klāt kāds vīrs. Varēja redzēt, ka viņš ir ļoti aktīvs cilvēks un tikko nācis no darba. Viņš mums jautāja: "Ko jūs gaidāt? Vai neredzat, ka iela uz Rīgas pils laukumu ir atklāta? Jūs gaidāt, lai krievi nāk iekšā ar savu tehniku?" Es: "Bet ko lai dara?" Viņa atbilde bija ļoti pārliecināta: "Jāceļ barikādes!" Es: "Bet no kā?" Viņa atbilde bija šāda: "No visa tā, kas nav piesiets, jo, kad ienāks krievi, mums nekā vairs nevajadzēs." Un tā sākās īsto barikāžu celtniecība Rīgā pie Latvijas Augstākās Padomes ēkas un uz ielas, kas ved gar to un Jēkaba baznīcu uz Rīgas pils laukumu.
Un tā mēs, trīs cilvēki, sākām jaukt nost stalažas, kas bija saslietas pie ēkas tās atjaunošanai. Tās atradās no tagadējās Saeimas frakciju ēkas uz Doma laukuma pusi. Stalažu metāla stieņus vilkām pa zemi, tas radīja nejauku skaņu. Pēc kāda laiciņa sāka pievienoties arvien vairāk cilvēku, kuri gribēja un vēlējās mums palīdzēt. Un tad notika brīnums! Parādījās arī jaunieši, tā dēvētie panki, un tad gan bija ko redzēt! Izveidojās divas ejošas rindas — vieni gāja prom ar nesamiem metāla stieņiem, otri nāca atpakaļ pēc jauniem. Es kā vecāka gadagājuma cilvēks jutu, ka vairāk maisos pa kājām, nekā varu palīdzēt šiem veiklajiem zēniem. Ēkas pagalmā bija mašīnas — šķiet, "ZIL" — rāmis. Svars nebija šķērslis, un arī tas tika aiznests uz barikādi, bet pagalms iztīrīts no okupācijas gružiem. Uz barikādi tika nestas visādas mantas, un tā auga, līdz beigās izveidojās apmēram piecpadsmit metrus gara un divus metrus augsta. Lai to šķērsotu, vajadzēja labu laiciņu četrrāpus rāpot pāri. Pēc šīs barikādes izveidošanas sāka vēl veidot daudzas citas uz citām ielām. Barikāžu veidotājiem trūka materiālu, bet aktivitātes nemazinājās. Tad tas pats aktīvais barikāžu dalībnieks teica, ka jājauc ārā ielas bruģis un jāveido barikāde uz Jēkaba ielas, jo no Doma laukuma puses varēja iebraukt krievu tehnika. Centos aktīvo kolēģi atrunāt, ka ielu pagaidām nevajadzētu jaukt ārā, un atkal atskanēja tā pati atbilde: "Ja nāks krievi, mums nekā vairs nevajadzēs."
Tajā brīdī pie mums pienāca deputāts Movels. Vai nu viņš bija dzirdējis mūsu sarunu, vai tāpat, bet viņš man palīdzēja atrunāt, lai nejauktu ārā ielas klāju. Bet vēlāk tomēr tas tika izjaukts Jēkaba baznīcas priekšā.
Cilvēki arvien nāca klāt, un nu jau mēs bijām daudz, sāka veidoties lielāki pūļi. Atveda arī nomaļmalku, un nu jau sāka šur tur liesmot ugunskuri, jo laika apstākļi nebija labvēlīgi, un mēs, mītiņa dalībnieki, nebijām gatavojušies, lai paliktu uz nakti Rīgā. Man, piemēram, kājās bija tikai kurpes. Ap ugunskuriem sastājās lieli cilvēku loki, sāka raisīties valodas par notiekošo. Sāka apspriest notikumus Viļņā un uzdot jautājumu, vai mūs arī tas sagaida? Baiļu sajūtu sevī neizjutu un citos barikāžu dalībniekos arī ne.
