Vezums sakustējies, taču lēnām
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kultūras ministram adresētus jautājumus «Padomju Jaunatnes» un «Sovetskaja molodež» redakcijām atsūtījuši pavisam 43 lasītāji. Tik daudz, protams, vienā reizē izrunāt nav iespējams. Centāmies izvēlēties, mūsuprāt, šobrīd būtiskākās kultūras dzīves problēmas un rast atbildes uz pašiem aktuālākajiem un interesantākajiem jautājumiem. Pateicamies par atsaucību un atvainojamies tiem lasītājiem, kuru atsūtītie jautājumi šoreiz palikuši neaplūkoti.
— Kad Rīgā tiks uzcelta koncertzāle, kas atbilstu pasaules labākajiem paraugiem?
— Koncertzāles celtniecības fakts, kā zināms, fiksēts piecgades plānā. Pašlaik top projekts, ko izstrādā institūts «Pilsētprojekts». Galvenais projekta autors ir arhitekts Imants Jākobsons. Celtniecību vajadzētu sākt 1989. gadā. Pēc apjoma koncertzāle būs viena no lielākajām valstī. Grūti tagad runāt par atbilstību pasaules standartiem, taču tāda prasība patiešām ir izvirzīta — lai pie mums gribētu braukt izcili pasaules klases kolektīvi, kuriem pašlaik Rīgā nav īsti kur uzstāties, jo Sporta pils iespējas daudzus neapmierina. Gribam, lai koncertzāle būtu piemērota gan lieliem kolektīviem, gan kamerstila ansambļiem, tātad nepieciešamas vairākas telpas, kuras turklāt varētu elastīgi savienot, vajadzības gadījumā iegūstot pat līdz 4000 vietu klausītājiem.
Koncertzāles atrašanās vieta paredzēta līdzās agrorūpnieciskā kompleksa jaunceltnei. Darbus, domājams, veiks kāda no ārzemju celtniecības firmām. Esam ieinteresēti, lai koncertzāle būtu gatava līdz tam laikam, kad sāksies vecā Operas nama rekonstrukcijas darbi, — Operas un baleta teātris tad varētu daļēji izmantot jaunās telpas.
— Vai jaunatnes centra veidošanā un darbībā būs arī Kultūras ministrijas līdzdalība?
— Te laikam jārunā par diviem centriem. Vispirms — tehniskās jaunrades centrs Mežciemā. Ceram, ka tur atradīsies telpas arī izstāžu zālei, tad tas vienlaikus varētu būt jauno mākslinieku nams.
Otrs jaunatnes centrs paredzēts Vecrīgā, kur tā iekārtošanai atvēlēti divi nami Aldaru ielā. Tur būtu iespējas izteikties visai Rīgas radošajai jaunatnei. Skiču līmenī bijušas daudzas pārrunas, taču projekts vēl aizvien nav gatavs. Skaidrs ir viens — sabiedriskā kārtā šādu centru iekārtot nevar. Šķiet, ka pamatdarbus veiks restauratori no Polijas Tautas Republikas.
Galvenie saimnieki tur, protams, būs Latvijas ĻKJS CK un komjaunatnes Rīgas pilsētas komiteja. Taču arī Kultūras ministrija ir ļoti ieinteresēta šā centra tapšanā. Mūsu zinātniski metodiskā centra darbiniekiem tur varētu būt bāze darbam ar jaunatni. Pašlaik viņiem telpu radošajam darbam nav, ir tikai administratīvās telpas.
— Mūsu lasītājs Oļģerts Ziļickis raksta: «Ir pienācis pēdējais laiks saprast, ka izglītība, kultūra, māksla, zinātnes un tehnikas progress aizsākas bibliotēkā. Taču mēs esam tik tālu nolaidušies, ka milzīgas kultūras bagātības V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkā iet bojā, daudzas grāmatas nav pieejamas.» Un tālāk jautā: kad sāks un kad beigs būvēt, kurā vietā būvēs Valsts bibliotēkas jauno krātuvi un lasītavu?
