Juris Bojārs. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Mums šeit bija vesela virkne ļoti tālejošu priekšlikumu, bet, ja jūs neprotestēsiet, es tomēr mēģināšu stāvēt uz zemes, kaut gan citi varbūt domās, ka es lidinos gaisā.
Ziniet, daudzi noteikti mums pārmetīs, ka mūsu Programma ir stipri nacionālistiska, bet man liekas, ka mums tomēr ļoti stingri jāņem vērā viens apstāklis: šī ir Latvijas, nevis Igaunijas, Lietuvas vai Ukrainas Tautas frontes Programma. Un tāpēc mums jāņem vērā, ka šajos pamatdokumentos nav un nevar būt ignorēti pamatnācijas tiesību un interešu aspekti. Tātad, neskatoties uz to, ka mēs esam noskaņoti celt mūsu nākamo sabiedrību — sociālistisku, demokrātisku sabiedrību — plecu pie pleca kopā ar visām 80 nācijām, kas dzīvo mūsu republikā, man liekas, ka mūsu brāļu tautām visupirms tomēr jāsaprot — un ne tikai jāsaprot, bet arī atklāti jāatzīst —, ka Latvija ir latviešu tautas vēsturiskais mājoklis, ka mēs esam ieradušies šajā zemē pirms četriem gadu tūkstošiem un tie četrdesmit gadsimti, kuru laikā mēs esam slacījuši zemi ar saviem sviedriem un asinīm, dod mums neapšaubāmas pirmtiesības uz to neatkarīgi no pastāvošās politiskās sistēmas. (Aplausi.)
Apstāklis, ka latviešu tauta devusi vārdu šai republikai, liek secināt, ka tieši latviešu tauta nes galveno atbildību par šo zemi un nesa lielāko darba smagumu pat tad, kad, gadsimtu gaitā beztiesiska būdama, pārdzīvoja gan vācu, gan poļu, gan zviedru atbrīvotājus, — nu, un visbeidzot no visiem iepriekšējiem atbrīvotājiem mūs atbrīvoja Pēteris Lielais. (Aplausi.) Par galveno atbildību. Teiktais nebūt neliecina par mēģinājumiem atņemt vai ierobežot jebkuras Latvijas teritorijā dzīvojošās nacionālās grupas likumīgās tiesības. Gluži otrādi. Es domāju — un varbūt LTF atbalstīs mani — ka mūsu Programmā pietiekami skaidri izpaužas doma: LTF iestājas par pastiprinātu visu Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu un tautību nacionālo un kultūras tiesību aizsardzību augstākā aizsardzības līmenī. Mums jāņem vērā vēl viens apstāklis: redziet, ja nu mēs tomēr būsim tik nejauki (un to es ļoti negribētu un nekādā ziņā neatbalstītu) un sāktu, nedod Dievs, ierobežot kādas Latvijā dzīvojošās tautas tiesības, tad tām tomēr vēl ir iespējas, tām ir sava rezerve. Mums jābūt pietiekami godīgiem, lai tomēr atzītu, ka lielākā daļa no mūsu brāļu nācijām, kas šeit dzīvo, manuprāt, tomēr nespēs turēties pretī vilinošāku darba vai dzīves apstākļu kārdinājumam, turpretī latvieši, tieši otrādi, turēsies pretī šādam kārdinājumam un savu Dzimteni nepametīs. (Aplausi.) Mums citur nav tādu iespēju savu nacionālo, kultūras un citu tiesību aizsargāšanai, kādas ir mūsu republikā, un tātad šī ir pēdējā robeža, no kuras tālāk atkāpties mums vairs nav iespējams, neradot etniskas iznīcības neatgriezeniskus draudus.
