Lietuvas kārts (1)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kas stāv aiz notikumiem Viļņā?
Pagājušajā nedēļā debesis virs Viļņas bija bez mākoņiem: nešāva, ar laidēm nedauzīja durvju un seifu slēdzenes, omonieši plankumainos kombinezonos nerikšoja cauri pārbijušos garāmgājēju pūlim.
Taču Viļņa nav mierīga pilsēta.
Tiesa, iespējams, ka paši iedzīvotāji jau ir paguvuši pierast pie betona barikādēm ap parlamentu, pie dzeloņdrātīm ap telecentru un teletorni, pie vairogiem, kas brīdina — «Uguns josla!», pie BTR, bruņuvestēm, automātiem, ķiverēm. Taču godīgi jāatzīstas, ka man kļuva neomulīgi, kad, apstaigājot teletorni un brīdi kavējoties mierā pie ziedu pušķiem tai pašā vietā — tajā, kur janvārī —, pamanīju ķiverē un bruņuvestē ģērbtā sargkareivja saspringto skatienu. Vienu roku turēdams uz automāta aizslēga, ar otru viņš jau cēla pie lūpām iekšējo sakaru telefona klausuli.
Un ķīlnieku nolemtību es jautu Viļņas ļaužu balsīs, kad viņi kā par kaut ko iepriekš izplānotu man stāstīja: «Pirms Gorbačova tikšanās Londonā viņi atkal kaut ko sarīkos…»
Nekur citur cilvēku dzīve —gluži vienkārši dzīve! — nav tā sajaukta ar lielo politiku kā Viļņā. Tāpēc katrs kārtējais Viļņas notikums skaļi atbalsojas Vašingtonā, Londonā, Parīzē, Stokholmā.
Pēc janvāra notikumiem rietumvalstis nobremzēja palīdzības programmu PSRS. Maija operācija «Gredzens» (Viļņas garnizona patruļas ieņēma pozīcijas Lietuvas galvaspilsētas centrā) diskreditēja Gorbačovu tad, kad viņš devās lasīt Nobela lekciju. Pasaulē detonēja arī beidzamā akcija starptautisko telefonsakaru centrā. To Lietuvas pastāvīgais pārstāvis Maskavā Eģidijs Bičkausks uzskata par «pašu lielāko provokāciju pēc janvāra notikumiem».
— Es vadīju apspriedi, kad kabinetā ieskrēja nobālusī tehniskās nodaļas vadītāja un pavēstīja: «Omonieši ieņem centru!», — stāsta tā direktors Jozs Jagmins.
Viņš izgāja no kabineta un ieraudzīja uz kāpnēm un gaiteņos līdz zobiem bruņotus omoniešus: automāti, granātas, pistoles, dunči.
87 procenti no darbiniekiem šeit ir sievietes, un nav grūti iedomāties viņu izjūtas šai brīdī.
Minūtes laikā tika noslēgta elektrība, un republika kļuva mēma: sakari ar valsti un pasauli bija pārtrūkuši. Telefonistes man stāstīja, ka iebrukušie omonieši, bļaudami «Izslēgt sakarus!», sadzina sievietes istabas vidū un turēja viņas automātu stobru priekšā.
— Es rīkojos saskaņā ar prezidenta dekrētu! — nenosaucis savu uzvārdu, direktoram paziņoja OMON komandiera vietnieks un uzrādīja ar roku rakstītu prasību atdot ieročus.
Tas Viļņā notika dienas laikā. Bet, lūk, kas tajā pašā laikā notika pārstāvniecībā. Stāsta Eģidijs Bičkausks:
— Paziņojumu par to, ka ar Viļņu pārtrūkuši sakari, saņēmām pulksten 17.15, taču to, ka notiek kaut kas nelāgs, es sapratu mazliet agrāk — kad pārtrūka radiopārraides no Viļņas. Mēģināju sazvanīt Iekšlietu ministriju, taču man pateica, ka visi esot kolēģijas sēdē. 17.38 piezvanīju uz prezidenta sekretariātu. Kad pateicu, kas notiek Viļņā, dežurējošais sekretārs paziņoja, ka Mihails Sergejevičs esot diplomātiskajā pieņemšanā, un visai korektā formā sāka man pārmest, ka ar šādiem «sīkumiem» es traucējot prezidentu.
Prezidenta sekretārs diemžēl nesaprata, cik lielā mērā tamlīdzīgi «sīkumi» ir svarīgi pašam Mihailam Sergejevičam.
E. Bičkausks uzskata, ka uzbrukums starptautisko telefonsakaru centram noticis bez prezidenta ziņas, taču pieļauj iespēju, ka operācija tikusi plānota dažās organizācijās Maskavā. Manuprāt, to apliecina kāda detaļa.