— Valsts bibliotēka jau sākta būvēt trīs reizes — uz papīra. Veidotas skices, projekti, bijušas pat publikācijas presē. Taču no piecgadu plāniem šīs idejas tika izņemtas. Arī šajā piecgadē Valsts bibliotēkas celtniecība nav paredzēta, kaut gan Kultūras ministrija to ierosināja celt kā vienu no pirmajiem objektiem. Zināmā mērā paradokss — diez vai mēs atrastu direktīvajos orgānos kādu, kurš uzskata Valsts bibliotēkas celtniecību par nevajadzīgu, taču... Problēmas būtība ir tā, ka celtniecības izmaksas paredzamas ļoti lielas — tās pārsniegs 10 miljonus rubļu, tātad tas ir Vissavienības nozīmes objekts. Bet divus tādus lielus kultūras objektus republikā jau paredzēts šajā piecgadē celt — koncertzāli un Operas teātri. Trijiem acīmredzot jaudas diemžēl nepietiks...
Jādomā, kā reāli šobrīd varam palīdzēt Valsts bibliotēkai. Mums piešķirtajos rūpnīcas «Kaija» bijušajos korpusos veicam kapitālo remontu, iekārtojam tos, pārvedam uz turieni grāmatas no avārijas mājām Vecrīgā. Lielu gandarījumu par tādiem gadsimta sākumā celtiem korpusiem gan izjust nevaram. Grūti arī pielāgot ražošanas telpas kultūras vajadzībām, taču tas ir zināmā mērā glābiņš, lai nevajadzētu lietot terminoloģiju, kādu izmanto lasītājs, proti, ka grāmatas «iet bojā». Uzskatu, ka tik ļoti nevajadzētu situāciju dramatizēt. Cita lieta, ka grūti pašlaik runāt par fondu apriti, pilnvērtīgu izmantošanu.
— Kādā stāvoklī ir muzeju materiālā bāze republikā? Talsu muzeja mākslas nodaļas vadītājs, VMA neklātienes nodaļas students, piemēram, ir satraukts par bēdīgo stāvokli Tukuma muzejā, par Talsu muzeja šaurajām telpām.
— Mūsu republikas muzeju lielum lielā daļa nav sliktā stāvoklī. Netrūkst svaigu ekspozīciju, pieaug apmeklētība. Taču ir arī «sāpju bērni». Joprojām nav muzeja Balvu rajonā. Rajona izpildkomiteja, šķiet, samierinājusies ar situāciju — varbūt pat izdevīgi savā ziņā būt vienīgajiem? Turklāt fondi tiek krāti, varētu veidot ekspozīcijas, vajadzīgs tikai jumts virs galvas. Cerēsim, ka šogad jautājumu tomēr atrisinās. Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs spējis sakrāt vēsturiski bagātāko fondu salīdzinājumā ar citiem rajoniem, taču telpu ziņā stāvoklis tur ir viens no sliktākajiem republikā. Rajona vadība dod solījumus sakārtot, izremontēt telpas. Pagaidām tie ir tikai solījumi. Turpretī Talsu rajonā jau rasts konkrēts risinājums — muzejam piešķirtas telpas jaunā vietā, pilsētas centrā. Gan jau varētu atrast kādu iespēju arī Tukumā. Tie visi ir rajona mēroga jautājumi un atrodas vietējo izpildkomiteju tiešā pārziņā. Pie reizes gribu piemetināt, ka žurnālisti pārāk reti saskata novitātes muzejos — ir jauni eksponāti, ekspozīcijas. Muzejs šobrīd kļūst par daudzveidīgu kultūras iestādi — līdzās tradicionālajām darba formām tiek meklētas jaunas, notiek dažādi sarīkojumi, koncerti.
— Vai Zinātniskās restaurēšanas pārvaldes jaudas ir pietiekamas un kā tās tiek izmantotas?
— Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas pārvalde ir uzņēmums, kura ražošanas apjoms katru gadu pieaug. Pašlaik jauda pārsniedz piecus miljonus rubļu gadā. Lielu darba apjomu šī pārvalde veic, piedaloties Vecrīgas restaurācijā, turpinās darbi Rundāles pilī. Objektu skaits ir samazināts, taču to joprojām ir daudz. Iznāk sadrumstalot spēkus un līdzekļus, bet to spiež darīt dzīves nepieciešamība. Kas remontēs mūsu teātrus, koncertzāles, muzejus, mācību iestādes? Sanāk desmitiem objektu. Jaudu deficīts jau šobrīd pārsniedz vienu miljonu rubļu. Pārvalde ceļ arī dzīvojamās mājas mūsu sistēmas darbiniekiem, jo neviens cits to nedara. Lai situāciju atrisinātu, vajadzētu iesaistīt Celtniecības ministrijas trestus un rajonu celtniecības organizācijas kultūras objektu remontēšanā un celtniecībā, — to objektu, kuri nav vēstures pieminekļu sarakstā.
Lai paplašinātu iespējas strādāt visā republikā, atvērti pārvaldes iecirkņi — Cēsīs, Kuldīgā, Ventspilī, Liepājā. Ir domāts šādus iecirkņus radīt arī citur, lai ar vietējiem spēkiem speciālistu vadībā varētu veikt restaurācijas darbus. Vajag pastiprināt pārvaldi ar tehniku, ražošanas telpām, attīstīt bāzi. Tikai tad varēsim izpildīt maksimālo programmu — līdz piecgades beigām pārsniegt sešus miljonus rubļu gadā, bet līdz gadsimta beigām jaudas divkāršot. Vienlaikus pieaugs darba apjoms kultūras pieminekļu restaurēšanas un projektēšanas kantorī, jo, pirms kaut ko restaurē, jābūt projektam. Šā gada gaitā kantoris strādās pie 145 objektiem.
— Vairāki lasītāji uzskata, ka kultūras iestāžu daudzums republikā ir nepietiekams, īpaši jaunajos Rīgas mikrorajonos — Zolitūdē, Purvciemā, Pļavniekos, Mežciemā, kur trūkst kinoteātru, izstāžu zāļu. Divās vēstulēs no Olaines aprakstīta bēdīgā kultūras situācija šajā pilsētā. Tiek jautāts: «Cik gadus vēl paredzēts atstāt Olaini ne tikai bez kultūras nama, bet arī bez kultūras dzīves vispār?» Šāds stāvoklis laikam nav izņēmums, jo līdzīgi jautājumi tiek saņemti no citām vietām. Vai ir konkrēts pamats cerīgākām perspektīvām?
— Klubu iestāžu kopējais skaits republikā nav mazs — 919, no tām 584 — Kultūras ministrijas sistēmā. Taču to izvietojums ir gaužām nevienmērīgs. Tāds tas izveidojies gadu gaitā, kad kultūras iestāžu celtniecību neviens neatbalstīja. Ļoti slikts stāvoklis ir Rīgā: uz vienu telpu kultūras namā vai klubā ir pieci mākslinieciskās pašdarbības vai tehniskās jaunrades kolektīvi: uz 1000 iedzīvotājiem — 36 vietas kultūras namos un klubos. Domāju, ka tas ir zemākais rādītājs Padomju Savienībā. Bet jaunajos rajonos vispār nav kultūras iestāžu. Labot to visu īsā laikā būs grūti. Šajā piecgadē plānots uzcelt kultūras namus ar kopējo vietu skaitu — 9400. Uz Rīgu šis pieaugums tikpat kā neattiecas. Tiks uzbūvēti kultūras nami Bauskā un Dobelē, pabeigs celt Ogrē. Kad Kultūras ministrijai vajadzēja izlemt, kur jāceļ vispirms, izvēlējāmies rajonu centrus. Par Olaini runājot — tur iniciatīva jāuzņemas vietējiem rūpniecības uzņēmumiem. Ideja uzcelt kultūras namu izvirzīta vairākkārt, taču allaž cietusi neveiksmi. Mēs esam gatavi atbalstīt, palīdzēt ar projekta izstrādi, taču finansēšanas un celtniecības jautājumi jāizlemj vietējiem uzņēmumiem un vietējām padomju iestādēm.
Nevar teikt, ka Olainē kultūras dzīves nebūtu nemaz. Tā tika atsvaidzināta, kad izveidojās kultūras un sporta komplekss. Tiek izmantotas skolu, rūpniecības uzņēmumu zāles, sarkanie stūrīši, pašlaik reāli darbojas 66 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi.
