Vai Ameriku atklājis biedrs Kolumbs?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šis jautājums būtu līdzvērtīgs jautājumam par Molotova–Rībentropa pakta slepeno protokolu apspriešanu un atzīšanu PSRS Tautas deputātu II kongresā. Tā kā deputāti – Alkšņa apraudātās uzbeku kokvilnas novācējas, KPFSR apgabalu partijas sekretāri, visas plašās Padomju Dzimtenes miermīlošās armijas; ģenerāļi un admirāļi – nav redzējuši šos protokolus, kas tādējādi pilnīgi nodrošina to neesamību, tad ar tādiem pašiem panākumiem varēja apspriest arī to, vai biedrs Kolumbs (kongresā taču tika iebilsts arī pret uzrunu «kolēģi») patiešām ir atklājis Ameriku, jo nekādus ziņojumus ap konkrētām norādēm kongresam viņš nav atstājis.
Preses konference ar PSRS tautas deputātiem vēlreiz apstiprināja vairāk vai mazāk uzmanīgi vēroto TV ekrānos – kongress neizglītojas, «nemainās uz augšu», bet aizvien stingrāk ieķeras krēslā, lai, nedod Dievs, nepieļautu šīs augšanas un izglītošanās iespējas.
LKP CK sekretārs I. Ķezbers uzsvēra, ka Latvijas deputāti darbojušies samērā aktīvi, uzstājoties gan ar konstruktīvām, gan ar destruktīvām runām. Viņš īsumā informēja par Gruzijas notikumu novērtējumu. Nu jau tas vairs nevienam nav noslēpums, ka armijas «pogu» nospiedis mums labi zināmais b. Ļigačovs. I. Ķezbers sacīja, vispār pirmo reizi tik plaši runāts par armiju, par tās augstākās vadības nekontrolējamību.
Žurnālistus interesēja arī mūsu deputātu attieksme pret Konstitūcijas 6. pantu.
A. Plotnieks uzsvēra, ka ļoti svarīgi būtu formulēt pozīciju republikas līmenī. Un nevis vienkārši svītrojot šo pantu, bet izstrādājot normu kopumu, kas noteiktu visu sabiedrisko formējumu attiecības. Turpretī A. Klaucēns neuzskata, ka jautājums par partijas monopolu nebūt nav galvenais ne pašreizējā situācijā, ne arī kongresā. Vēl vairāk – ka diskusija ap to bijusi apzināta deputātu novirzīšana no svarīgākā jautājuma – ekonomiskās politikas izstrādāšanas, kas nosaka pārbūves likteni. Par laimi, daudzi deputāti viņu atbalstījuši. A. Rubiks viņam piekrita, atzīstot ekonomikas prioritāti. (Šai brīdī V. Tolpežņikovs, kuram blakus apsēdās nosebojušais pulkvedis V. Alksnis, pārsēdās citur.) Rīgas pilsētas mērs sacīja, ka gaidījis revolucionārāku kongresa norisi un tieši jomā, kas skar viņu visvairāk – vietējo padomju darbā. A. Rubiks izteica domu, ka būtu jādod lielākas tiesības vietējām padomēm rīkoties ar zemi (arī iespējas pārdot to) un veidot akciju sabiedrības.
A. Cīrulis pauda pārliecību par nepieciešamību un vajadzību iekļaut 6. panta apspriešanu LPSR AP sesijā, jo neviens nevar būt drošs par to, kas tiks lemts 5. janvāra LKP CK plēnumā
V. Avotiņš ar viņam raksturīgo precizitāti aprādīja situāciju LKP un iespējamā «labējo galma apvērsuma» sekas. Viņš runāja arī par to, ka kongress atpaliek no sabiedrībā notiekošajiem procesiem un ka tādējādi vēl pēc laika var izrādīties, ka kongresmeņi būs stipri konservatīva komanda.
V. Tolpežņikovs uzskata, ka pārskatīt 6. pantu nav iegriba, un analizēja M. Gorbačova spontāno runu Konstitucionālās uzraudzības komisijas nepieciešamības apspriešanas laikā, kā galvenās akcentējot šādas nianses: pārbūves mērķis ir sociālisms, nerēķinoties ar tautas reālo dzīves līmeni; krievu tautas milzīgo nenovērtējamo lomu citu tautu vidū; nicinājumu pret inteliģenci, draudus separātistiem.
