Par nacionālu atdzimšanu internacionālismā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Atgriešanās pie ļeņiniskajām demokrātiskajām tradīcijām visās dzīves jomās, centieni salauzt birokrātisma barjeras, iznīdēt no sabiedriskās apziņas tālās un nesenās pagātnes negācijas — tas viss kalpo vienam mērķim — ievirzīt sociālisma attīstību principiāli jaunā kvalitātē. To apliecina visa partijas un tautas daudzšķautņainā dzīve pēc PSKP XXVII kongresa, CK 1987. gada janvāra un jūnija Plēnumiem.
Humanitārajā jomā šajā jaunas domāšanas laikā interesantas pārdomas, pat polemiska rakstura dialogus un meditācijas guvuši jautājumi, kas saistīti ar mūsu valsts internacionālo attīstību. Šodien katram ir skaidrs, ka bez praksē taisnīgi realizētas nacionāla un internacionālā vienības nav iedomājams nevienas Padomju Savienības tautas uzplaukums. Katru reizi, kad ikdiena virspusē izlaužas nacionālisms vai šovinisms, tas duļķo mūsu valsts pamatprincipus, jo mēs taču esam 15 brīvprātīgi apvienojušos valstu – sociālistisko republiku — savienība. Federācija, ko sauc par PSRS.
Pēc manām domām — mūsu sabiedrisko zinātņu pārstāvji, ideologi, kā arī politiskie publicisti par maz spodrina mūsu pilsoņu apziņā domu, ka katra savienotā republika ir suverēna valsts ar savu konstitūciju, parlamentu un valdību. Ar himnu, karogu un ģerboni. Šodien savienoto republiku tiesības aug visās dzīves sfērās — līdz pat patstāvīgiem ekonomiskiem un kultūras sakariem ar ārvalstīm. Visas PSRS vārdā savienotās republikas arvien biežāk rīko kultūras dienas visu kontinentu zemes. Divas no PSRS republikām — Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR — ir ANO locekles, un, praktiski atzīdamas Padomju Savienības valstiskumu, gandrīz visas pasaules valstu vadības atzīst arī jebkuras savienotās republikas valstiskumu, Latviju ieskaitot.
Citu mērķi, protams, sprauž mūsu politiskie oponenti no dažām Rietumu raidstacijām, kuru programmas speciāli preparētas padomju klausītājiem. Viens no galvenajiem šo raidstaciju paņēmieniem ir censties pazemot PSRS pilsoņu nacionālās jūtas, nepārtraukti proponējot domu, ka, lūk, atrasties Padomju Savienībā nozīmējot būt «pievienotam» vai «iekļautam», citiem vārdiem, «inkorporētam». Viena no mūsu ideoloģisko pretinieku versijām ir tāda, ka republikas esot iekļautas Krievijā. Psiholoģiskais mērķis ir viens — nomākt mazākumtautību iedzīvotāju garastāvokli. Iedzīt viņos pakļautības un otrās šķiras pilsoņu kompleksus, kropļot nacionālo pašapziņu un kompromitēt internacionālismu, tulkojot to kā jēdzienu, kas liek atteikties no savas tautības un valodas. Šajos raidījumos izskan divkārša liekulība — krievu valodā skanošajos tiek atbalstīts lielkrievisks šovinisms, bet mazākumtautību valodās — tiek mēģināts pieglaimoties klausītāju nacionālajām jūtām, nosodot visu slāvisko un uzrīdot krieviem. Tā, protams, ir negodīga spēle, bet godīgu gaidīt būtu naivi. Galēji labējām aprindām šodien nav vajadzīgs jaunas kvalitātes sociālisms, kurā būtu radoša brīvība un garantētas cilvēktiesības. Gadiem viņi ir darījuši visu, lai ne tikai «ķertu uz muļķi» ierindas klausītāju, bet arī lai atbalstītu tos spēkus, kas padomju sabiedrībā veicinājuši stagnāciju, sociālu netaisnību, cilvēku cieņas pazemošanu, ka arī visu to, kas mūsu ekonomiku noveda «pirmskrīzes situācijā». Vājš, sakompromitēts sociālisms ir mūsu pretinieku galvenais mērķis. Par to šodien nešaubās neviens normāls Rietumos dzīvojošs cilvēks. Par to esmu pārliecinājies, sarunājoties ar cilvēkiem i Eiropā, i Āzijā, i ASV un Kanādā.
