Vai runāt pa jaunam un darīt pa vecam?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Sarunā piedalījās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ekonomikas nodaļas vadītājs Alberts Praude, Rīgas pilsētas Izpildkomitejas plānu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Andrejevs, Latvijas Patērētāju biedrību savienības Lauksaimniecības produktu un izejvielu sagādes un realizācijas galvenās pārvaldes priekšnieks Česlavs Andrijevskis, Latvijas Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Anatolijs Bušs, Centrālās Statistikas pārvaldes materiāli tehniskās apgādes statistikas nodaļas priekšnieks Nikolajs Činajevs, komunālās saimniecības ministra vietnieks Jānis Dinne, tirdzniecības ministra vietnieks Ivans Goreļikovs, Latvijas Komunistiskās partijas CK ekonomikas nodaļas instruktors Genādijs Grigorjevs, Valsts agrorūpnieciskās komitejas nodaļas priekšnieks Raimonds Grinbergs, Otrreizējo krāsaino metālu republikāniskās ražošanas un sagādes pārvaldes priekšnieka vietnieks Igors Guzanovs, Republikas prokuratūras vispārējās uzraudzības nodaļas priekšniece Irma Koļesova, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes docents Kārlis Krūzs, Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieks Auseklis Lazdiņš, Valsts cenu komitejas priekšsēdētājs Jānis Liepiņš, Latvijas celulozes un papīra uzņēmumu ražošanas apvienības ģenerāldirektors Zigmunds Mežnieks, vietējās rūpniecības ministrs Roberts Misāns, ķīmisko tautas patēriņa preču ražošanas apvienības ģenerāldirektora vietnieks Genādijs Mumžjans, republikas Tautas kontroles komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Pēteris Patenko, Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas priekšsēdētājs Georgijs Poļanskis, Autotransporta un šoseju ministrijas kravu pārvadājumu pārvaldes priekšnieka vietnieks Guntis Pedecis, Otrreizējo melno metālu republikāniskās ražošanas apvienības direktors Leonīds Sidorovs, Latvijas Patērētāju biedrību savienības otrreizējo izejvielu iepirkšanas un realizācijas nodaļas priekšnieks Staņislavs Šušunovs, republikas Veselības aizsardzības ministrijas Galvenās aptieku pārvaldes priekšnieka vietnieks Jevgeņijs Tokarevs, Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas materiāli tehniskās apgādes pārvaldes priekšnieks Pēteris Vanzovičs, Koksnes ķīmijas institūta laboratorijas valdītāja vietas izpildītājs Ojārs Vītols.
Laikrakstu «Sovetskaja Latvija» sarunā pārstāvēja Jurijs Čerņavskis un Gaļina Tkačenko, Latvijas radio — Ligita Leja un Aivars Tiltiņš, laikrakstu «Cīņa» — Helga Balode, Andrejs Cīrulis, Guntis Grundulis un Arturs Heniņš.
Ko mēs darām tad, kad par dārgu naudu pirktais aerosola flakoniņš bezcerīgi nodvašojas pēdējo reizi? Metam laukā, vai ne? Un ko darām, kad taras pieņemšanas punkta darbinieks, vērīgi pārslidinājis rādītājpirkstu pār pudeļu augšmalām, atkrauj atpakaļ taru, kuras sabojāšanā pircējs vainu neapzinās? Aizmetām pa roku galam, vai ne? Vai nejūtam līdzi tiem, kas grāmatu talonu iegūšanas dēļ stundām nīkst, piemēram, pie ārkārtīgi necilajiem pieņemšanas punktiem? Saprast jau viņus var, bet uzņēmības ne katram pietiek, vai ne?
Nesen kopā ar laikraksta «Sovetskaja Latvija» žurnālistu Juriju Čerņavski bijām Rostokas apgabala laikraksta «Ostsse-Zeitung» redakcijas viesi un, izmantojot izdevību, tuvāk iepazināmies ar VDR pieredzi otrreizējo izejvielu savākšanā.