Tālāk es gribētu pāriet pie dažiem reāliem priekšlikumiem, kas būtu veicami Tautas frontei, lai, pirmkārt, noturētu šo pēdējo robežu. Un, otrkārt, lai atgūtu zaudēto, lai atgūtu, atkal pārņemtu tautas kontrolē savu republiku, kuru pašlaik faktiski kontrolē vēl joprojām līdz galam nesagrautās universālās administratīvi birokrātiskās sistēmas, kaut gan pirmās pozitīvās iezīmes mēs nešaubīgi redzējām vakar un šodien.
Pirmais un galvenais uzdevums ir īstenas tautvaldības nodibināšana, sekmējot visas varas nodošanu republikas teritorijā Latvijas PSR Augstākajai Padomei. Šī mērķa īstenošanai, manuprāt, LTF nekavējoši jāķeras pie nākamo vēlēšanu kampaņas organizēšanas, lai nepieļautu, ka jaunajās suverēnajās — šoreiz suverēnajās — padomēs deputātu mandātus iegūtu pašreizējā partijas un valsts aparāta samazināšanas gaitā izbrāķētie aparāta darbinieki. Viņi ir pareizi izbrāķēti, un būtu ļoti nejauki, ja viņi tagad iesēstos mūsu stabilajos jaunajos un godpilnajos deputātu sēdekļos. Tāpēc es domāju, ka Tautas frontei jārūpējas par to, lai netiktu ievēlēti cilvēki, kas nebauda vispārēju tautas uzticību, kā arī tie, kas vakar ar visskaļākajiem lozungiem soļoja vienā virzienā, bet šodien, apmetuši kažoku uz otru pusi, tikpat naski soļo otrā virzienā un pat sniedzas pie karoga kāta. Tas ir redzams arī mūsu rindās šeit. (Aplausi.)
Es domāju, ka praktiski mums šajā sakarā nekavējoties jāķeras pie konkrētas organizatoriskas formas izveidošanas sadarbībai ar Latvijas Kompartijas Centrālkomiteju un visu līmeņu padomēm. Tās mērķis būtu nākamo un visu citu vēlēšanu organizācija un to demokrātiskas norises garantija. Tālāk, es domāju, LTF būtu nepieciešams jau līdz nākamajām vēlēšanām apsekot, kuri no visu esošo padomju līmeņu deputātiem nepilda savus deputāta pienākumus, un likumā noteiktā kārtībā panākt to atsaukšanu un nekavējoši organizēt papildvēlēšanas, lai aizņemtu šos mandātus (aplausi), lai ievēlētu tur personas, kuras bauda tautas uzticību. Es domāju, ka nākamais, svarīgākais LTF uzdevums būtu svarīgāko konstitucionālo likumdošanas aktu projektu maksimāli ātra un kvalitatīva izstrādāšana, enerģiski sadarbojoties ar LPSR Augstākās Padomes Prezidiju un izmantojot Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes zinātnieku radošo potenciālu.
Tālāk es gribētu pateikt pāris vārdu par republikas suverenitāti. Šeit tiek izteiktas visdažādākās domas. Vieni saka, ka vajadzīga tāda suverenitāte, otri — ka citāda. Manuprāt, politiskā suverenitāte absolūti nav atdalāma no ekonomiskās un viena bez otras tās nav realizējamas — ne politiskā bez ekonomiskās, ne ekonomiskā bez politiskās. Tālāk Latvijas suverenitātes garantijai Konstitūcijā, manuprāt, būtu absolūti nepieciešams uzsvērt, ka Latvijas PSR ir pilntiesīga Starptautiskās valstu sadraudzības locekle ar pilnu neatkarīgai valstij piemītošu starptautisko tiesībspēju. Šajā sakarā absolūti nevar piekrist nesenajam apgalvojumam. Es (un laikam arī daudzi no mums) šo cilvēku ļoti cienu, bet, manuprāt, tā vienkārši bija — nu, varbūt kļūda, sīka drukas kļūda viņa runā, ka, lūk, Latviju Apvienoto Nāciju Organizācijā neviens nepieņemšot tāpēc, ka pastāvot ANO statūti, pēc kuriem, es citēju, PSRS tur esot dotas trīs vietas. Man jāsaka, ka ANO statūtos tāda noteikuma nav. Trīs vietas, kas dotas PSRS, gluži vienkārši ir ANO dibināšanas laikā panāktās lielvalstu vienošanās rezultāts. ANO statūtu 4. pantā ir pateikts: «Uzņemšana organizācijā ir atklāta visām citām miermīlīgām valstīm, kas uzņemsies šajos statūtos ietvertās saistības un kuras saskaņā ar Organizācijas viedokli var un vēlas šīs saistības pildīt.» Es domāju, ka nav ne mazāko šaubu par tādas valsts miermīlību, kurai nav pat savu militāro formējumu. (Aplausi.) Tāpat, man liekas, PSRS Ārlietu ministrijai nav ne mazāko iemeslu uztraukties par lieku balsi — lieku sociālistu balsi Ģenerālajā Asamblejā.