Šobrīd, atgriezdamies pie Ļeņina un cenzdamies ļeņiniski revolucionāro tradīciju radoši savienot ar aktuālo pārkārtošanās momentu, mums ar jaunu domāšanas attieksmi jāakcentē mūsu valsts humanitārie pamati — republiku savienība. Republiku — tātad valstu — kopēja piedalīšanās vienotā politiskā un ekonomiskā apvienība katrai ar savas valodas, tradīciju un kultūras bagātību. Katrai ar savu īpatnību un kopējām patriotisma jūtām pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, kas ir mūsu visu Dzimtene. Tieši ar šādām jūtām latviešu rakstnieku grupa nesen atgriezās no Kalnu Altaja nacionālā apgabala, kur noritēja latviešu literatūras dienas par godu Lielās Oktobra revolūcijas 70. gadadienai. Tikai 60 tūkstošus lielā altajiešu tauta mums, latviešiem, deva daudz jaunu kultūras impulsu, un tur, Kalnu Altajā, mēs vēlreiz spilgti izjutām Vladimira Iļjiča Ļeņina taisnīgās tēzes dzīvīgumu: vienīgi ar autonomijas palīdzību liela un nacionālā sastāva ziņā raibā valsti iespējams īstenot patiesi demokrātisku centrālismu. Apliecinot šo atziņu, altajieši šodien ir ne vien saglabājuši savas tautas tradīcijas un folkloru, bet arī radījuši literatūru. Izpildīdami savu internacionālo pienākumu, divi latviešu dzejnieki — Uldis Bērziņš un Pēters Brūveris jau ir apguvuši altajiešu valodas pamatus un ir apņēmības pilni altajiešu folkloras un literatūras tulkošanā latviski. Savukārt Latvijas PSR Rakstnieku savienība kopā ar Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti organizē 30 dažādu republiku studentu latviešu valodas studijas pie mums, Rīgā.
Mūsu tautu ekonomiskie un kultūras sakari, kā arī ikdienas dzīve nav iedomājama bez starpnacionālās saskarsmes valodas. Mūsu valsti tā ir krievu valoda, un par to vispār nebūtu daudz jāspriedelē. Ja vien neatrastos cilvēki, kuri tīši nevilktu ārā no carisma arsenāla bēdīgi slaveno jēdzienu «rusifikācija» un nemēģinātu to ievazāt sociālismā. Un, protams, ik reizi, kad apjukusi ierēdniecība vai savu nacionālo identitāti pazaudējis pilsonis aizmirst ļeņinisko domu par autonomiju un valodas līdztiesīgumu, tiek liets ūdens uz mūsu nelūgto soģu dzirnavām. Izmantojot katru zemas starpnacionālo attiecību kultūras gadījumu, mūsu ideoloģiskie oponenti Rietumos to pārsver, lai pazemotu latviešu tautības iedzīvotājus, sakot — jūs, lūk, esat zaudējuši savu nacionālo identitāti un valstiskumu.
Īstenībā viņi, tāpat kā visa pasaule, zina, ka Latvijas valstiskums formulā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir drošs un perspektīvs, bet tieši tāpēc viņi meklē mūsu kļūmes un paviršības, lai gūtu panākumus. Mēs nevienu brīdi šodien nedrīkstam aizmirst, ka mūsu sūtība ir piedalīties jaunas kvalitātes sabiedrības veidošanā. Un tanī nedrīkst būt vietas nedz šovinisma, nedz nacionālisma recidīviem. Bet tādas parādības diemžēl šodien vēl ir sastopamas.
