Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Tautas deputātu kongresa LĒMUMS Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1. PSRS Tautas deputātu kongress pieņem zināšanai PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās Izvērtēšanas komisijas secinājumus.
2. PSRS Tautas deputātu kongress piekrīt komisijas uzskatam, ka neuzbrukšanas līgums ar Vāciju tika noslēgts kritiskā starptautiskajā situācijā, kad Eiropā palielinājās fašisma agresijas un Āzijā — Japāņu militārisma agresijas briesmas, un viens no tā mērķiem bija novirzīt no PSRS tuvā kara draudus. Galaiznākumā šis mērķis netika sasniegts, bet kļūdas, kas izrietēja no Vācijas saistībām ar PSRS, padarīja vēl smagākas nacistu nodevīgās agresijas sekas. Tajā laikā Padomju Savienībai bija jāizdara grūta izvēle.
Līgumā noteiktās saistības stājās spēkā tūlīt pēc tā pa rakstīšanas, kaut gan pats līgums bija jāapstiprina PSRS Augstākajai Padomei. Lēmumu par tā ratificēšanu Maskavā pieņēma 1939. gada 31. augustā, bet apmaiņa ar ratifikācijas rakstiem notika 24. septembrī.
3. Kongress uzskata, ka šī līguma saturs nebija pretrunā ar starptautisko tiesību normām un valstu līgumu praksi, kas pieņemtas šāda veida noregulējumiem. Taču tiklab līguma noslēgšanas laikā, kā arī tā ratifikācijas procesā tika slēpts tas fakts, ka vienlaikus ar līgumu tika parakstīts «slepens papildprotokols», ar kuru līgumslēdzējas puses sadalīja «interešu sfēras» no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, no Somijas līdz Besarābijai.
Protokolu oriģināli nav atrasti ne Padomju Savienības, ne ārvalstu arhīvos. Taču kopiju, karšu un citu dokumentu grafoloģiskā, fototehniskā un leksiskā ekspertīze un vēlāko notikumu atbilstība protokola saturam apstiprina tā parakstīšanas un pastāvēšanas faktu.
4. PSRS Tautas deputātu kongress ar šo apstiprina, ka 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līgums, kā arī tā paša gada 28. septembrī noslēgtais PSRS un Vācijas līgums par draudzību un robežām, tāpat kā citas PSRS un Vācijas vienošanās — saskaņā ar starptautisko tiesību normām — zaudēja spēku tai brīdī, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, tas ir, 1941. gada 22. jūnijā.
5. Kongress konstatē, ka 1939. gada 23. augusta protokols un citi slepenie protokoli, kas tika parakstīti ap Vāciju laika posmā no 1939. līdz 1941. gadam, tiklab to sastādīšanas metodes, kā arī satura ziņā bija atkāpšanās no ļeņiniskajiem PSRS ārpolitikas principiem. Tajos fiksētā PSRS un Vācijas «interešu sfēru» nošķiršana un citas darbības no juridiskā viedokļa bija pretrunā ar vairāku trešo valstu suverenitāti un neatkarību.
Kongress atzīmē, ka tajā laika posmā PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju regulēja līgumu sistēma. Saskaņā ar 1920. gada miera līgumiem un 1926. — 1933. gadā noslēgtajiem neuzbrukšanas līgumiem to dalībnieces apņēmās visos apstākļos abpusēji respektēt viena otras suverenitāti un teritoriālo integritāti un neaizskaramību. Līdzīgas saistības Padomju Savienībai bija ar Poliju un Somiju.
6. Kongress konstatē, ka ar slepenajiem protokoliem saistītās sarunas ar Vāciju Staļins un Molotovs veda slepus no padomju tautas, VK(b)P Centrālās Komitejas un visas partijas, no PSRS Augstākās Padomes un valdības un šie protokoli tika izņemti no ratifikācijas procedūrām. Tādējādi lēmums par to parakstīšanu gan būtībā, gan pēc formas bija vienpersoniskas varas akts un nekādā ziņā neatspoguļoja padomju tautas gribu, tāpēc tā nav atbildīga par šo slepeno darījumu.
7. PSRS Tautas deputātu kongress nosoda faktu, ka ar Vāciju tika parakstīts 1939. gada 23. augusta «slepenais papildprotokols» un citas slepenas vienošanās. Kongress atzīst slepenos protokolus par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža.
Protokoli neradīja jaunu tiesisko bāzi Padomju Savienības savstarpējām attiecībām ar trešajām valstīm, taču Staļins un viņa domubiedri tos izmantoja, lai uzstādītu ultimātus citām valstīm un izdarītu uz tām spēka spiedienu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās saistības ar tām.
8. PSRS Tautas deputātu kongress uzskata, ka sarežģītās un pretrunīgās pagātnes apzināšana iekļaujas pārbūves procesā, kam jānodrošina katrai Padomju Savienības tautai iespēju brīvi un līdztiesīgi attīstīties vienotas un savstarpēji atkarīgas pasaules un pieaugošas savstarpējas saprašanās apstākļos.
PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs
M. GORBAČOVS
Maskavā, Kremlī, 1989. gada 24. decembrī