Jāteic, ka mūs pārsteidza gandrīz itin viss, bet galvenais — attieksme. Un otrreizējo izejvielu savākšanas nozares darbinieku augstais prestižs.
Rostokā, Egona Šulca ielas pieņemšanas punktā rindu nav, lai gan cilvēki nāk nemitīgi. Meistars Pēteris Špenglers un punkta vadītāja Rita Špenglere kopā ar vēl trim palīgiem katru apmeklētāju apkalpo ātri un laipni. Blakustelpās ir ērti palīgmehānismi otrreizējo izejvielu sasaiņošanai.
5. jūnijā šeit pieņēma: 1783 nestandarta pudeles, 1999 nestandarta burkas (to visu vēlāk pārvērtīs lauskās), 1013 standarta burkas, 234 kg dažādu papīru, 25 kg vecu grāmatu, 27 kg kartona, 581 kg avīžu, 12 kg skolas burtnīcu, 198 kg kokvilnas lupatu, 14 kg grīdas celiņu, 40 plastmasas pudeļu, 78 dezodorantu flakoniņus, 279 kg metāllūžņu. Dažādos konteineros, kas novietoti plašajā telpā, atnācēji iemet pudeļu un burku vāciņus, izlietotās baterijas, plastmasas sīkumus, gumiju un vēl daudz ko. Arī fotopapīru, no kā sudrabu iegūst. Par visu to tīri pieklājīgi samaksā, bet bērnus vēl pacienā ar konfektēm. Šādu punktu ir ļoti daudz un tie ērti sasniedzami katram.
Piebildīsim, ka Rita Špenglere ir Rostokas pilsētas padomes deputāte un savulaik par labu darbu . saņēmusi velti — bezmaksas ceļazīmi braucienam uz Rīgu. Viņa sūrojas, ka nemaz nebijis laika paskatīties, kā strādā kolēģi Latvija, un gribēja to uzzināt no mums. Ko gan mēs varējām teikt?
Iepazināmies arī ar otrreizējo izejvielu pārstrādes bāzi, runājām ar firmas «Sero» Rostokas filiāles direktoru Ginteru Ronlofu un, jāteic atklāti, visur salīdzinājums bija par sliktu mums.
Rostokā bieži rīko loterijas tiem, kas nodod otrreizējās izejvielas, pie katra veikala ir spilgti konteineri un, pats galvenais — visi labi apzinās, ka otrreizējo izejvielu taupīga izlietošana dod lielu labumu tautas saimniecībā.
Kur nest makulatūras saini?
Tūdaļ paskaidrosim, ka jau pašā sarunas sākumā vienojāmies: vispirms izrunāsim itin visu par makulatūru. Šobrīd tas ir ļoti aktuāls jautājums. Kurš gan nezina, ka makulatūras izmantošana ļauj pasargāt no izciršanas ilgus gadus augošus kokus, mūsu planētas plaušas? Ikviens gribētu makulatūru nodot. Bet… piemēram, makulatūras pieņemšanas punktā Krišjāņa Barona un Ļeņina ielas stūrī, kur pirms apaļā galda konferences mēs pabijām kopā ar Juriju Čerņavski, ieraudzījām tik skumju ainu, ka taisni vai sirds aptekas. Divās nožēlojamās istabelēs ar aizvēsturiskiem svariem tiek vērtēts, vai makulatūras līdz talona līmenim pietiks vai nepietiks? Ja divsimt gramu pietrūks — ņem savas pakas, steberē mājup, piekrāj klāt un atkal stājies garās rindas galā…
Arī man mājās daudz makulatūras, bet nezinu, kur to likt. Nest uz otrreizējo izejvielu pieņemšanas punktu? Bet tas ir tālu… Visur rindas… Laika nav… Eh, lai paliek…
