Savu akmeni no pieminekļa prasu atpakaļ!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tolaik, kad tika vākti ziedojumi, lai celtu pieminekli Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, es, tāpat kā vairākums pilsētas iedzīvotāju, bez šaubīšanās iemaksāju arī savu artavu — vienas darba dienas algu — memoriāla celtniecības fondā. Šis ieguldījums šķita vajadzīgs to savu tautiešu un visu citu nāciju dēlu un meitu piemiņas iemūžināšanai, kas atdevuši dzīvību, lai Rīga un visa mana Tēvzeme — Latvija — kļūtu brīva no jebkuriem spaidiem un paverdzināšanas. Man šis memoriāls likās arī kā atgādinājums par tā postošā kara bezjēdzību, kas turpināja izklīdināt mūsu mazo tautu pa visu pasauli, liekot iet sāpju ceļus tālumā no zemes, kur ir latviešu saknes.
Tomēr pēdējo gadu notikumi šajā piemiņas vietā man (un vai tikai man vien?) liek rūgti secināt, ka memoriāls tiek izmantots necienīgiem un pat nelietīgiem, tā būtībai neatbilstīgiem mērķiem. Un tas notiek ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas svētību. Pat Uzvaras dienai un Starptautiskajai darbaļaužu solidaritātes dienai 1. Maijam veltītie mītiņi un gandrīz visi citi pasākumi pieminekļa pakājē izvēršas par nekaunīgām provokācijām, kam ar piemiņu un attiecīgajiem svētkiem nav nekā kopīga. Pat vēl vairāk: pēdējā laikā šo vietu izmanto arī bez saistības ar jebkādiem tautai zīmīgiem datumiem; gluži vienkārši varas iestāžu sankcionētiem saietiem, kur tiek propagandēts šovinisms un neostaļinisms.
Par ko pārvērsts memoriāls karavīriem atbrīvotājiem? Par reakcionārās interfrontes tribīni, lai aicinātu uz streikiem un republikas valdības lēmumu sabotētu. Par vietu, kur katrs impēriskās domāšanas apdullinātais var histēriski, neargumentēti un nesodīti izklaigāties, parādot ne tikai necieņu, bet arī naidu pret Latvijas tautu, kas pati grib lemt savu likteni.
Par to, ka interfronte tajā piemiņas vietā jūtas ērti un jau sen to uzskata par savu īpašumu, kur var rīkoties, kā vien grib, liecina arī 21. augusta notikumi, šajā dienā bez jebkāda redzama iemesla interfrontieši atkal kārtējo reizi saņēma atļauju no Rīgas izpildkomitejas, lai turpinātu starpnacionālā naida kurināšanu, lai klaji draudētu ar streikiem un lai ar savām totalitārisma piesātinātajām runām apgānītu šo piemiņas vietu. Taču iedzīvotājus, kas pulcējās Kirova parkā uz Varšavas līguma valstu karaspēka iebrukuma Čehoslovakijā gadadienai veltīto solidaritātes mītiņu, pat ar visu oficiālo rakstveida atļauju milicija it kā ar pilsētas varas iestāžu rīkojumu mēģināja nostādīt ārpus likuma. Tāda attieksme man nav ne saprotama, ne pieņemama.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, kategoriski un ar pilnu atbildības izjūtu prasu, lai Rīgas pilsētas izpildkomiteja un citas varas iestādes izbeidz sankcionēt šā memoriāla teritorijā jebkādus, tai skaitā arī Interfrontes, mītiņus, kuros tiktu paustas tautas atmodai un demokratizācijas procesam svešas un naidīgas idejas!
Gadījumā, ja šī mana prasība netiks ievērota un tāda veida pieminekļa apgānīšanas akcijas turpināsies, uzskatīšu, ka manis kā brīvprātīgā ziedotāja ieguldītie materiālie līdzekļi nav izlietoti tam mērķim (kritušo piemiņas iemūžināšanai), kuram tos tiku ziedojis. Tātad man ir tiesības šo ziedojumu saņemt atpakaļ, ko arī nekavēšos izmantot.
Pēc atgūšanas šo summu esmu gatavs iemaksāt jebkura labdarīga un cilvēciski cēla mērķa īstenošanas fondā. Savukārt, lai kompensētu šo manas rīcības izraisīto zaudējumu atbrīvotāju memoriāla fondā, ierosinu attiecīgo naudas summu iekasēt no šā mana pretsoļa izraisītāja — interfrontes – līdzekļiem.
JĀNIS VAHERS,
žurnālists
