Tas vajadzīgs mums visiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Sirdsapziņa. Sirds apziņa. Apziņa, kas nāk no sirds. No tautas sirds…
Arī tā apziņa, kas palīdzēja atrast un pacelt gaismā tēlnieka Kārļa Jansona pieminekli Jelgavā, bija — tautas sirds apziņa. Tā, kura nav mirusi, tā, kura atkal sāk mosties.
Jelgavas pieminekļa pagājušais un arī turpmākais liktenis nav atstājis vienaldzīgus ne tikai jelgavniekus, kas diendienā pie Jelgavas muzeja var vērot šo skarbo apsūdzību laikmetam — pazemoto un savainoto Lāčplēša fragmentu, bet arī daudzus mūsu lasītājus visās republikas malās.
«Lāčplēsis ir noteikti jāatjauno un jānovieto Jelgavas visskaistākajā vietā. Tad mēs pie viņa kā pie svētuma varēsim atcerēties visu, kas mūsu tautas kultūrai pāri nodarīts, un smelties spēkus šodienas grūtajam atjaunotnes darbam. Arī es labprāt ziedotu pieminekļa atjaunošanai.» Tā raksta I. Ulmane no Rīgas. Rīdzinieks Jānis M. jautā: «Kāpēc gan nevarētu savākt līdzekļus pieminekļa atjaunošanai?» Bet P. Rēvels, ārsts no Jelgavas, saka pavisam konkrēti: «Aicinu atbalstīt jelgavniekus ar līdzdalību — idejām, ziedojumiem!»
Daudzās vēstules pauž arī daudzus viedokļus, daudzus jautājumus, daudzus ierosinājumus…
Pagājušās nedēļas nogalē redakcijā bija ieradies Jelgavas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Andris Buņķis. Viņam tad arī palūdzu pastāstīt par Lāčplēša pieminekļa tālāko likteni, kā arī atbildēt uz vēstulēs izteiktajiem jautājumiem.
— Sāksim ar to, kas jau padarīts…
— Protams. To, ka atrasts Kārļa Jansona pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem fragments, zina visi. Tas ir novietots pie Jelgavas muzeja. Blakus ir izlasāma anotācija un ir arī fotogrāfija, kurā Lāčplēsis redzams tāds, kāds tas bija agrāk. Neapšaubāmi, ka pirmais un galvenais jautājums bija — ko darīt tālāk? Sabiedrības atbilde bija viennozīmīga: «Piemineklis ir jāatjauno savā sākotnējā izskatā.» Tas ir — jāpagatavo kopija un jāuzstāda pilsētā. Arī pilsētas vadība piekrita šim viedoklim, un tagad jau droši var teikt, ka atjaunotnes darbs sācies.
Pilsētas izpildkomiteja ir pieņēmusi lēmumu, kurā ir trīs būtiski uzdevumi. Pirmkārt, mums ir jāsagatavo izziņas materiāls, kas nepieciešams, lai iesniegtu dokumentus Ministru Padomei par pieminekļa uzstādīšanu. Galu galā, Ministru Padomes lēmums par pieminekļu uzstādīšanas kārtību joprojām ir spēkā.
Otrkārt, pilsētas arhitektiem ir uzdots izvēlēties vairākus pieminekļa uzstādīšanas vietas variantus. Jāņem vērā, ka vecā vieta ir aizņemta un pieminekli tur novietot nav iespējams. Šos variantus ar vietējā laikraksta palīdzību nodosim pilsētas iedzīvotāju vērtējumam, un viņi paši varēs izvēlēties vispiemērotāko. Domāju, ka variantu skaits varētu būt trīs, četri, jo pieminekli taču nevar novietot jebkurā vietā. Protams, gribētos, lai Lāčplēsis atrastos pilsētas centrā, bet jārēķinās arī ar to, ka piemineklim nepieciešama vide, kas tam ir piemērota un kurā tas spēj «dzīvot».
Un trešais realizējamais solis (tad, kad tiks sagatavota dokumentācija, izvēlēta vieta) būs griezties Ministru Padomē pēc atļaujas uzstādīt šo atjaunoto pieminekli.
Tas viss fiksēts izpildkomitejas lēmumā. Esam ievadījuši sarunas ar Kārļa Jansona dēlu Andreju Jansonu — arī tēlnieku. Viņš ir apņēmies jauno pieminekli izgatavot.