A. Bušs. Pats par sevi saprotams, ka makulatūru vajadzētu nodot. To var izdarīt pieņemšanas punktos, kas ir katrā republikas rajonā. Rīgā to ir 36. Tajā skaitā 5 pārvietojamie un 17 punktos pret nodoto makulatūru izsniedz abonementus deficītas daiļliteratūras iegādei. Sešās vietās pieņem tekstilizstrādājumus, kas dod tiesības iegādāties īpaši deficītas preces. Bet 13 punktu iepērk otrreizējās izejvielas tikai par skaidru samaksu. Rīgā visvairāk pieņemšanas punktu ir Maskavas rajonā — 14, Kirova rajonā — 2, Proletāriešu — 6, Oktobra — 5, Ļeņina — 4, Ļeņingradas — 5. Tūdaļ redzams, ka šis izvietojums ir gaužām nevienmērīgs un iedzīvotāju ērtībām neatbilst. Arī paši punkti izvietoti vai nu puspagrabos, vai pagrabtelpās. Mēs taču visi labi zinām, kā ar Rīgas celtniecības attīstību iet — neuzbūvē taču pietiekami daudzus bērnudārzus, kur nu par mūsu pieņemšanas punktiem vēl sapņot. It īpaši — par universāliem pieņemšanas punktiem. Mums nav arīdzan noliktavu telpu. Kur gan lai uzkrāj pieņemto produkciju?
Ir ļoti lielas grūtības ar autotransportu. Vai šai ziņā daudz vairāk pretī nevarētu nākt Autotransporta un šoseju ministrija? Transporta līdzekļi, kas ir mūsu rīcībā, šīs vajadzības nodrošināt nespēj. Šodien sarunā piedalās prokuratūras, Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas darbinieki, kas mums daudzkārt pamatoti pārmetuši, ka nerealizējam iepirktos otrreizējo izejvielu krājumus. Bet kur gan tos likt, ja sagādes plāns ir daudz lielāks nekā sadalījuma limiti realizēšanai? Daudzas augstākstāvošas iestādes saņem lielus telegrammu žūkšņus par to, ka mūs vajagot sodīt, jo otrreizējās izejvielas pārstrādātājiem nosūtot daudz vairāk, nekā ieplānots. Jau maijā daudzām rūpnīcām bijām aizsūtījuši tik daudz, cik ieplānots deviņos mēnešos.
Labi, ka šodien mēs esam sapulcējušies šādā apspriedē. Varbūt vienreiz izdosies pārliecināt rūpniecības darbiniekus, ka otrreizējās izejvielas ir vērtība. Makulatūras pārstrādes centrs jārada vai nu mūsu republikā, vai arī tai noiets jārod citās savienotajās republikās.
Par tonnu makulatūras mēs maksājam 20 rubļus, bet ar šādu naudu grūti kādu ieinteresēt. Vairāk cer uz daiļliteratūras iegādes taloniem, uz metāla vāciņiem konservēšanai.
J. Čerņavskis. Tātad galvenā problēma, kas traucē makulatūras savākšanu, ir grūtības tās realizācijā?
A. Bušs. Jā, tā ir galvenā problēma. Mēs šodien pat nevaram nosaukt skaitli, kas raksturotu to makulatūras daudzumu, ko iedzīvotāji būtu ar mieru pārdot. Mums šīgada plāns ir 43 tūkstoši tonnu. No iedzīvotājiem jāiepērk 16 tūkstoši tonnu makulatūras, taču nezinām — varbūt iespējams iepirkt divas trīs reizes vairāk, ja vien būtu kur realizēt.