Mūsdienu sociālistiskā Latvija, latvieši un visi mūsu republikas iedzīvotāji ir saņēmuši mantojumā savu revolucionāro strēlnieku internacionālistisko pozīciju un tieši tādēļ — veselīgu nacionālo pašcieņu. 1987. gada februārī, atrazdamies komandējuma Rīgā, PSKP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs tikās ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem un Strēlnieku muzeja Goda viesu grāmata augstu novērtēja revolūcijas bruņinieku varoņdarbu.
Jā, latviešu strēlnieki tiešām ir paraugs mums visiem — viņi vīrišķīgi cīnījās par nākamo padomju tautu valstiskumu pilsoņu kara frontēs, un viņi cīnījās par Latvijas valstiskumu, par savas tautas sociālistisko nākotni, ko viņiem garantēja Ļeņins, cilvēks, kura personīgajiem sargiem bija lemts būt tieši viņiem — latviešu strēlniekiem. Viņi, latviešu strēlnieki, lepni un garīgi nesalauzti izgāja cauri personības kulta patvaļai.
Šodien latviešu strēlnieki mums ir atstājuši mantojumā šo zemi — Padomju Latviju. Nu mums tā ir jāveido visu citu padomju republiku kopībā un nevis «iekļautībā» vai «inkorporācijā», kā, pazemojot latviešus, mēģina iestāstīt kādas valsts administrācija savās diplomātiska rakstura rotaļās.
Padomju patriotisms šodien nozīmē lepnumu par valodu līdztiesību mūsu valsti, par nacionālo kultūru sadarbību un mijiedarbi, par to, ka mums nav nedz «galvenās» republikas, nedz «galvenās» tautas. Un lai neviens nemēģina mani šodien provocēt vai demagoģiski iztulkot to, ko es jau te šajās pārdomās teicu par krievu valodu. Man gribas vēlreiz uzsvērt, ka mūsu valsts apstākļos runāt perfektā krievu valodā nenozīmē atteikties no savas dzimtās latviešu, ukraiņu, baltkrievu, uzbeku, armēņu, gruzīnu, altajiešu, čuvašu valodas. Un. kad mēs Latvijā aicinām citu tautību republikas iedzīvotājus brīvprātīgi apgūt latviešu valodu, tad mēs nevienu brīdi nevēršam šo Latvijas pamatnācijas valodu pret kādu citu valodu. Ar mīlestību un cienu sirdī, ar īsti ļeņinisku attieksmi pret katru tautu mums šodien savā daudznacionālajā krievu vai latviešu, kazahu vai kirgīzu valoda.
Tanī pašā laikā šinī pārkārtošanās periodā mēs nedrīkstam uz šiem jautājumiem skatīties iluzori. Blakus literatūras dienām, kultūras dekādēm un citiem notikumiem pastāv arī ikdiena. Tā ikdiena, kurā ir veikals, autobuss, ēdnīca, poliklīnika un kurā mēs, daudzu tautību iedzīvotāji, sevišķi republikās, ne vienmēr spējam turēties augstā starpnacionālo attiecību līmeni Kāpēc?
Piemēram, kaut vai tāpēc, ka Latvijā latviešu valodas ikdienas praksei zināmus gadus netika veltīta nepieciešamā uzmanība. Tāpēc, ka joprojām republikā trūkst krievu-latviešu un latviešu-krievu sarunvārdnīcas, kaut arī pieprasī jums ir liels (No latviešu literatūras dienām Kalnu Alta-jā atvedām skumju faktu, ka altajiešu-krievu vārdnīca nav izdota kopš… 1947. gada ). Tāpēc, ka joprojām nav izpildīts lēmums par visu to lielo auditoriju radioficēšanu, kurās notiek pasākumi divās valodās — radiofikācija ļautu cilvēkiem klausīties uzstāšanos sinhronā tulkojumā. Neaizmirsīsim, ka tieši Latvijā atrodas VEF — ražošanas apvienība, kas spētu ražot šādas sinhrono tulkojumu ierīces ne mūsu republikas vajadzībām vien. Ar nožēlu jākonstatē, ka skolās ar krievu mācību valodu trūkst kvalificētu latviešu valodas un literatūras skolotāju — dažkārt šos priekšmetus pasniedz … fizkultūras vai zīmēšanas skolotājs.
