"Visa pārējā Vācijā — viss mierīgi..."
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tā savas ziņas 11. novembra rītā beidza Rietumvācijas radio. Viss pārējais ziņu laiks, protams, bija veltīts iepriekšējā vakara galvenajam notikumam. Pirmo reizi pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma Austrumberlīnes un Rietumberlīnes pāreja bija patiesi brīva. Šai naktī notika neaptveramais. Vispārējas gaviles. Notikušais vārdos nav aprakstāms.
Kāda austrumvāciete 10. novembra vakarā mēģināja «nobalsot» taksīti, tas gan apturēja, taču šoferis sacīja, ka viņam neesot īpaši daudz laika — jābrauc uz Rietumberlīni… Okei, solīdā dāma mainīja savu nodomu braukt uz paredzēto vietu un izmēģināja šo iespēju pirmo reizi pēc gadu desmitiem iebraukt otrā Vācijā. Vēl brīdis, viņa jau ir tur un sniedz interviju Rietumberlīnes tiešajā radiotranslācijā. Jā, šai vakarā te notikušais tika nepārtraukti rādīts, tika translēts. Tas patiesi bija neaptverami. Daži izteica līdzjūtību VFR bundeskancleram H. Kolam, jo viņa vizīte Polijā visās ziņās tiek analizēta tikai kā pēdējais no svarīgākajiem notikumiem, līdz pat bundeskancleram bija jāatgriežas Bonnā. Nē, nē. Polijas un Vācijas jaunās attiecību iespējas — tas vairs nevar būt nekādā ziņā nekas ļoti īpašs. Citā laikā un citos apstākļos gan, bet tagad, tagad — tikai informācija par VDR. «Vakarnakt atkal robežu pārgājuši 12 000 VDR pilsoņu»… Nē, nē, viņus vairs nesagaida ar tik lielām urravām, kā tas bija pašā sākumā. Ja ieceļotāju kopskaits jau sasniedz vairākus simtus tūkstošu, tad tas vairs nav tik vienkārši pat citādi saimnieciskajā ziņā tik ļoti stabilajai VFR.
Tiek nemitīgi atgādināts, ka pārbēgšana neatrisinās visas VDR problēmas. Svarīgākais — nodrošināt reālu demokrātiju pašā VDR. Bundestāga 10. novembra vakara sēdē notiek kaut kas līdz šim nebijis — kārtējo reizi runājot par pārmaiņām savu tautiešu kaimiņvalstī, bundestāga deputāti gluži vienkārši ceļas augšā un dzied Visvācijas himnu, kuras vārdi sarakstīti XIX gadsimta beigās. Tiek dziedāts šis himnas trešais pants, kas sākas ar vārdiem: «Vienotību, patiesību, brīvību vācu Tēvzemei!». VFR politiķi, apsveikdami notikušās pārvērtības, tomēr uzsver, ka tam, kas notiek, nez vai varētu būt paliekošs rezultāts. Ja komunisti VDR joprojām mēģinās noturēt savas varas monopolu, īstas pārvērtības var nodrošināt tikai tad, ja demisionējušās valsts vadības vietā nāktu demokrātiski vispārējās visas tautas vēlēšanās ievēlēta valdība, taču faktiski līdz tam acīmredzot vēl būtu krietni ilgi jāgaida. Taču tagad, protams, ir daudz lielākas cerības nekā jebkad agrāk, ir sakustējušies ūdeņi tur, kur to gandrīz neviens negaidīja.
Pazīstamais VDR rakstnieks Stefans Haims (viņa darbi gan vairāk ir publicēti VFR nekā VDR) 11. novembra rītā intervijā VFR sacīja:
— Noticis ir tas, ko visus šos garos gadus mēs gaidījām. Nav vairs Austrumu un Rietumu Vācijas. Mēs brīvi varam braukt no vienas puses uz otru. Un šīs pārvērtības, šīs pārmaiņas ir sagatavojusi pati tauta. Notikušais vairs nav atgriežams atpakaļ.
— Vai jūs patiešām tam ticat? (Radio korespondenta jautājums.)
— Jā. tas ir nenovēršami. Tālākas pārmaiņas ir garantētas. Droši. Arī pasaules sabiedriskā doma tagad tik dzīvi pievērsta VDR, tā ka nekādu citu variantu nemaz nevar būt.
Atrodoties VFR, izdevās apmeklēt austrumvāciešu bēgļu nometni Mekenhelmā (25 km attālumā no Bonnas). Tur Sarkanais Krusts savā skolā ierīkojis nometni, kura var uzņemt līdz 600 cilvēkiem reizē. Runāju ar diviem no atbraukušajiem — Ralfu (23 gadus vecs) un Inesi (21 gads). — Iebraukuši šeit esat pavisam nesen?
— Esam nometnē jau trīs dienas. Bijām vieni no tiem, kas ilgu laiku uzturējās VFR vēstniecībā Prāgā.
— Kādēļ vispār šāda problēma abu šo valstu attiecībās, jūsuprāt, ir radusies?
