Atkušņa sākumā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā daudzi bija pārliecināti, ka trīsdesmitajos gados izveidotajai, kara un pēckara periodā nostiprinātajai staļinisko represiju sistēmai nekādas nopietnas briesmas nedraud un vēl ilgi nedraudēs. Pat vēl vairāk. Tieši 40.—50. gadu mijā nežēlīgā vardarbība pret dažādu tautību un dažādu reģionu cilvēkiem izvērsās ar jaunu spēk u un vērienu. 1952. gadā beigās, runājot par nepieciešamību paaugstināt «politisko modrību» un iznīdēt «sapuvušo liberālismu», Staļins no jauna sāka nokaitēt «šķiru cīņas saasināšanās» draudīgo atmosfēru ar «tautas ienaidnieku» meklēšanu it visur. Šī vadoņa bargā nostādne savu iemiesojumu guva 1953. gada 21. janvāri nolasītajā referātā sakarā ar V. I. Ļeņina nāves 29. gadadienu. PSKP CK sekretārs N. Mihailovs tajā norādīja: «Jo ievērojamāki ir komunistiskas celtniecības panākumi, jo viltīgākus, zemiskākus un nežēlīgākus cīņas paņēmienus un metodes lieto mūsu ienaidnieki. Jo sekmīgāk mes virzīsimies uz priekšu, jo asāka būs mūsu tautas ienaidnieku cīņa, kuri lemti nenovēršami bojāejai».
Tieši šajā laikā tika safabricētas tā dēvētās «kosmopolītu», «Ļeņingradas», «ārstu» un daudzas citas lietas, bet Baltijas republikās tika realizēta daudzu tūkstošu zemnieku ģimeņu nelikumīgā deportācija, kā arī citas represijas.
Tas viss solīja arvien jaunus likumības pārkāpumus. Arī pie mums, Latvijā.
Taču notika citādi. 1953. gada marta sākumā nomira J. Staļins, uz kura daudzajām direktīvām, norādījumiem dažādiem «teorētiskajiem secinājumiem» un «atziņām» neiedomājami milzīgā represiju sistēma tika uzbūvēta un ilgus gadus stingri noturējās. Tikai 1953. gada martā sākās tās pakāpeniskais, kaut arī vēl visai nekonsekventais, tomēr nenovēršamais sabrukums.
Bet vēl joprojām mēs tā pa īstam neesam ne izzinājuši, ne apjēguši tās mokas un pazemojumus, ko nācās izciest tā saucamajiem «tautas ienaidniekiem» un viņu ģimenēm. Nav zināms arī precīzs bojā gājušo skaits.
Mēs daudz ko vēl nezinām par 1941. gada 14. jūnija deportācijām un citām tā laika nelikumībām. Un arī daudzi pirmo pēckara gadu drūmie notikumi vēl arvien ir pabiezā miglā tīti.
Saprotams, ka šis izzināšanas process nav ne viegls, ne vienkāršs. Izpētes darbu traucē gan atsevišķu pētnieku zināšanu un kompetences trūkums, gan daudzu dokumentu nepieejamība. Esmu pārliecināts — daudz te varētu izdarīt paši tā laika dažādu iestāžu darbinieki, kuri tā vai cita iemesla dēļ bija saistīti ar dažādām nelikumībām, kuri pieļāva vai neprotestēja pret godīgu cilvēku padarīšanu par «tautas ienaidniekiem». Diemžēl tieši šie kādreiz tik varenie cilvēku likteņu izlēmēji šodien īpaši runīgi nav …
Neskaidru jautājumu laika gaitā sakrājies milzums. Un tamdēļ šoreiz, nebūdams tieslietu speciālists, mēģināšu sniegt pavisam nelielu ieskatu staļinisma demontāžā, kura aizsākās piecdesmito gadu vidū.
Nav divu domu par to, ar kādu atvieglojuma sajūtu daudzi miljoni PSRS iedzīvotāju, tajā skaitā arī latvieši, uzņēma PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1953. gada 27. marta dekrētu «Par amnestiju». Pamatojoties uz šo tik ilgi gaidīto dokumentu, no soda izciešanas vietām tika atbrīvoti vairāku kategoriju ieslodzītie, bet dažām citām ieslodzīto kategorijām soda laiks tika samazināts. Tajā pašā laikā «amnestijas» likums vēl saglabāja daudzus staļinisma recidīvus. Un tomēr pirmais solis bija sperts.