J. Čerņavskis. Kur realizējat iepirkto makulatūru?
A. Bušs. Daļēji mūsu republikā, daļēji — citās brālīgajās republikās, bet 3 tūkstošus tonnu eksportējam. Starp citu, kaut gan neesmu šīs nozares diplomēts speciālists, labi zinu, ka makulatūras izmantošanas iespējas varētu būt daudzreiz plašākas. Varētu, piemēram, gatavot veidnes olu glabāšanai, kartonu, dažādas kastītes, taču… Mēs esam pateicīgi Valsts plāna komitejai par labu ideju — piedalīties liela makulatūras pārstrādes kombināta celtniecībā. Bet tās vēl ir tikai sarunas… Mēs taču varētu atvēlēt līdzekļus arī jauno dzīvojamo masīvu celtniecībai, lai tur iekārtotu pieņemšanas punktus, taču… naudu pretī neņem.
Z. Mežnieks. Šobrīd republikā mēs esam vienīgie makulatūras patērētāji. Tātad mums būtu jāpārstrādā itin visa makulatūra, ko republikā iepērk, taču Latvijas papīrrūpniecība ir specializēta īpaši augstvērtīgu papīra šķirņu ražošanai, piemēram, 10 šķirnes ir tādas, ko gatavojam vienīgie valstī. Tikai vienai desmitdaļai varam izmantot makulatūru. Lūk, šeit man līdz ir tādu papīra šķirņu paraugi. Tos izmanto gumijas apavu tekstilprodukcijas, linoleja iesaiņošanai, ražojam parasto iesaiņojamo papīru. Un vēl gatavojam tādu savā ziņā neparastu produkciju — spoles tekstilrūpniecībai.
Mēs, papīrražotāji, makulatūru neuzskatām par atkritumiem, bet gan par izejvielu. Valsts standarts paredz 12 makulatūras veidus. Un katram no tiem desmit papīra veidiem, kuriem atļauts makulatūru lietot, drīkst izmantot tikai kādu noteiktu veidu.
Grūti panākt makulatūras pārstrādes palielināšanu, jo, no vienas puses, papīra sortimentu stingri noteikušas gan Latvijas PSR Valsts plāna komiteja, gan PSRS Valsts plāna komiteja, un, no otras puses, makulatūras izmantošanu ļoti ierobežo valsts standarti.
Pēc ziņām, kas ir manā rīcībā, republikā savācam apmēram, 45 līdz 50 tūkstošus tonnu makulatūras. No šī daudzuma izmantojam 15 līdz 16 tūkstošus tonnu. Taču papildus no citām republikām vēl saņemam 7 līdz 8 tūkstošus tonnu tādas makulatūras, ko mūsu republikā nevar iegādāties. Tā ir tā sauktā baltā makulatūra, kuras pārstrādes daudzumu mēs varētu pat palielināt vairākkārt.
Mūsu uzņēmums 1980. gadā pārstrādāja 21 tūkstoti tonnu makulatūras, bet 1985. gadā — 25 tūkstošus tonnu.
Domāju, ka viens no perspektīvākajiem ceļiem, kā palielināt makulatūras pārstrādi, — celt rūpnīcas, kas ražotu kartonu iesaiņošanai. Tādus uzņēmumus jau būvē Kijevā, Ļeņingradā, vēl citur. Taču šīs rūpnīcas ir Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas sistēmā. Baidos nosaukt precīzu skaitli, bet domāju, ka tāda uzņēmuma izmaksas varētu būt ap 20 līdz 25 miljoniem rubļu.
(Piebildīsim, ka sarunas tālākajā gaitā uzzinājām: ne visai lielas pilsētas atkritumu izgāztuves uzturēšanai gadā jāpatērē 1 miljons rubļu.)
No mūsu viedokļa liela problēma ir makulatūras šķirošana. Ja papīros iekļūst plastmasa, tad pārstrādes procesā tā izkūst, veidojot diezgan palielus caurumus. Nevienam patērētājam tāda produkcija nepatīk. Traucē arī citi piejaukumi.