A. Čepānim vairāk tikai jautāts par ekonomikas lietām. Izrādās, daudzi deputāti nav apmeklējuši sēdes, kurās apspriesti šie jautājumi, it labi saprotot, ka ekonomikas liktenis netiek lemts kongresā, bet Kremļa kabinetos, un tādēļ šo laiku izmantojuši, lai apstaigātu šos kabinetus. A. Čepānis mūs pašus kārtējo reizi pārliecināja, ka nedzīvojam uz parāda, jebšu kongresā savukārt kārtējo reizi ticis runāts par to, kā KPFSR uztur savas nomales. Viņš īsumā mēģināja attēlot bruņoto spēku nodarījumus (pareizāk laikam būtu teikt – noziegumus) Latvijas ekoloģijai un tautai.
Kādu brīdi žurnālisti kopā ar deputātiem pārrunāja baumas, kas klaiņo gan Kremlī, gan Latvijā un kas skar republikas partijas vadību. A. Klaucēns atteicās no D. Īvāna piešķirtā godpilnā vēsturiskā šķeltnieka nosaukuma, sacīdams, ka īstenībā nevar zināt, kurš ir īstais šķeltnieks, un ka šķelšanos esot itin viegli novērst. Uz jautājumu, kā to izdarīt un kas būtu vajadzīgs, lai viņi ar Tautas frontes līderi atrastu kopīgu valodu, partijas Rīgas pilsētas sekretārs atbildēja, ka viņiem abiem vajagot satikties un aprunāties. Lai īstenotu šo viņa sapni, D. Īvāns uzaicināja A. Klaucēnu piedalīties LTF Domes valdes sēdē, kas notiks dienu pirms LKP CK plēnuma.
Tā kā vairāki žurnālisti acīmredzot bija ieplānojuši šo preses konferenci organizēt kā tikšanos ar A. Klaucēnu, V. Alksni un A. Rubiku, tad viņiem arī bija pietiekami daudz iespēju izklāstīt savas platformas visdažādākajos jautājumos, arī nesaistībā ar nule notikušo kongresu. No tā mēs uzzinājām, ka Rubika vēstule nav acumirkļa uzliesmojums, bet visa viņa dzīves esamība. Pilsētas mērs lūdza visus vēstuli pārlasīt tā, it kā viņi Rubiku nepazītu, un tad visi saprastu, ka viņš īstenībā nostājas pret partijas pasivitāti. Viņš norādīja, ka visas pārējās partijas nav bijušas spējīgas izdzīvot mūsu valstī. Rubiks izskaidroja arī savu aktīvo līdzdalību politiskajās norisēs.
M. Vulfsons runāja par dinamiku kongresā un par to, ka nu jau vairāk nekā tūkstoš deputātu ir nostājušies Baltijas deputātu pusē. Izmantojot izdevību, viņš uzaicināja A. Rubiku piedalīties TV skatītāju «Globusā», kam A. Rubiks labprāt piekrita un, kā paši varējāt vērot, tajā veiksmīgi uzstājās.
J. Zaķis secināja, ka pie mums ir visideālistiskā valsts iekārta pasaulē – paši izgudrojam, pasludinām, tad uzspiežam. Runājot par Molotova–Rībentropa pakta slepenajiem protokoliem, profesors sacīja, ka neviens nešaubās par atomu un molekulu esamību, kaut gan arī tos rokās turējis neviens nav.
V. Alksnis ar prieku konstatēja, ka šis kongress ir viņa morālā uzvara un ka par viņu vairs nesmejas tie, kas to vēl darījuši 1. kongresā kad viņš aicinājis ANO ekspertus uz Latviju. Ja vēl atceramies, ka pēc PSRS tautas deputātu vēlēšanām V. Alksnis līksmoja ne tik daudz par to, ka «mēs uzvarējām», bet ka «viņi zaudēja», tad domāju, šis ir bijis PSRS armijas virsnieka cienīgs uzvaru gads un – kaut nu mums visiem tā veiktos! V. Alkšņa aktivitāti un visu iespēju izmantošanu kongresā pārējie deputāti nevarēja noliegt.
Vēl par dažiem vērojumiem preses konferencē. Detaļās nepārstāstot deputātu replikas, ko viņi veltīja cits citam, šķita, ka viņi savā starpā nesarunājas. Nē, ne jau mūsu izpratnē, ka, teiksim, D. Īvāns nesarunātos ar A. Klaucēnu, bet šķita, ka nesarunājas savā starpā arī tie, ko apzīmējam par progresīvajiem, īstajiem. Diemžēl «uzkost» tautieti tīri labi patīk arī mūsu mīluļiem.
Visai raksturīgi bija arī mūsu cienījamo žurnālistu centieni mūsu domu nebiedrus uzskatīt par nejēgām. Apmēram tā, kā daudzās padomju filmās par karu mēdz attēlot vāciešus – visi viņi ir vai nu muļķi, vai dzērāji. Un ja vēl pieskaita varonīgos krievu spiegus, rodas neskaidrība, ar ko tad un kāpēc tik ilgi vajadzēja karot?
INGA HELMANE