— Valdība visus šos gadus mēģināja noslēpt visas tās problēmas, kuras mūsu sabiedrībā jau sen samilzušas. Vienreiz jau tam mēram tik un tā bija jātop pilnam.
— Kas jums liekas pats nepieņemamākais VDR dzīvē?
— Vienpartijas sistēma, kas mūs visus līdz šādam izmisuma stāvoklim ir novedusi.
— Ja braucat uz šejieni, tad nav tomēr īstas pārliecības, ka VDR tuvākajā laikā varētu notikt svarīgas pārmaiņas?
— Ja, nekas nevar mainīties, kamēr komunistiem būs varas monopols. Ja reformas sāksies, būtu jāpaiet vismaz desmit gadiem, lai valsts iegūtu nepieciešamo stabilitāti. Tas būs ilgs un grūts laiks.
— Vai jūs paredzat, ka Vācija pēc kāda laika varētu atkal būt vienota valsts.
— Jā. noteikti.
— Mēs ceram.
— Kāds ir iespējamais ceļš uz to?
— Kā jau teicu — alternatīvu partiju darbības atļaušana.
— Vai VDR jau ir arī kādas alternatīvas grupas?
— Jā, tās veidojas jau kopš augusta, kad visi šie notikumi vēl tikai sākās. Šo opozīcijas strāvojumu ierosinātāja bija mūsu inteliģence.
— Kāds jums bija pamat motīvs izbraukšanai?
Inese:
— Gluži vienkārši esmu no visa tur nogurusi. VDR strādāju par medicīnas māsu, ceru, ka varēšu atrast darbu arī šeit.
Ralfs:
— Mans darbs bija saistīts ar armiju. Vairāk nekā četrarpus gadu tur nodienēju, biju virsnieks. Biju politiski aktīvs, tāpēc mani palūdza meklēt sev kādu citu darbu…
— Kā jūs domājat, kāds liktenis sagaida šurp atbraukušos?
— Jā, domāju, ka būs grūtības, daudzi varbūt noslīks šai sabiedrībā kā bezdarbnieki…
— Kāda jums liekas PSRS loma visos tajos notikumos, kas saistīti ar VDR?
Ralfs:
— PSRS, manuprāt, mums tagad ir devusi labu paraugu.
— Bet kādreizējos notikumos pagātnē?
Ralfs:
— Nē, domāju, ka galvenokārt vainīga tomēr ir bijusi pati VDR — ar savu pasīvo attieksmi.
Nometnē nepārtraukti ierodas vietējās pilsētiņas iedzīvotāji. Piedāvā palīdzību, vieni varētu mazgāt vēju, otri — gatavot ēdienu, citi — tāpat kaut ko te padarīt. Lielāka dala no nometnes apkalpojoša personāla ir brīvprātīgie. Tādi, kas ietaupījuši brīvdienas pamatdarbavietās un nolēmuši tās izmantot savu Austrumvācijas tautiešu labā. Tā arī Heinrihs, inženieris, kas sestdien un svētdien strādājis savā profesijā un tagad trīs dienas var būt noderīgs nometnē. Heinrihs:
— Esmu Sarkanā Krusta biedrs, un mūsu pienākums ir palīdzēt visur tur, kur cilvēkiem ir grūti. Ne tikai šādās situācijās. Jebkurās grūtībās, teiksim, arī tādās, kādas bija pie jums Armēnijā.
— Vai atbraucējiem nebūs grūtības, šeit iekārtojoties?
— Grūtības varētu būt tai ziņā. ka ir atšķirība ekonomiskajās attiecībās. Pie mums, pretēji VDR, katrs strādnieks darbavietā jūt nelielu stresu, kas man gan nemaz nešķiet tik slikti. Viņiem noteikti būs grūtības, bet mūsu pienākums ir, cik iespējams, palīdzēt.
Uzvārdus viņi visi atteicās nosaukt. Pirmie — tāpēc, ka ir nolēmuši pārtraukt attiecības ar savu pagātni. Heinrihs — tāpēc, ka «tādu kā es, kuri te strādā, ir ļoti, ļoti daudz».
Vēl viens bastions mierīgajā impērijā ir ieņemts. Noteikti nevar prognozēt drīzas un veiksmīgas pārvērtības, taču savstarpējo baiļu priekšstati dzeloņžogu pusēs jau grūst. Notikumi VDR katrā ziņā ietekmēs arī Baltijas turpmāko likteni.
Mūsu tautietis Andrejs Urdze Bonnā šo situāciju komentēja šādi:
— Šķiet, ka VDR ļoti veiksmīgi iesēdīsies savā ātrvilcienā, bet Baltijas valstīm acīmredzot būtu jāaktivizējas, lai laikā nonāktu arī savās pieturās un nenokavētu.
Cits komentārs laikam arī nevar būt — «tagad vai nekad».
ARNIS ŠABLOVSKIS
11. novembrī
Bonna — Rietumberlīne — Rīga.
Attēlos:
* Inese un Ralfs Mekenheimas nometnē.
* Darba laikā — inženieris, bet patreiz — nometnes darbinieks Heinrihs.
PBLA SZI studentes
ANITAS MILLERES foto