(Sarunas laikā neminējām piemēru, par ko nesen rakstīja «Rīgas Balss»: Igaunijā un Ļeņingradā prot pārstrādāt pat piena paketes, kas izoderētas ar sintētisko plēvi. Mēs vēl nemākam.)
A. Cīrulis. Mūsu lasītājiem, neapšaubāmi, būs interesanti to visu lasīt, vienīgi viņi nesapratīs: vai ar makulatūras pieņemšanu būs vai nebūs labāk?
Z. Mežnieks. Es pārstāvu makulatūras pārstrādātājus. Gan produkcijas apjomu, gan sortimentu mums noteic direktīvi orgāni, makulatūras izmantošanas daudzumu reglamentē Valsts standarta prasības, šie apstākļi mums neļauj pārstrādāt itin visu makulatūru.
P. Patenko. Taču gadu gaitā makulatūras pārstrāde aizvien samazinās. Salīdziniet kaut vai ar 1981. gadu…
Z. Mežnieks. 1981. gadā tiešām patērējām daudz vairāk makulatūras — apmēram 30 tūkstošus tonnu. Bet tad mūs ārkārtīgi slikti apgādāja ar celulozi — tikai 70 procentu no vajadzīgā. Ja arī turpmāk mūs piespiestu izmantot tikpat daudz makulatūras, tad tautas saimniecība nesaņemtu ļoti vajadzīgās augstvērtīgās papīra šķirnes.
P. Patenko. Vai jūsu Vissavienības ministrija jums ir devusi konkrētu uzdevumu — palielināt no iedzīvotājiem iepirktās makulatūras izmantošanu?
Z. Mežnieks. Tāda konkrēta uzdevuma nav. Kopapjomā, tas ir, gan no iedzīvotājiem iepirktā, gan no rūpnīcām saņemtās makulatūras daudzumam piecgades beigās jāpieaug līdz 33 tūkstošiem tonnu. Uzņēmumu rekonstrukcijas ceļā centīsimies radīt apstākļus, lai šo daudzumu pārstrādātu.
A. Bušs. Tad jau jūs necentīsities palielināt patērētāju biedrības sistēmas iepirktās makulatūras daudzumu, bet meklēsit iespējas palielināt šo daudzumu no rūpniecības atlikumiem?
Z. Mežnieks. To noliegt nevaru, taču katrā ziņā makulatūras izmantošanas palielinājums būs uz mūsu republikas rēķina…
H. Balode. Jūs teicāt: makulatūra jums ir nevis atkritumi, bet izejvielas, ko grūti izmantot, jo tā ir nekvalitatīva. Kas vainīgs: vai tie, kas vāc, vai tie, kas pārstrādā?
Z. Mežnieks. Traucē no iedzīvotājiem iepirktās makulatūras zemā kvalitāte.
A. Cīrulis. Kad kopā ar Juriju Čerņavski bijām VDR uzņēmuma «Sero-Rostock» otrreizējo izejvielu pārstrādes bāzē, arī mēs jautājām direktoram Verneram Klinkam: vai dažādi piejaukumi papīrrūpniecības uzņēmumus netraucē? Viņš teica: uzņēmums Švedā pārstrādā itin visu. Mūsu rūpe — sašķirot, kā pienākas.
Z. Mežnieks. Mūsu valstī diemžēl nav atbilstošas pārstrādes tehnoloģijas.
P. Patenko. Iznāk — ne šodien varam, ne rīt varēsim. Tad jau mēs neko prātīgu lasītājiem pateikt nevaram, nav neviena konkrēta priekšlikuma, nevienas reālas ieceres.