Tālāk es gribētu aizskart ļoti delikātu momentu. Mēs, manuprāt, esam drusku līdzīgā situācijā kā šizofrēniķi, ar tādu kā personības dalīšanos, jo pastāv prātam neaptverama divu Latviju eksistence. Viena ir tā Latvija, kurā mēs šeit atrodamies un kurā dibinām jaunu tautvaldības izpausmes formu. Otra ir Latvija, kuru ik gadus mēs, respektīvi, ne mēs, bet PSRS Ārlietu ministrija, saņem, lūk, tādos biezos «ķieģeļos», kuros ir fiksēti visi spēkā esošie starptautiskie līgumi un šo līgumu dalībnieki. Ik gadu šie krājumi iznāk no jauna, un katrā no tiem ar ļoti normāliem burtiem ir rakstīts — Latvija, Lietuva, Igaunija. Un tagad mēs esam tādā situācijā, it kā būtu divas Latvijas. Viena, lūk, tā, kas ir šajā krājumā, un otra — šī, kurā mēs reāli dzīvojam. Man liekas, ka būtu laiks šis divas Latvijas apvienot
Redziet, šeit vēl ir ļoti svarīgs moments. Pašlaik ārzemēs atrodas Latvijas īpašums. Un diezgan liels īpašums. Mūsu misiju, respektīvi, mūsu republikas misiju īpašums — saskaņā ar visiem starptautisko tiesību noteikumiem. Un pašlaik, manuprāt, ir pienācis laiks, kad mūsu pienākums ir pieprasīt atpakaļ šīs misijas, lai tur nesēdētu kaut kādu organizāciju pārstāvji, kurus diezin vai pat šajā visai tālejošā sapulcē mēs varam saukt par Latvijas pārstāvjiem. Ir vēl daudzi Latvijai piederoši zemes gabali, kurus arī vajag atprasīt. Turklāt Rietumos joprojām atrodas Latvijas zelts. Es zinu, ka Ņujorkā bija apmēram ap tonnu, Londonas bankā ap piecām tonnām un Šveicē laikam arī ap tonnu (es varu kļūdīties). Diemžēl ir vēl viens fakts. Tas nav nekāds noslēpums, tas ir minēts padomju juridiskajā literatūrā (gan krievu valodā). Šis piecas tonnas, kas atradās Londonas bankā, tika izsaimniekotas bez mūsu līdzdalības. Sešdesmit astotajā gadā, kad biedrs Kosigins noslēdza tirdzniecības līgumu ar Lielbritāniju, ar šīm piecām tonnām un ar zeltu, kas piederēja pārējām Baltijas republikām, tika samaksāts par divām koncesijām — «Tetiukhe Mining Corporation» un «Lena Goldfields Corporation». Es domāju, ka neviens no klātesošiem nevar apgalvot, ka tas tika darīts ar Latvijas ziņu. Vismaz es neesmu par to dzirdējis. Ja tas nav tā, lūdzu mani izlabot. Es uzskatu, ka mums šo zeltu vajadzētu dabūt atpakaļ, to varētu kaut kā izmantot. (Aplausi.) Kas attiecas uz zemes gabaliem, tad, pēc man zināmajiem datiem (un man liekas, ka biedrs Neilands to apstiprinās), ja nemaldos, pirms dažiem gadiem no Šveices iestādēm caur vēstniecību pienāca vēstule PSRS Ārlietu ministrijai ar protestu, ka, lūk, PSRS vēstniecība uzbūvējusi Latvijas teritorijā kaut kādu savas ēkas daļu. Viņi it kā turpinot regulāri sūtīt šos protestus. Nu, es nezinu — varbūt šajā gadījumā vajadzētu Šveici atbalstīt. (Aplausi.)