Staļinisma demontāžas procesa aizsākumā būtiski svarīga nozīme bija LKP CK 1953. jūnija plēnumam, kurš pirmoreiz atklāti nosodīja daudzos likumības pārkāpumus un rupjās administrēšanas metodes republikā. Un vēl kāds būtisks faktors. Staļiniskās nelikumības notika ne tikai tamdēļ, ka tolaik pati likumība daudzkārt bija tukša frāze, ka masveida represijas tika vērstas pret veselām tautām, daudziem tūkstošiem Staļinam tik nepatīkamajiem turīgajiem zemniekiem — tā saucamajiem «kulakiem», bet arī tā iemesla dēļ, ka Latvijas PSR lekšlietu ministrijas vadošo darbinieku vidū latviešu bija tikai 15 procenti, bet cīņu ar dažādām bruņotajām grupām vadīja galvenokārt cilvēki, kuri latviešu valodu nezināja, vietējos apstākļus un sadzīvi nepazina. Arī Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadība pēckara gados kadrus operatīvajam darbam meklēja lielākoties citās republikās. Milicijā šajā laikā latviešu bija 31 procents, bet vadošo darbinieku vidū tikai 17 procenti. Pagātnes pētniekiem vēl jātiek skaidrībā, kamdēļ bija izveidojies šāds stāvoklis šajās tolaik tik varenajās iestādēs.
To dažādo pasākumu vidū, kuri aizsāka staļinisma demontāžu, būtiski svarīga nozīme bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumam, ar kuru no PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka un PSRS iekšlietu ministrā pienākumiem tika atcelts ilggadīgais represīvo orgānu vadītājs L. Berija. Kā zināms, 1953. gada nogalē L. Berija un daži citi bijušās Valsts drošības ministrijas atbildīgie darbinieki tika notiesāti un sodīti ar nāvi.
1954. gadā no «specnometinājuma» režīma atbrīvoja bērnus, kuri bija dzimuši pēc 1937. gada 31. decembra. PSRS Augstākās Padomes Prezidijs atcēla savu 1948. gada 26. janvāra dekrētu, ar kuru bija noteikta kriminālatbildība par bēgšanu no nometinājumā vietām. Sākot ar 1953. gadu, PSKP CK Prezidija partijas komisija pārbaudīja daudzu represēto lietas, it īpaši tās, kas attiecās uz VK(b)P XVII kongresā ievēlētajiem un vēlāk represētajiem CK locekļiem. Te jāatgādina, ka no 139 Centrālās Komitejas locekļiem un kandidātiem vēlākajos gados tika apcietināti un nošauti 98, t. i., 70 procenti, bet no 1966 partijas XVII kongresa delegātiem tilka represēti 1108. No 1954. gada līdz 1956. gadam PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija reabilitēja 7679 cilvēkus, diemžēl daudzus jau pēc nāves… Šajā laikā godīga cilvēka vārdu atguva arī daudzi trīsdesmito gadu beigās iznīcinātie un dažādās represijās cietušie latvieši.
Sabiedrības demokratizācijas procesos svarīga nozīme bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētam «Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1941.—1945. gadā Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem». Pamatojoties uz šo dokumentu, no ieslodzījuma vietām tika atbrīvoti arī daudzi Latvijas pilsoņi.
1954. gada 14. jūnijā darbu uzsāka republikāniskā krimināllietu pārskatīšanas komisija. Laika posma līdz 1955. gada 10. maijam šī komisija izskatīja 4415 lietas par 9182 cilvēkiem. 1252 lietās agrāk noteiktais soda laiks tika samazinats 2469 cilvēkiem. Komisija atzina, ka daudzos gadījumos tiesu iestādes savā laikā piespriedušas nesamērīgi bargus sodus (pat līdz 25 gadiem), it īpaši tā saucamajiem «bandītu atbalstītājiem», kuri, radinieku jūtu vadīti, apgādājuši mežos esošos tuviniekus ar pārtiku.
Te gan jāpiebilst, ka gan šī republikāniskā komisija, gan dažādas Vissavienības komisijas tajā laikā rīkojas vēl visai piesardzīgi, nereti — arī negribīgi, nedroši un nekonsekvenci. Viens no šādas rīcības iemesliem, manuprāt, bija tas, ka agrāk represēto lietas pārskatīja un viņu likteņus izlēma arī tie cilvēki, kuri paši dažādas nelikumības bija pieļāvuši vai tās sankcionējuši.
Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1955. gada 19. septembra dekrētu LPSR Prokuratūra laika posmā no 1955. gada septembra līdz 1956. gada maijam pārskatīja 318 lietas par 3564 cilvēkiem, kurus bija tiesājusi PSRS Iekšlietu tautas komisariāta — Valsts drošības ministrijas «īpašā apspriede» un kuri vēl atradās izsūtījuma vietās. Šīs pārbaudes rezultātā 224 agrak tiesātie no ieslodzījuma vietām tika atbrīvoti. Tie galvenokārt bija tā sauktie «tautas ienaidnieku» ģimeņu locekļi. Pavisam Latvijā 1955. —1956. gadā atgriežas apmēram 20 tūkstoši dažādos laikos sodītie cilvēki.
1956. gada martā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs atcēla savu 1948. gada 21. februāra dekrētu, ar kuru bija noteikts, ka «sevišķi bīstami valsts noziedznieki», kas izcietuši savu sodu, nosūtāmi nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.
Staļinisma demontāžā svarīga loma bija tam, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nolēma atcelt PSRS CIK Prezidija 1934. gada 1. decembra lēmumu «Par lietu vešanas kārtību par teroristisku aktu gatavošanu vai izdarīšanu» un PSRS CIK 1934. gada 1. decembra un 1937. gada 14. septembra lēmumu «Par grozījumu izdarīšanu spēkā esošajos savienoto republiku kriminālprocesa kodeksos», ar kuriem bija noteikta sevišķa kārtība, izmeklējot un izskatot tiesā lietas par noziegumiem, kuri iekļauti KPFSR Kriminālkodeksa 58.-7, 58.—9 pantos un citu savienoto republiku kriminālkodeksu atbilstošos pantos.
Tika nolemts, ka turpmāk izmeklēšanas orgāniem un tiesām, izmeklējot un izskatot tiesā lietas par šiem noziegumiem, jāvadās no savienoto republiku kriminālprocesa kodeksos noteiktajām procesuālajām normām. Atgādināšu, ka, balstoties tieši uz šiem trīsdesmito gadu vidū pieņemtajiem lēmumiem, tika pastrādātas nepieredzētas ļaundarības pret daudziem, miljoniem cilvēku, Piecdesmito gadu vidū tika likvidētas arī tā saucamās «īpašās apspriedes», kuru pastāvēšana nekad un nekādos Konstitūcijas dokumentos nebija paredzēta.
Manuprāt, īpašas uzmanības vērts vēl aizvien ir jautājums, kas saistīts ar 1949. gada 25. marta deportācijām, kuras uzskatāmas par starptautisko tiesisko normu visrupjāko pārkāpumu. Jāatceras, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemtas Vispārējās deklarācijas 9. punkts stingri noteica, ka nevienu cilvēku patvaļīgi izsūtīt nedrīkst.
PSRS Augstākās Padomes Prezidijs ANO konvenciju «Par genocīda noziegumu novēršanu un sodu par to» ratificēja 1954. gada 18. martā. Šajā laikā no «specnometinājuma» vietām pamazām sāka atgriezties arī 1949. gada 25. martā nelikumīgi deportētie Latvijas lauku iedzīvotāji, kuri dažādām iestādēm bija nosūtījuši iesniegumu par nelikumīgās izsūtīšanas apstākļu pārskatīšanu un kuru atgriešanos dzimtenē bija akceptējusi LPSR Ministru Padome. Lielumlielākā daļa dzimtenē atgriezās 1955.—1957. gadā.
Šeit minētie dažādu iestāžu lēmumi un pasākumi milzīgā represīvā mehānisma salaušanā bija tikai pirmais, ilgi gaidītais solis. Nākamais bija partijas XX kongresa pieņemtie dokumenti, kuri pavēra jaunas, plašākas iespējas agrākajos gados pieļauto nelikumību un noziegumu likvidācijai.
Diemžēl pēc 1953. gada marta aizsāktais atkušņa periods nebija ilgstošs. Drīz vien staļinisma ļaundarību kritika pieklusa. Savu darbību pārtrauca dažādas reabilitācijas komisijas, atkal noslēgti kļuva daudzu arhīvu fondi. Un tā tas turpinājās līdz pat astoņdesmito gadu vidum. Bet, ja mēs šodien gribam izprast visu garo, grūto un sarežģīto staļinisma demontāžas procesu, tad būtu jāatceras arī tie būtiski nozīmīgie pasākumi, kuri tika paveikti piecdesmito gadu vidū, — atkušņa sākumā.
Jānis RIEKSTIŅŠ,
LKP CK Partijas vēsturēs institūta
vecākais zinātniskais līdzstrādnieks,
vēstures zinātņu kandidāts
