Ivans Čiževskis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Esmu dzimis Latvijā vēl pirms kara, bet nākas runāt krieviski, tāpēc ka pie mums ir tāda situācija. Atceros, pēc kara mūsu ciemā bija trīs skolas, bet nevienas latviešu, visas krievu.
Tagad mēs bieži runājam par savu dzīvi. Daži saka, ka dzīvojam labi. Varbūt arī nedzīvojam slikti, bet mums būtu jādzīvo divreiz labāk un brīvāk. Salīdzinājumam paskatīsimies uz saviem kaimiņiem, kaut vai uz Somiju. Tur no govs vidēji izslauc 7 tūkstošus litru piena. Bet mūsu slaucēja nesen izslauca 4 tūkstošus litru, un viņai par to ārpus kārtas piešķīra automašīnu. Zviedrijā 4% iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, paši sevi nodrošina un pusi produkcijas vēl pārdod ārpus valsts robežām, un dzīvo labāk par mums. Tāpēc man arī jādomā par mūsu latviešu tautas dzīvi pēdējā laikā. Un visbrīnišķīgākais periods Latvijas vēsturē, manuprāt, ir bijuši tās neatkarības gadi. (Aplausi.) Pievērsīsimies faktiem: vidējas kvalifikācijas Rīgas strādnieka alga bija 5 lati dienā. Kilograms žāvētas gaļas maksāja 1 latu un dažus santīmus. Desmit dienās strādnieks varēja nopirkt labu uzvalku, kārtīgu uzvalku, nevis sintētisko, tā kā tagad, kad viss piesūcināts ar ķīmiju. (Aplausi.) Ņemsim zemi. Manuprāt, labāko zemi mūsu pienākums atstāt nākošajām paaudzēm. Pie mums, Krāslavas rajonā, pusi zemes aizņēmušas rūpnīcas un, saprotiet, visu no tās izsūkušas.
Domāju, ka Latvijas neatkarības 70. gadadiena plaši jāatzīmē un tai jāpiešķir svētku dienas statuss. Dārgie biedri, es uzskatu, ka dažādās Latvijas vietās noteikti jāuzstāda pieminekļi Kārlim Ulmanim. (Aplausi.) Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija īsts latviešu tautas draugs. Kaut vai gadsimta sākumā, viņš jau tad cīnījās par neatkarību, par pilnīgu Latvijas patstāvību. Un par to pusgadu sēdēja Pleskavas cietumā. Vai pēc revolūcijas. Ja sociāldemokrāti cīnījās par to, lai Latvija atrastos Krievijas pakļautībā, tad Ulmanis cīnījās par pilnīgu Latvijas neatkarību. (Aplausi.) Atcerēsimies 1919. gadu, kad uz Rīgu devās Bermonts. Sociāldemokrāti aicināja it kā padoties, boikotēt pretošanos, bet Rīgā ieradās Ulmanis un organizēja pretsparu ienaidniekam. Un tas bija lielākais Latvijas uzplaukuma laiks. Ņemsim Pēteri Stučku, viņu slavē. Tiklīdz viņš nāca pie varas — no Krievijas izsauca karaspēku, nopludināja Latviju asinīm, daudz tika sagrauts.
Vai arī — mūsu pēckara dzīve. Es redzēju, ka zemniekiem bez atlīdzības lika strādāt mežā. Milzīgi mežu masīvi tika izcirsti, un ešeloni tos aizveda nezināmā virzienā — kaut kur uz valsts iekšieni. Man pašam nācies kolhozā daudz strādāt. Un es apskaudu tos… Mani vecāki bija kalpi. Apprecējās kā kalpi. Es apskaudu kalpus, jo viņi ēda četrreiz dienā un viņiem neviens nebija noteicis nekādas izstrādes dienas. Un viņš pusgadā nopelnīja tik, ka pusgadu varēja mierīgi dzīvot bez darba.
Atceros arī vācu zaldātus, viņi nemaz nebija tik briesmīgi, kā mēs stāstām. Atceros, kā viņi mūsu šķūnītī tēvu ar vīnu cienāja. Labi cilvēki. Pie mums desmitiem kilometru apkaimē neviens cilvēks netika nošauts un neviens netika sadedzināts, tāpēc ka nebija partizānu. Partizāni atradās kaut kur rajona nomalē, savu ādu glāba… (Aplausi.) Viņi izdomāja plānu OST, šķietami briesmīgu plānu. Bet plānus izdomāt taču var visādus. Pie mums Krievijā un Latvijā bez jebkāda plāna iznīcināja miljoniem dzīvību (aplausi) — gan latviešus, gan citu tautību cilvēkus.
Buržuāziskās Latvijas laikā taču katrs cilvēks varēja izbraukt uz ārzemēm, arī tas pats sociāldemokrāts, un atgriezties jebkurā laikā. Komunisti taču paši raksta: 1939. gadā braukājām uz ārzemēm, drukājām avīzes, no Somijas šurp vedām. Kurp tu aizbrauksi tagad? Biju aizgājis uz Ministru Padomi, tur ir viens komitejas priekšsēdētājs, un tam jautāju: «Kā ir, vai varu uz kādu nedēļu aizbraukt, ar bezdarbniekiem satikties?» — «Vai, mēs nevaram.» Tā arī netiku. (Aplausi.) Mēs jau pusgadsimtu avīzēs rakstām: «Latvija ir brīva.» Visas brīvības tiek izdeldētas ar spriedelējumiem par kopīgām interesēm. Runā, ka nepieciešamas jūtas, bet uz šīm jūtām dzimtenes vārdā spēlē visi. Un es lūdzu atļauju pateikt, ka es sapņoju par to, lai republika būtu brīva, tikpat brīva kā visas Rietumu republikas, — to NATO blokā ir divi desmiti: puiši dienē māju tuvumā un nebrauc tūkstošiem kilometru. Un tās ir NATO valstis, kuras organizē savas kopīgās militārās mācības un kurām ir nesatricināma aizsardzība. Kāpēc tad PSRS kaut kas tāds nav iespējams? Pilnīgi iespējams. Traucē birokrāti. Tāpēc es uzskatu, ka visām republikām ir jābūt brīvām pēc rietumvalstu parauga un jāizvēl kopīgs parlaments. Jo arī tur, aiz robežas, visi ir patstāvīgi un visi ir vienoti.
Labi jau labi, pusi pateicu, pusi… (Aplausi.)