Lai celtu valodu prestižu un līdz ar to starpnacionālo attiecību kultūru mūsu daudznacionālajā republikā, Latvijas PSR Rakstnieku savienība kopā ar republikas Izglītības ministriju sarīkoja pirmos Valodas svētkus visā Padomju Savienībā. Sājos svētkos skanēja i mūsu zemes starpnacionālās saskarsmes — krievu — valoda, i latviešu valoda, i tās, ko māca republikas skolās — angļu, vācu, franču. Ik pēc divi gadiem šos svētkus rīkosim no jauna, un 1989. gadā esam iecerējuši Valodas svētkus izrīkot plaši — ar masu piedalīšanos, ar viesu ielūgšanu no Maskavas. Ļeņingradas, brālīgajām republikām un ārzemēm Latvijas KP CK nacionālo un internacionālo attiecību jautājumu komisijā, kuras loceklis es esmu. Ierosinājām dibināt pastāvīgi darbojošos valodas kursus Rīgā, kur varētu apgūt i latviešu, i krievu, i svešvalodas katrs republikas pilsonis, kas to vēlas. Te varētu saņemt arī operatīvas lingvistiskas konsultācijas, rokasgrāmatas par republiku, sarunvalodas vārdnīcas. Šīs komisijas pirmajā sēdē tika pieņemta rekomendācija sākt krievu bērniem mācīt latviešu valodu un latviešu bērniem krievu valodu jau no plecu gadu vecuma pirmsskolas bērnu iestādēs. Ierosinām sarīkot Latvijas televīzijā pastāvīgu latviešu valodas apmācības kursu, bet skolās skaitliski lielās klases sadalīt 15 līdz 20 skolēnu grupās latviešu valodas apgūšanai. Pēc komisijas iniciatīvas daudz tiks darīts, lai paaugstinātu valodas kultūru, uzlabotu valodu skolotāju sagatavošanu, centīsimies palielināt skolēnu interesi par Latvijas, visas valsts vēsturi.
Tautu tuvināšanos neveicina līdzšinējā «izvairīgā», «aptuvenā» Latvijas PSR vēstures mācīšana, izmantojot nekvalitatīvas mācību grāmatas. «Balto plankumu» Latvijas un visas Baltijas vēsturē bijis pārāk daudz, un latviešu bērns maz ko varēja pastāstīt savam krievu vienaudzim kāpēc, piemēram, Rīgas Brāļu kapos vainagus Uzvaras dienā noliekam tikai pie Mūžīgās uguns, bet Mātes Latvijas tēlam netuvojamies. Un vajadzēja pienākt 1987. gada 30. maijam — latvju strēlnieku revolucionārās atdzimšanas 70. gadadienai, lai šajā jaunas domāšanas un sirdsapziņas atveseļošanas laikā mēs kopā ar strēlniekiem pateiktu skaļi sev un saviem bērniem — Māte Dzimtene ir tikai viena. Viņa nespēj būt «buržuāziska» — vienalga, vai tā ir Krievija, Armēnija, Ukraina vai Latvija. Par «buržuāzisku» mēs visus šos gadus it kā uzskatījām arī Rīgas centrā stāvošo, 1935. gadā par darbaļaužu līdzekļiem uzcelto Brīvības pieminekli, kaut arī 1944. gada 15. oktobrī, kad Rīga bija atbrīvota no hitleriskiem iebrucējiem, latviešu padomju divīzijas karavīri nolika ziedus pie pieminekļa, kurā iecirsti vārdi «Tēvzemei un Brīvībai». Paradoksāli, bet ilgus gadus stāstījām gan sev, gan arī citām padomju tautām, ka šis piemineklis mums nav pieņemams, aizmirsdami i to, ka tā autors ir tēlnieks Kārlis Zāle — viens no Ļeņina monumentālās propagandas plāna līdzdalībniekiem. Nemaz nevajag īpašas redzes, lai skaidri saredzētu šī monumenta progresīvo, sociālistisko ievirzi — Kārļa Zāles talants nemaz nespēja veidot kaut ko par godu tā laika Latvijas patvaldniekam Kārlim Ulmanim, kurš 1934. gada 15. maijā padzina buržuāziskās republikas parlamentu, arestēja komunistus un sociāldemokrātus. Brīvības piemineklis kā izaicinājums pacēlās Rīgas centrā pret autoritāro režīmu.