Ap plkst. 22 pienāca veca māmuļa ar savu mazmeitiņu un piedāvāja mums maizītes — rupjmaizi ar aļņa mēli. Kā izrādījās, vecmāmuļa ar mazmeitiņu bija atbraukusi no Ikšķiles. Tas bija ļoti patīkams moments, un tas jūtami stiprināja arī barikāžu dalībnieku garu un izturību. Tēju un kafiju pienesa ļoti daudzi cilvēki, it sevišķi tie, kas dzīvoja Rīgā. Bija arī piedāvājumi sasildīties kādā dzīvoklī.
Interesants atgadījums bija ar vienu krievu karavīru pulku, kurš nāca no Doma laukuma puses, kur atradās viņu nodaļa, pa Jēkaba ielu. Viņi bija bruņoti ar automātiem. Līdzās pulkam gāja komandieris. Viņi visi gāja galvas nodūruši, izjūtot kaut kādu vainas apziņu mūsu priekšā. Interesantākais bija tas, ka pūlis šo zaldātu priekšā pašķīrās un izveidoja tādu kā koridoru, pa kuru viņi aizgāja, un nebija nevienas replikas vai aizvainojoša sauciena no latviešu puses. Kad viņi aizgāja, atkal sākās sarunas par nākotni.
Ap pusnakti prieks un smiekli sita augstu vilni, jo gar Augstāko Padomi uz Doma laukuma pusi gāja mūsu latviešu aktieri, pārģērbušies viduslaiku bruņinieku tērpos un ar tā laika ieročiem. Šis aktieru darbiņš mazliet aizdzina prom nogurumu un miegu un arī izklīdināja bailes, kaut gan tās netika izrādītas. Bet tomēr tās bija, jo mēs nekad okupācijas gados nedrīkstējām izpaust savu nacionālo gribu — būt brīviem savā garā, domās un zemē. Tādas jūtas tika "pagodinātas" ar izsūtījumu uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem. Bet drošāki mēs palikām ar katru mirkli. Gar Padomes ēku dejodamas aizgāja garām dejotāju kopas, cilvēki centās visādi atslogot savu nervu saspīlējumu.
14. janvāra rītā es ap plkst. 7 gāju uz staciju un braucu uz mājām, lai saģērbtos siltāk un sakoptu sevi. Tā beidzās mana pirmā nakts pie barikādēm.
Mājinieki negulēja, bet visu nakti klausījās radio, jo visi gaidīja kaut ko līdzīgu Viļņas notikumiem. Vakarpusē uzzināju, ka no darba vietas ap plkst. 16 brauc autobuss uz Rīgu un ka vedot barikāžu dalībniekus. Noteiktā laikā arī es aizgāju uz darbavietu, un tur jau bija norīkots autobuss, bija jau sapulcējušies darba kolēģi. Un nu jau sevī jutu kaut kādu iekšēju drošību. Uzzināju no grupas vadītāja, ka mūsu iestāde ir nozīmēta pie televīzijas centra Zaķusalā. Žēl jau bija, ka nebraucam uz Doma laukumu, jo tur jau bija iesākts, pierasts un sastapti jauni paziņas.
Aizbraucot uz Zaķusalu, cilvēku nebija daudz. Atsevišķi bariņi sēdēja pie ugunskuriem. Bet tas laikam bija tomēr acu māns, jo plašums tur bija milzīgs. Sākot no tilta, veidojās mobilās barikādes uz piebraucamā ceļa. Arī otrā nakts pagāja mierīgi, jo nekas nopietns nebija noticis. Mājās mēs braucām 15. janvāra vakarā,
Atbraucot mājās, man grupas vadītājs deva diennakti brīvu, jo uz Rīgu brauca jauna grupa. 16. janvārī, aizbraucot uz Rīgu, redzējām, ka ar katru brīdi arvien vairāk nāca klāt cilvēki un smagā tehnika uz pievadceļiem. Uzstādīja arī divus metrus augstus trīskājus, lai helikopteri nevarētu nolaisties laukumā starp tiltu un televīzijas ēku. Cilvēki darīja visu iespējamo, lai turētos pretī nelabvēļiem un nepieļautu, ka atkārtojas 1940. gada jūnijs, kad varmākas iebruka Latvijā bez neviena šāviena.
