Latviešu tautai, visiem progresīvi domājošiem Latvijas iedzīvotājiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nav pagājušas vēl pāris dienas kopš Latvijas Tautas frontes kongresa un intervijām, kurās b. Vagris, b. Gorbunovs un citi valdības pārstāvji runāja par to, ka latviešu tautai jābūt smalkjūtīgai un korektai pret iebraucējiem.
Nav pagājušas vēl pāris dienas, bet pilsētā samilzuši aktīva nepatika pret republikas pamatiedzīvotājiem — latviešiem. Kopš 7. oktobra notikumiem pie Brīvības pieminekļa ir kļuvis zināms par uzbrukumiem pilsoņiem Vecrīgā un citur pilsētā. Par to zina tauta, par to ir informēti kārtību sargājošie orgāni. Jebkuram reāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka šiem konfliktiem ir nacionālās neiecietības pamats. Šāda gaisotne var kļūt par iemeslu latviešu nacionālisma negatīviem uzplaiksnījumiem. Tas var novest pie starpnacionālo jautājumu risināšanas ar fiziskas ietekmēšanas līdzekļiem. Tas nebūtu pieļaujami.
Būtu jāveic nopietna analīze, lai pārliecinātos, vai šī kustība nav organizēta.
Jākontrolē, lai nebūtu mēģinājumu visus šos pārkāpumus pārkvalificēt par parastiem huligānisma aktiem LTF jāsekmē milicijas aktīva pozīcija šo konfliktu izmeklēšanā un vainīgo nodošanā tiesai.
Pēc statistikas datiem, Rīgā latviešu ir apm. 30%. Šādā skaitliskā sastāvā jebkura reāli domājoša tauta nevar būt naida kūrēja. Šādā situācijā nonākusi tauta var vienīgi censties nosargāt savas likumīgās intereses.
Jāņem vērā, ka liels ir arī to iedzīvotāju skaits, kuri nelasa avīzes, neskatās televīzijas pārraides, kuru galvenais informators ir iela. Tādi lielāko tiesu ir jaunieši un noziedzīgie elementi. Visiem LTF atbalstītājiem pašiem jāvēršas pie mazinformētajiem Latvijas iedzīvotājiem, izskaidrojot LTF Programmu un starpnacionālās situācijas sarežģītību republikā. Šīs sabiedrības daļas rīcības kontrolēšanas iespējas ir niecīgas, un tādējādi tā ir pilnīgi neaprēķināma un nevadāma.
Situācija var kļūt draudīga kā dažu dienu, tā nedēļu vai mēnešu laikā. Ja tas notiks, lielu daļu vainas nāksies uzņemties milicijai un izmeklēšanas orgāniem, jo patlaban tie bieži vien ieņem nogaidoši pasīvu pozīciju.
Būtu jālūdz milicijas darbiniekus noorganizēt papildu dežūras nakts stundās. Vismaz līdz pulksten diviem. Līdzīgi kā tas notiek valsts svētkos, jo pašreizējā situācijā, šķiet, incidentu iespējamība ir vēl lielāka.
Likumsakarīgi būtu lūgt pilsētas vadību netaupīt elektroenerģiju, neapgaismojot naktī ielas, centrālos parkus, Vecrīgu… Katram saprotams, ka milicijas klātbūtnes trūkums un tumsa ir likumpārkāpumu rosinātāji (ne jau galvenie, tomēr ne mazsvarīgi).
Palīgā kārtības sargāšanā LTF un citas organizācijas varētu papildus dibināt savas kārtības sargu vienības.
Tuvākajā laikā jālūdz Iekšlietu ministrijas pārstāvjus un Rīgas rajonu iekšlietu nodaļu izmeklētājus pie TV studijas apaļā galda uz atklātu, konstruktīvu sarunu.
Gribētos lūgt visu tautu un jo sevišķi jaunatni neļauties provokācijām. Lai kādam pēc tam nedotu iespēju teikt, ka tieši mūsu minoritātes pārstāvji ir izraisījuši starpnacionālos grautiņus Latvijā. Neļausim pagaidām nemierīgo situāciju Rīgā un citās pilsētās atjaunotnes pretiniekiem ar tumsoņu un kriminālnoziedznieku rokām pārvērst par nestabilu vai nekontrolējamu.
Būsim spēcīgi visupirms savā garā. Un ticībā, ka mūsu prāts ir vairāk Dzimtenei noderīgs nekā mūsu dūres. Kopsim šai sarežģītajā laikā savu nacionālo pašlepnumu, prasmi orientēties pretrunīgās situācijās, kopsim sevi inteliģentumu, visu to labo un viedo, kas ir latviešu tautas rakstura gadsimtu mantojums.
AIVARS LUREŅŠ, strādnieks, topošs literāts, kā arī
ARNIS ŠABLOVSKIS, žurnālists un
MĀRA KIOPE, filozofe
(Honorāru lūdzam pārskaitīt staļinisma personības kulta upuru piemiņas fondā.)
1988. gada 13. oktobrī