Es ticu, ka pie šī pieminekļa, tāpat kā pie Mātes Latvijas Brāļu kapos, pie Sarkano strēlnieku un Rīgas atbrīvotāju monumenta ziedi nenovītīs nekad — šīs svētvietas atgādina i latviešu revolucionārās tautas piedalīšanos citu tautu atbrīvošanā no sociālā un nacionālā jūga, i arī to, ka cīņā par Latvijas atbrīvošanu no hitlerisma Latvijas teritorijā krita tūkstošiem dažādu tautību padomju karavīru. Noliekt galvas šo monumentu priekšā, pieminot upurus un mocekļus mūsu vēsturē, aicināts katrs Latvijas un mūsu lielās zemes — PSRS — patriots.
Tikai vēsture bez «baltiem plankumiem» tuvinās tautas. Atklājot pagātnes kļūdas, raugoties tieši acis savai vēsturei, mēs šodien paglābsim ne vienu vien nepatstāvīgāka rakstura jaunieti no otrās šķiras pilsoņa kompleksa, ko veicina Rietumu radiobalsis, kas kurina nacionālo naidu. Un atrodas neliels skaits cilvēku, kas tā vietā, lai cīnītos par sociālisma ideālu piepildījumu, par ļeņiniskās tradīcijas radošu savienošanu ar mūsdienu ekonomiskās un tikumiskās atveseļošanās procesu, nokļūst šo «labvēļu» ietekmē. Bet «labvēļiem» tikai tas vien rūp, kā sāpīgāk iedzelt sociālismam. Viņiem, protams, uzspļaut jebkura mūsu valsts pilsoņa nacionālajai piederībai, mūsu cerībām un vēlmēm. Ļoti viņi cenšas. Jo cilvēks, kas zaudējis nacionālo piederību, neko nespēj dot tautu draudzībai. Viņam gluži vienkārši nav ar ko draudzēties. Viņš kļūst par kosmopolītu, pragmatisku patērētāju. Tas atkal nāk prātā, pārdomājot to, kas notika 23. augustā Rīgā pie Brīvības pieminekļa, kad tā pakājē līdzās ziediem, ko nolika dvēseliski tīra, naiva skolniece, nogūla arī politisku spekulantu atnestie ziedi.
Šo pārdomu noslēgumā man gribas atgādināt kādu svētku dienu mūsu vēsturē un kalendārā, un proti, — 30. decembri. Tā ir PSRS izveidošanas diena. Pēc manām personiskajām domām mēs to nesvinam ar pietiekamu pacēlumu. Tieši Jaunā gada priekšvakarā, kad cilvēku dvēseles ir atvērtas visa jaunā gaidām, šie svētki būtu ar lielu svinīgumu, prieku un daudznacionāla kolorīta krāšņumu vēršami par padomju patriotisma un katras PSRS tautas tradīciju un kultūras manifestācijas svētkiem. Prese, radio un it īpaši televīzija, kurā tieši Jaunā gada programmas cieš no, maigi izsakoties, pelēcības, varētu priecēt visus mūsu zemes cilvēkus ar to bagātību, kas ir katras mūsu tautas un tautības etnogrāfijā, folklorā, senajās tradīcijās, kā arī klasiskajā un mūsdienu literatūrā, mūzikā, tēlotājā mākslā, teātri.
Konkrēts ierosinājums — izsludināt 30. decembri par PSRS Tautu draudzības dienu, padarot to par valsts svētkiem.
Jānis Peters,
Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs
(No laikraksta «Pravda»)