Jūs taču atceraties paziņojumu par to, ka galu galā telefona centrā atrasta Bikforda aukla, daži desmiti patronu un izjaukta pistole. Viļņā es izstaigāju to gaiteni pagrabā, pa kuru bija skrējuši omonieši, lai pie ventilācijas kameras atrastu maisu ar patronām. Gaitenī ir daudz durvju, kuras omonieši nemaz neatvēra. Ir kādas desmit kastes ar centram paredzētām iekārtām, un tās tā arī netika attaisītas. Viņi mērķtiecīgi gāja uz noteiktu telpu, kuras šifra slēdzeni kāds jau iepriekš bija gādīgi atslēdzis. Centra direktoru uz pagrabu pasauca tad, kad guvums jau bija rokā, — bez lieciniekiem, bez procesuālas noformēšanas. Un vai tas bija tas guvums, uz ko cerēja omonieši?
Viņi vēl atradās centrā, kad E. Bičkauskam bija saruna ar PSRS iekšlietu ministra pirmo vietnieku B. Gromovu. Viņš paziņoja, ka centrā atrasti 17 stobri, gan neprecizējot, kas ar to tieši domāts — karabīnes, pistoles, šautenes, automāti…
Nekur, nekādos paziņojumos šie «stobri» vairs netika minēti, taču dažas dienas pirms tam rezerves majors no Pleskavas (tieši no turienes janvārī desantnieki tika sūtīti uz Viļņu) M. Pustobajevs, uzstājoties raidstacijā «Eho Moskvi», brīdināja, ka Pleskavas desantnieku divīzijā steidzīgi tiekot nomainīti automāti, kas, viņaprāt, drīz varot parādīties visnegaidītākajā vietā.
Taču parādījās sīkumi, nieki, kas nav samērojami ar šo omoniešu akciju, kura atkal saviļņoja Viļņu un pēc tam — pasauli.
Ģenerāļa B. Gromova minētos «17 stobrus» aizmirsa jau nākamajā dienā. Tie pazuda tāpat kā nākuši. Palika kas cits: efekts, ar ko rēķinās tie, kas sūtīja omoniešus uz starptautisko sakaru centru, bija sasniegts…
Centra direktors Jons Jagmins nodeva «Ļitgazetai» savas avīzei «Izvestija» un programmai «Vremja» (tās paziņoja, ka direktoram neesot pretenziju pret prokuratūras darbiniekiem un OMON) adresētās vēstules kopiju. Vēstulē rakstīts: «Šīs akcijas dēļ automātiskā starptautiskā telefona centrāle nedarbojās vairāk nekā deviņas stundas. Strāvas pēkšņās atslēgšanas radītie traucējumi centrāles darbā ir jūtami vēl līdz šim. Vairāk nekā deviņas stundas republikas iedzīvotājiem bija liegti starptautiskie un starppilsētu sakari. Turklāt divarpus stundas bez sakariem palika sevišķi svarīgi republikas objekti — valdība, robežposteņi, lidostas dispečeri, atomelektrostacija, karaspēka daļas, VDK u.c. Centram nodarītie ekonomiskie zaudējumi — 57 tūkstoši rubļu republikas sakaru organizācijām — 86 tūkstoši rubļu. Un pēc visa tā jūs ziņojat, ka mums neesot pretenziju!»
Taču daudz lielāki zaudējumi lika sagādāti mums visiem, valsts reputācijai, tās valdībai un prezidentam. Jau pirmajās stundās pēc omoniešu iebrukuma sekoja Francijas prezidenta paziņojums un ASV diplomātiskais demaršs. Ja patiešām būtu atrasti automāti (tā vien gribas pavaicāt, kā gan tos nepaguva atvest? bet varbūt speciāli dezinformēja Maskavas priekšniecību?), tad varētu kaut kā attaisnot savu rīcību sabiedrības acis, bet Bikforda aukla un pārējie nieki neko, izņemot gluži dabisku neizpratni, nevarēja izraisīt!
Vai arī mērķis bija cits. Saraut sakarus ar valsti, pasauli — un efekts jau ir iepriekšnolemts.
Lietuvas iekšlietu ministra pirmais vietnieks V. Zabrausks uzskata— OMON veic speciālus uzdevumus. Kas tos dod, neņemos teikt, lai gan man šai sakarā ir savi minējumi…
— Vai mūziku pasūta Viļņā vai Maskavā? — jautāju.
— Viļņā, taču ja palūkojam, kas ir šie cilvēki… Pašlaik darbojas trīs spēki. Ir progresīvie spēki Maskavā, un ir konservatīvie spēki Maskavā. Un ir Lietuvas Republika — trešais spēks. Gorbačova komandas un lietuviešu intereses ir dažādas, taču starp tām var atrast kompromisu. Taču konservatīvajiem spēkiem nav izdevīgi, ja Lietuva un savienība rastu kaut kādu kompromisu. Un tāpēc visi Viļņas notikumi, kas skar arī Gorbačovu, — ir šo spēku darbības iznākums. Pirmām kārtām ar to domāju partokrātiju un ģeneralitāti.
Jā, partokrātija un ģeneralitāte. Taču pēc komandējuma uz Viļņu es jau noteikti varu piebilst: galvenais antigorbačova spēku pasūtītās mūzikas izpildītājs un, iespējams, tās komponists ir PSRS VDK. Tagad beidzot manā rīcībā ir fakti, kas to apstiprina.
(Turpinājums sekos)