— 21 gadu vecais strādnieks Ilmārs Žagars vaicā par stacionāro diskotēku attīstīšanu pilsētās un ciemos un par videotēku veidošanos republikā.
— Stacionāro diskotēku nav daudz, bet dažviet tās ir. Piemēram. Saldus rajona kolhozā «Druva», kur tā darbojas kā jaunatnes klubs ar deju zāli, kafejnīcu. Varētu, protams, būt vairāk, taču vecais jautājums — vajadzīgas telpas.
Videoiekārtas tiek iepirktas, taču galvenokārt kolhozos un padomju saimniecībās. Kultūras ministrijas rīcībā nekādu limitu un fondu šīs aparatūras iegādei nav, lai gan pieprasījumu devām. Iekārtu zemās kvalitātes dēļ tās pagaidām centralizēti nesadala. Var līdzēt tikai individuāla iniciatīva un saimniecību laba griba, nopērkot aparatūru komisijas veikalos vai kur citur. Lai gan šādas modernas iekārtas, protams, lieti derētu. Ne vien atpūtai, bet arī darbam — muzejos, bibliotēkās.
— Inženieris I. Aleksis vaicā, kāpēc nekas netiek darīts, lai Rīgā izveidotu profesionālu pantomīmas teātri, kaut gan mums ir «Rīgas pantomīmas» padarītais, pieredze un tradīcijas.
— Kultūras ministrija atbalsta «Rīgas pantomīmu», atzinīgi vērtē tās profesionālo līmeni, kolēģijā atbalstījām priekšlikumu par Nopelniem bagātā Tautas kolektīva goda nosaukuma piešķiršanu šim ansamblim. Pērn tas ar lielām sekmēm uzstājās Austrijā, Čehoslovakijā. «Rīgas pantomīma» ir vecākais un atzītākais pantomīmas teātris Padomju Savienībā, tātad — būtu morālas tiesības profesionalizēties. Taču neesam tam gatavi — nav bāzes, nav telpu, pirmām kārtām ir risināmi jautājumi par vairākiem citiem teātriem. Viennozīmīgi arī nevar atbildēt, kā būtu labāk pašai pantomīmai. Pašlaik, piemēram, cauri tai iziet daudz jauno aktieru un mākslinieku, štata teātrī tas nebūtu iespējams.
— Lasītāji interesējas arī par profesionālās mākslas attīstību ārpus Rīgas — vai tiks atjaunotas profesionālās teātra trupas Daugavpilī un Rēzeknē? Vai Liepājā būs (un, ja būs, — kad?) profesionāls simfoniskais orķestris?
— Daugavpils pilsētas vadība un kultūras darbinieki izvirza ideju par profesionāla teātra atjaunošanu Daugavpilī. Mēs to atbalstām. Daugavpilieši kopā ar Kultūras ministriju gatavo priekšlikumus, lai nākamajā piecgadē reāli pietuvotos šai iecerei. Nepieciešams teātra ēkas remonts, dzīvokļu celtniecība, savs aktieru kurss Konservatorijā Vienkārši pārvērst Tautas teātri par profesionālu nevar. Lai valdība piešķirtu dotāciju (ap 300 000 rubļu), Kultūras ministrijai jādod garantija, ka pārējos izdevumus teātris spēs segt saviem spēkiem.
Tas pats attiecas uz Rēzekni. Arī tur teātris kādreiz bijis, pēc tam darbu pārtrauca. Iemesli bija visādi — radošie, ekonomiskie, organizatoriskie. Priekšnoteikumi atjaunošanai ir tie paši, kas Daugavpilī, — jāveic visi sagatavošanas priekšdarbi. Vajadzīga trupa, galvenais režisors, teātra nams. Protams, nav īsti taisnīgi, ka šajā zonā pagaidām nedarbojas neviens profesionālais teātris. Ir mums arī radošas personības jaunās paaudzes vidū, kas spētu un gribētu tur strādāt. Bet eksistē arī cits viedoklis — kāpēc vajadzīgi tādi kolektīvi, daudzi apšauba, ka tie spēs ilgi pastāvēt. Domāju, ka tas nav pareizi. Tie iekustinās pašu kultūras vidi, pulsācija būs augstāka.