Tālāk es pāriešu uz nacionālajiem jautājumiem. Tie ir ļoti delikāti. Es negribu nevienu apvainot. Lai visiem būtu skaidrs — es dzīvoju tā saucamā internacionālajā ģimenē, tā ka, protams, pret savas ģimenes sastāvdaļām nevērsīšos, tomēr esmu spiests pateikt sekojošo. Pārējo konstitucionālo pārkārtojumu ietvarā, balstoties uz
nacionālā mitekļa koncepciju, būtu absolūti nepieciešams latviešu tautas pašnoteikšanās garantijas labad noteikt absolūto mandātu minimumu esošajā demogrāfiskajā situācijā. Absolūto mandātu minimumu apmēram sešdesmit procentu līmenī Jautājums, protams, ir diskutējams. Tas ir mans priekšlikums. Šos mandātus nepieciešams rezervēt vienīgi latviešu tautības pārstāvjiem neatkarīgi no reālā iedzīvotāju sastāva republikā. (Aplausi.) Bez šī principa ietveršanas konstitucionālajā likumdošanā, man liekas, sociologiem atliek tikai izrēķināt, cik gadu vēl atliks, kamēr mēs zaudēsim jebkuru, pat šodien esošo kontroli mūsu tā saucamajā suverēnajā republikā. Un es lūdzu mani nepārprast, bet jebkuram starptautisko tiesību speciālistam, arī, es domāju, biedram Neilandam, kas tagad ļoti bieži uzstājas visādos starptautiskos forumos, ir labi zināma tāda bezasiņu okupācijas metode. Saskaņā ar to — tā ir pieņemts kolonizatoriem — jebkurā teritorijā, kuru grib okupēt, vienkārši iepludina kolonistus, vienalga — plantāciju strādniekus, vjetnamiešus vai ko tur, nav svarīgi, kamēr pamattautība vairs nesastāda vairākumu un nevar demokrātiskā kārtībā, respektīvi, demokrātiskās vēlēšanās aizstāvēt savas tiesības. Lūk, tieši tāpēc vajadzīgs šis absolūtais, nepārkāpjamais deputātu minimums. (Aplausi.) Varbūt tas, ko es saku tagad, ir absolūti nepamatoti, bet doktrinālais pamatojums ir. Es atsaukšos uz Ļeņina pēdējo darbu, kuru jau biedrs Vaksbergs citēja, bet citā vietā un citā aspektā, — «Jautājumā par tautībām jeb par autonomizāciju». Atbildot uz paša uzstādīto jautājumu, kā saprast internacionālismu, Ļeņins raksta: «Apspiedējas jeb tā saucamās lielās nācijas, lai gan lielas tikai ar savām varmācībām, lielas tikai tādā ziņā, cik liels ir «djeržimorda.» (To Ļeņins lika pēdiņās, es, biedri, nevienu negribu apvainot.) Internacionālismam jāizpaužas ne tikai nāciju formālās vienlīdzības ievērošanā, bet arī tādā vienlīdzībā, kur apspiedēja nācija, lielā nācija, kompensētu to nevienlīdzību, kāda dzīvē izveidojas faktiski. Kas to nav sapratis, tas nav sapratis patiesi proletārisku attieksmi pret nacionālo jautājumu. Tas būtībā joprojām raugās no sīkburžuāziskā viedokļa, un tāpēc tam ik brīdi jānoslīd līdz buržuāziskam viedoklim.» Ļeņins, Raksti, 36. sējums, 554.