Pie ieejas televīzijas ēkā bija izveidots dzelzsbetona koridors, kur frontāli nevarēja ieiet, jo tur bija līkumota eja. Naktīs gājām iekšā, tur mūs pacienāja ar kafiju. Ēkā iekšā bija daudz cilvēku, bet tur bija klusums. Visi runāja pieklusināti. Bija tāda sajūta, ka tur iekšā ilgi nedrīkst uzturēties, jo tava vieta ir ārā pie citiem aizstāvjiem. Pretestību no vecās PSKP varas nejutām, laikam jau "suns zināja, ko bija ēdis". Visa Rīga bija mierīga, kā mums likās, bet pašam bija tā savādi, jo mēs kaut ko gaidījām, un vēlāk arī sagaidījām... Sagaidījām pirmo ziņu par OMON vienību izdarībām Sarkandaugavā, kur tika nošauts pirmais upuris — Mūrnieks. Tās bija pirmās asinis, kuras tika izlietas Dziesmotās revolūcijas pastāvēšanā.
Un tad pienāca 1991. gada 20. janvāris, kad vakarā ap plkst. 16 braucām uz Rīgu ar diviem autobusiem, jo ar vienu bija par maz. Tie bija pilni ar cilvēkiem. Tauta tajos bija dažāda, un citi pat bija paņēmuši līdzi bērnus. Grupas vecākais Aivars Vilnītis, Ogres Lauktehnikas pārvaldnieks, kurš visu organizēja, atgriežoties no štāba, bija licis sievietes un bērnus vest atpakaļ uz mājām. Nu varēja saprast, ka pēc tādas rīcības nekas labs nav gaidāms. Paliekošo autobusu novietoja stāvvietā tuvāk Daugavai un netālu no galvenās ieejas telecentrā uz Pārdaugavas pusi. Tautas pie telecentra bija ļoti daudz. Bija trīskāršas barikādes. Pirmā bija uz tilta pie nobrauktuves uz telecentru, otrā kādus 100 m no telecentra galvenās ieejas un trešā — no dzelzsbetona — tieši pie telecentra ieejas. Daugavā pie telecentra stāvēja noenkurojies kuģis — velkonis; varēja saprast, ka tas ir it kā priekš ievainotajiem, kurus vajadzētu evakuēt no salas, ja būtu vajadzība.
Apkārt dega daudz ugunskuru, cilvēki sildīja tēju, ēda vakariņas un cienāja citus. Man tad ēšana nebija prātā. Man bija tāda sajūta, ka visa tauta it kā kaut ko gaidītu, un tā bija drūma, vairāk klusēja, nekā runāja.
Tad nāca ziņa par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai uz Raiņa bulvāra. Tas jau bija nopietni. Sāka pārraidīt pa skaļruņiem visu to, kas notika pie Iekšlietu ministrijas un parkā. Atnāca arī pirmā ziņa par asinīm. Atbrauca viens ievainots operators ar pārsietu galvu, kurš uz notikumiem Latvijā bija ieradies no Maskavas.
Visi bijām saspringtiem nerviem, bet mierīgi. Un tad naktī pa radio pārraidīja ziņu, ka kaut kāds krievu desanta pulks atteicies nākt un apspiest Dziesmoto revolūciju, jo nenākšot ar ieročiem pret neapbruņotiem cilvēkiem. Tās arī bija beigas, un es jutu sevī iekšēju mieru.
21. janvāra rītā braucām mājās, jo bijām savu darbu padarījuši. Ja man vaicātu, vai arī tagad es ietu aizstāvēt Latviju, tad mana atbilde būtu noteikti JĀ. Jo es stāvu par Latviju, nevis par korumpēto valdību.
Nobeigumā gribētu citēt rindas no Valtera Skota grāmatas "Kapa vecis": "Viņi visi kā viens ir patmīļi, alkst bagātības, varas un pasaulīgas godības, viņi nodod aizmirstībai visu, ko sasnieguši un paveikuši tie vecie cilvēki, kas stāvēja kā mūris lielajā dusmu dienā." Šis citāts skan tā, it kā Valters Skots būtu pats piedalījies Dziesmotā revolūcijā, būtu izdzīvojis visu tās periodu un piedzīvojis mūsu "vareno" mahinācijas.
Pierakstījusi G. Baumane