Arī par Liepājas simfonisko orķestri Kultūras ministrijas viedoklis ir pozitīvs. Jaunais profesionālais kolektīvs (42 štata vietas) jau tiek veidots. Katrs mākslinieks ir jāpāratestē, valsts tarifikācijas komisija ar to nodarbojas. Arī Liepājā bija jautājums par dotāciju. Jāsaka paldies pilsētas izpildkomitejai, kas atrada iespējas piešķirt līdzekļus no pilsētas budžeta, tā apliecinot vēlmi atbalstīt kultūru.
— Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir kultūras darbinieku profesionālā sagatavotība. Dobeles rajona kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Ruta Ašmane, piemēram, raksta: «Kā lai strādā, ja apzinies — trūkst zināšanu, trūkst pamata zem kājām?» Vai tiek domāts par kultūrizglītības darbinieku institūta izveidošanu?
— Tiesa gan — mūsu iestādēs strādā ļoti daudz cilvēku bez profesionālās izglītības. Pašlaik dažāda profila kultūras darbiniekus sagatavo Konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē, Mākslas akadēmijā, Universitātes bibliotēku zinātņu un bibliogrāfijas specialitātē. 46 mūsu studenti un aspiranti pašlaik mācās ārpus republikas — Ļeņingradas, Maskavas un Minskas kultūras institūtos.
Jautājumu par kultūrizglītības darbinieku institūtu esam rūpīgi pārdomājuši. Pati ideja ir veselīga, taču mūsu apstākļos nerealizējama, jo prasa ne tikai bāzi, bet arī attiecīgu studentu un pasniedzēju skaitu. Mūsu variants — izveidot Konservatorijā Kultūrizglītības fakultāti ar trim specialitātēm: klubu darbinieki ar horeogrāfa specializāciju; masu pasākumu režisori; dramatisko kolektīvu vadītāji. Fakultātē varētu mācīties ap 500 studentu — 200 klātienē un 300 neklātienē. Šos priekšlikumus dosim izskatīt PSRS Kultūras ministrijai un PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijai. Vienlaikus jāsāk domāt, kādas pārmaiņas šāda fakultāte radīs kultūrizglītības darbinieku tehnikuma darbā. Ar nākamo mācību gadu sāksim eksperimentu — uzņemsim klubu nodaļā 40 audzēkņus, no kuriem 20 perspektīvākos pēc beigšanas pārcelsim uz Konservatoriju. Šāda konkursa situācija dod daudz.
Un vēl viens jaunums. Mums ir noruna ar N. Krupskajas Kultūras institūtu Ļeņingradā — izveidot tur speciālu kursu ar 20 studentiem neklātienē mūsu republikas vajadzībām masu pasākumu režisoru specialitātē. Šogad veiksim atlases konkursu.
— Smaga problēma ir kultūras darbinieku zemais atalgojums. Vai šajā ziņā paredzamas pārmaiņas? Vēl jautājums no kādas vēstules: kādēļ lielam vairumam ražošanas apvienību un rūpnīcu mākslinieku ir jāskaitās kurinātāju, galdnieku, šoferu u. c. amatos?
— Algu paaugstināšana noteikta, sākot ar šo gadu, taču — visas piecgades ilgumā. Kad šī pārkārtošanās sāksies mūsu republikā, ministrijai nav zināms. Tendence ir — tuvināt kultūras darbinieku atalgojumu tautas saimniecībā strādājošo darba samaksai. Tikai tas radīs sociālo taisnīgumu. To, ka daži uzņēmumi mēģina atrast citas iespējas mākslinieku algošanai, nevaram ne atbalstīt, ne arī nosodīt. Tas nav Kultūras ministrijas kompetencē. Par to, lai mākslinieku štata vietas rūpnīcās būtu, vajadzētu rūpēties attiecīgo nozaru ministrijām, ja tās ir ieinteresētas savas produkcijas konkurences spēju paaugstināšanā.
— Students A. Gazajevs jautā: kāpēc republikā nav pazīstamu vokāli instrumentālo ansambļu, kas izpildītu dziesmas krievu valodā?