—555. lpp. Tātad mūsu uzdevums ir iedibināt tieši šādu — Ļeņina plānotu, taisnīgu, mazās tautas aizsargājošu nevienlīdzību. (Aplausi.) Es domāju, ka nākamais darbs, pie kura mums ļoti steidzīgi jāķeras, ir priekšlikumu sagatavošana gaidāmajam PSKP CK plēnumam nacionālajā jautājumā. Man liekas, Tautas frontei tur vajadzētu piestrādāt. Es zinu, ka Maskava jau pieprasa priekšlikumus, vismaz Universitātei. Tātad mums būtu nepieciešams dot šos priekšlikumus nacionālās politikas tālākai izstrādei. Un, es domāju, mēs nekādā ziņā nedrīkstam aizmirst, ka PSRS tika veidota uz starprepublikāniska, pēc savas būtības starptautiska līguma pamata kā suverēnu republiku savienība. Domājams, ka šis līgums lielā mērā jau novecojis, un nākošajā padomju kongresā, kas tiks sasaukts, acīm redzami būtu nepieciešams atjaunot šo līgumu visā pilnībā uz Ļeņina nacionālās politikas principu pamata. Pārskatot Konstitūciju, būtu nepieciešams arī pārveidot un nostiprināt Tautību padomi, lai, apejot šo palātu, nekādā ziņā nevarētu pieņemt lēmumus, kas vitāli skar jebkuras republikas intereses. Un vēl. Ir ļoti dīvaina situācija. Mēs to saucam par Tautību padomi, bet šajā padomē diemžēl nav pārstāvēta vesela rinda tautību. Šajā palātā nepieciešams pārstāvēt arī oročus un citas tamlīdzīgas mazās tautas, jo tām vienkārši nav citas iespējas aizstāvēt savas tiesības Savienības mērogā, nav nekādu tiesību. (Aplausi.) Tālāk. Ja šī ir Tautību padome, tad tā jāvēl, dabiski, uz nacionālā principa pamata, kā savādāk? Citādi tā jāpārdēvē par republiku padomi. Es to tā saprotu.
Attiecībā uz mūsu republiku nepieciešams panākt vēl vienu — lai mūsu karaspēka vienības tomēr būtu. Jo, saprotiet, ir tāda ļoti dīvaina situācija. Kamēr mums bija strēlnieki, tikmēr mums bija pašnoteikšanās. Kā nav strēlnieku, tā no tā brīža vairs nav arī pašnoteikšanās. Ļoti dīvaina sakritība. (Aplausi.)
Un pēdējais. Mēs zinām, ka mūsu valstī tiek veidots tā saucamais prezidenta princips. Es par to jau esmu izteicies presē, bet mani ļoti satrauc biedra Gorbunova liktenis. Es absolūti neko neiebilstu pret biedru Vagri, bet ja prezidenta princips tiks iedibināts mūsu republikā, kas notiks ar biedru Gorbunovu, kuru mēs tik ļoti vakar visi atbalstījām un kurš saņēma gandrīz vai visvairāk ziedu? Lūk, tāpēc šis jautājums acīmredzot būtu jārisina. Varbūt mūsu republikā var izveidot drusku demokrātiskāku, horizontālāku situāciju, kad mums būtu divi augstākie līderi — augstākais partijas un augstākais valsts līderis. Lūk, man tāds maigs priekšlikums. Man viss. (Aplausi.)