Lāčplēsis bija viņa tēva mīļākais piemineklis, viens no pirmajiem tēlnieka darbiem. Pieminekļa atjaunošanu Andrejs Jansons uzskata gan par savu dēla, gan mākslinieka pienākumu. Tuvākajā laikā atrastais fragments tiks aizvests pie Andreja Jansona uz Cēsīm. Tas ir nepieciešams gan pareizu izmēru, gan pareizu proporciju saglabāšanai.
Paralēli visiem šiem darbiem mēs, protams, turpināsim meklēšanu. Paraksimies citās vietās, varbūt izdodas atrast vēl kādu fragmentu. Jo vairāk mēs atradīsim, jo vieglāk būs pagatavot jauno pieminekli.
Šajā vietā es gribētu pārtraukt Andra Buņķa stāstījumu ar vēl vienas vēstules fragmentu. To redakcijai atsūtījis Oļģerts Ļūļe no Tukuma.
«Kādreiz darba gaitās daudz iznāca braukāt pa Jelgavas teritoriju. Piecdesmito gadu sākumā, varbūt pat vēlāk. Jelgavas labierīcības un dārzniecības tresta teritorijā Dobeles šosejas labajā pusē, netālu no kādreizējiem zirgu staļļiem es atkritumu kaudzē ieraudzīju Lāčplēša galvu. Domāju, ka vecie dārzniecības darbinieki, kas tur ikdienā strādāja un staigāja, noteikti zinās un atcerēsies, kas notika ar šo pieminekļa fragmentu.»
Paldies par atsaucību, taču A. Buņķis zināja teikt, ka arī šis variants jau pārbaudīts un diemžēl… Tādēļ atgriežamies pie Andreja Buņķa stāstījuma.
— Vēl viens būtisks jautājums bija par iespējamo materiālu, no kura veidot pieminekli. Bet tas jau ir atrisināts. Šajā gadījuma mums savu palīdzību piedāvāja Rīgas ražošanas apvienība «Latvijas autoceļi». Apvienībai ir savs granīta karjers Karēljjā. Viņi apņemas aizvest uz šo karjeru tēlnieku Andreju Jansonu, lai viņš varētu izvēlēties piemērotu akmeni. Ražošanas apvienības darbinieki saviem spēkiem arī atgādās šo akmeni uz Latviju. Tā jau ir teorijas ievirzīšana praktiska jautājuma risināšanas plāksnē.
Neapšaubāmi, liels nopelns visā līdz šim padarītajā ir arī Kultūras fonda aktīvistiem, jo meklēšana tika virzīta pa diviem ceļiem — meklēja gan Jelgavas muzeja darbinieki, gan Kultūras fonds.
Piemineklis uzstādīts 1932. gadā un savas pastāvēšanas laikā tautas mutēs apaudzis ar leģendām. Dažos izdevumos rakstīts, ka piemineklis veltīts ne tikai Lāčplēša cīņai pret Melno bruņinieku, bet arī pret Sarkano pūķi. Ar Melno bruņinieku tiek simbolizētas Bermonta bandas, ar Sarkano pūķi — lielinieki. Andrejs Jansons, kurš ar tēvu ļoti daudz runājis par šo pieminekli, par tā simboliku un ideju, noliedz šādu versiju. Viņam mājās ir ļoti daudz šā pieminekļa fotogrāfijas dažādos rakursos, un neviena no tam nevar atrast to pieminekļa detaļu, kas varētu simbolizēt šo t. s. Sarkano pūķi. Ja nu vienīgi lāčāda, ko Lāčplēsis pārmetis pār celi…
Kādēļ piemineklis sākotnēji uzstādīts pie stacijas? Arī tas saistīts ar pieminekļa pamatdomu — veltījumu cīņām pret Bermontu. 1919. gadā Jelgavas stacijā iebrauca sanitārais vilciens ar ievainotajiem latviešu karavīriem — apmēram četriem simtiem. Pilsētā iebruka bermontieši un visus ievainotos apšāva. Tādēļ arī šī vietas izvēle.
— Savās vēstulēs mūsu lasītāji ne tikai interesējas par pieminekļa turpmāko likteni, bet lūdz nosaukt vainīgos tā nogāšanā. Cik zinu, arī pie Jelgavas muzeja sanākušie gribēja uzzināt atbildīgos par šo nodarījumu…
— Mēs arhīvā esam atraduši izpildkomitejas lēmumu, kas pieņemts 1949. gadā. Sēdē tika izskatīts jautājums par pilsētas atjaunošanas gaitu. Tas bija liels lēmums, kura vesela virkne punktu attiecas uz komunālās saimniecības pārvaldi. Tur bija arī ierakstīts, ka vajag ierīkot parku un pieminekli novākt.