— Mūsu filharmonijā ir tāds kolektīvs — vokāli instrumentālais ansamblis «ARS» Vjačeslava Mitrohina vadībā. (Pērn tas koncertēja Černobiļā, saņēmām no turienes pateicību.) Bērnu programmu cienītāji zinās arī ansambli «Teremok». Visiem ansambļiem, kuri brauc uzstāties ārpus republikas, ir sagatavotas programmas krievu valodā. Tāpat mākslinieciskajā pašdarbībā ir diezgan daudz kolektīvu, kas dzied krievu valodā. Tiesa gan — pērn skates finālā Liepājā neviens no tiem neiekļuva. Bet tā jau ir pašu ansambļu vaina.
— Kāds Rīgas industriālā politehnikuma audzēknis vēlas uzzināt par metāliskā roka un breika nākotni republikas diskotēkās — vai šīs strāvas netiks «apspiestas»?
— Rakstītājs formulē jautājumu vecajā izpratnē. Kultūras iestādēs vairs nepastāv tendence kaut ko neļaut vai aizliegt. Visu izšķir mākslinieciskie kritēriji, prasības visiem žanriem ir līdzvērtīgas. Mūsu viedoklis — jāspēlē un jādejo skaisti. Slikti un neestētiski taču var nodejot un nospēlēt arī valsi. Katras diskotēkas programmu pieņem mākslinieciskā padome, nekādas direktīvas par žanriem no ministrijas nav dotas. Tikai atcerēsimies — kultūras pieredze rāda, ka mode nāk un aiziet, tāpēc pāriet vienīgi uz modernajām dejām nez vai būtu pareizi. Bet, kas laika pārbaudi izturēs, tas arī paliks repertuārā.
— Autovadītājs J. Parfjonovs uzskata, ka teātru izrādēs un kinofilmās pārāk lielu vietu ieņem ražošanas tematika. Kāds ir jūsu viedoklis?
— Ja kinofilma ir talantīgi uzņemta, netraucē nekāda tematika. Cita lieta — ja tā mākslīgi «ieskrūvēta» filmā vai izrādē. Vaina ir netalantīgumā, profesionālās meistarības trūkumā. Par to pašlaik centrālajā presē ļoti pamatoti runā kinodarbinieki. Netalantīgi, vienmuļīgi, vienas dienas aktualitātei veidoti darbi degradē arī ražošanas tēmu. Un tādu nav mazums — vienkāršotu, primitīvu sacerējumu. Bet par tematiku — nevar mākslā apiet to, kas dzīvē ir galvenais.
— Kāds latviešu valodas un literatūras skolotājs jautā, vai būs «jaunas vēsmas» nākamajā lugu konkursa žūrijā, lai mēs saņemtu augstvērtīgāku dramaturģiju.
— Te nu jāteic, ka žūrijas locekļi lugas neraksta. Viņi vērtē tās, kuras iesniedz. Šogad, piemēram, teātru repertuārā iekļautas Pētera Pētersona drāmas «Tikai muzikants» un «Mirdzošais un tumši zilais», Paula Putniņa «Ar būdu uz baznīcu», Leldes Stumbres «Ziediņi», no citu republiku autoru darbiem — tādas lugas kā Mihaila Šatrova «Sirdsapziņas diktatūra», Borisa Vasiļjeva «Liesmojošie ērkšķi».
— Lasītāja I. Salmiņa interesējas: kāpēc sarīkojumus atļauj rīkot tikai līdz plkst. 24, ja laukos tie jau tā notiek reti?
— Kultūras iestāžu darba laiku nosaka rajonu un pilsētu tautas deputātu padomes. Ja ir neapmierinātība un vēlēšanās ko mainīt, vajag to darīt zināmu attiecīgajai izpildkomitejai. Ar likumiem no augšas šādus jautājumus nerisina. Pieeja mēdz būt dažāda — jārēķinās ar darba pieredzi, iespējām, sabiedrisko domu.
— Ko jūs vēl gribētu pateikt lasītājiem šajā reizē?
— Visvairāk iepriecina, ka mainījusies attieksme pret kultūras materiālās bāzes attīstību. Kultūras objekti fiksēti saistībās, ko republika pieņēmusi šim gadam. Varētu teikt arī tā — vezums beidzot izkustējies no vietas, taču lēnām.
Ar Jāzepu Barkānu sarunājās
AIGARS JIRGENS