— Kāds bija šī punkta pamatojums?
— Precīzs pamatojums nav fiksēts, bet bija slēdziens no Mākslas akadēmijas, ka piemineklim nav lielas mākslinieciskās vērtības. Es domāju, ka izskaidrojums tam ir meklējams mākslinieciskajā konfliktā starp Kārli Jansonu un Teodoru Zaļkalnu. Tas, protams, nav pamatiemesls, bet, ja būtu dots slēdziens, ka piemineklim ir liela mākslinieciska vērtība, varbūt cilvēki padomātu, pirms ārdītu nost.
Atjaunošanas periods ir bijis smags. Jaunajai paaudzei tagad grūti par to spriest.
— Lēmumi ir pieņemti, arī praktiski darbi sākušies, bet vienam tomēr ir jābūt atbildīgam, lai darbs tiktu izdarīts līdz galam. Kurš tas būs?
— Atbildīgā ir pilsētas izpildkomiteja. Mums ļoti daudz palīdz tādi cilvēki kā I. Geidāns un A. Tomašūns */. Ministru Padomes lēmums paredz, ka pieminekļus pilsētā uzstāda un atbildību par tiem uzņemas izpildkomiteja. Un, ja tā kritiski jāsaka, tad iznāk tā — izpildkomiteja nogāza, izpildkomitejai arī jāliek atpakaļ. Tādēļ esam šo lietu ņēmuši savās rokās.
— Kad būs gatava kopija, ko paredzēts darīt ar oriģināla fragmentu?
— Domas ir dažādas. Pirmajā emociju uzplūda daži teica, ka atrasto fragmentu vajadzētu nolikt blakus atjaunotajam piemineklim. Ierosināts arī atstāt fragmentu pie muzeja vai novietot muzejā. Par to mēs lemsim vēlāk. Varbūt Andrejs Jansons to vēlēsies paturēt par piemiņu. Jebkurā gadījumā mēs šos jautājumus nelemsim vienpersoniski.
— Nav gan labi ticēt baumām, bet vienu brīdi cilvēki Jelgavā sāka runāt, ka pilsētas vadība grib fragmentu noslēpt . . .
— Tas būs tādēļ, ka gribējām ātrāk fragmentu vest pie tēlnieka. Andrejs Jansons pamatīgi pie tā ķerties varēs tikai rudenī, bet māksliniekam ir jāpierod, jāieskatās . . .
— Sarunas beigās nedaudz par to, ar ko droši vien vajadzēja sākt — kāpēc vispār radās doma meklēt šā pieminekļa fragmentus?
— Par pieminekli runāja sen. Stimuls laikam gan bija Andreja Pumpura eposa simtgade un, manuprāt, tā sociālā aktivitāte, kas cilvēkos parādījusies pēdējā laikā. Izpildkomitejai ir jāiet kopsoli ar cilvēku vēlmēm, nevis tās jābremzē.
Izskanēja arī doma, ka pie šā fragmenta vajadzētu svinēt «Lāčplēša» simtgadi. Es gan uzskatu, ka pie tāda pieminekļa svētki — šī vārda svētsvinīgajā nozīmē — nevar notikt. Manī tas izraisa vienīgi nožēlu un līdzjūtību. Svētki būs tad, kad varēs tos svinēt pie atjaunota pieminekļa.
— Paldies par sarunu!
Ar Andri Buņķi sarunājas
IEVA ZVĪDRE
P. S. Kad raksts jau bija pabeigts, atcerējos vēl kādas interesantas vēstules fragmentu. Vēstule bija atceļojusi no Cēsu rajona un tās autors — ārsts Roberts Kļučņiks.
«. . radās vēlēšanās uzzināt par kāda cita Kārļa Jansona pieminekļa likteni. Šis piemineklis pirms Lielā Tēvijas kara atradās Rēzeknes centrā, attēlu esmu redzējis tālaika preses izdevumos. Manuprāt, šo pieminekli sauca «Latgales Māra.»
Varbūt jūs, cienījamie lasītāji, varat palīdzēt rēzekniešiem? Ja arī paša pieminekļa vairs nav, tad vismaz ziņas par tā likteni varētu būt nozīmīgas un vajadzīgas ne tikai novadpētniekiem.
——————————
- / Avīzē kļūda. Runa ir par Andri Tomašūnu