Z. Mežnieks. Tā ir, taču paturēsim prātā, ka mūsu ražošanas apvienība viena pati nav spējīga šo uzdevumu atrisināt.
K. Krūzs. Jūs visu laiku runājāt par tonnām. Bet cik procentu no kopējās izejvielas daudzuma ir makulatūra?
Z. Mežnieks. No 15 līdz 18.
K. Krūzs. Bet VDR makulatūras izlietošana pārsniedz 50 procentus.
R. Misāns. Vai jūs esat ieinteresēti palielināt makulatūras izmantošanu ražošanā? Un, ja esat, kā vērtējat A. Buša priekšlikumu — radīt uzņēmumu ar paju iemaksām liela makulatūras kombināta celtniecībā?
Z. Mežnieks. Esam ieinteresēti. Ar šādu priekšlikumu ne vienreiz vien jau esam griezušies pie republikas vadošajām iestādēm, jo vieni paši, lai cik ļoti gribētu, ar šo uzdevumu galā tikt nespēsim. Valsts plāna komiteja atteikumu nav devusi, bet arī jautājumu izskatījusi nav. Šīsdienas sanāksme ir pirmā, kad par šo problēmu runā kompleksi.
A. Cīrulis. Biedrs Bušs pieminēja tādu problēmu kā komplekso otrreizējo izejvielu iepirkšanas punktu nepietiekamo daudzumu. Ko par to saka Rīgas pilsētas izpildkomitejas plānu komisijas priekšsēdētāja vietnieks?
V. Andrejevs. Patiesi — sociālās un kultūras sfēras uzņēmumu (te ietilpst arī jau pieminētie kompleksie pieņemšanas punkti) celtniecības jautājumi, it īpaši jaunajos rajonos, ir visai problemātiski. Kā vienīgo iespēju šodien mēs redzam — izveidot būves no vieglām saliekamām konstrukcijām, izmantojot stiklu un plastmasu, kas padarītu tās lētākas. Ceru, ka neiebildīs arī pilsētas galvenais arhitekts. Taču solīt neko šodien nevaru. Domāju, visērtākais veids — palielināt mobilo savākšanas punktu skaitu.
P. Patenko. Konkrēti — cik pieņemšanas punktus Rīgā uzcels šogad, nākošgad, 1990. gadā?
V. Andrejevs. Tas nav atkarīgs no mums. Par to jāgādā Latvijas patērētāju biedrību savienībai. Vienīgi varu apsolīt, ka mēs no savas puses nekādus šķēršļus neliksim.
P. Patenko. Vai pilsētas izpildkomiteja jau var pateikt, ka, teiksim, šogad Rīgā savāks tik tonnu makulatūras, bet 1990. gadā — plus vēl tik tonnas?
V. Andrejevs. Nevaru atbildēt, vienīgi jāteic — varam jau iedzīvotājus mobilizēt, lai viņi nodotu itin visu, bet, no otras puses — kam tas vajadzīgs? Mūsu rūpniecība taču vēl nav pārkārtojusies. Ar Patērētāju biedrību savienību esam vienojušies, lūk, par ko: jaunajos dzīvojamos rajonos atrast platības, iekārtot garāžas tipa celtnes un uzdot vienam vai vairākiem sētniekiem tajās savākt visas tās izejvielas, ko republikā pieņem. Pēc īpaša grafika patērētāju biedrību savienības mašīnas tās apbraukātu, norēķinātos ar sētniekiem. Ceram, ka, ieinteresējot sētniekus materiāli, stipri vien uzlabotos otrreizējo izejvielu savākšana.
A. Cīrulis. Cik, rēķinot pēc normatīviem, savākšanas punktus vajadzētu un cik ir?
V. Andrejevs. Uz sešiem tūkstošiem iedzīvotāju — viens.
A. Bušs. Patlaban ir daudz mazāk. Rīgā — 36 punkti, katrs pats var parēķināt. Taču vēl problēma — papīrnieki grib, lai atbilstoši Valsts standarta prasībām makulatūru sašķirotu pēc 12 veidiem. Kam gan no iedzīvotājiem prasīsi, lai nestu 12 dažādas paciņas. Bet, ja šķirosim mēs, vajadzētu ļoti daudz cilvēku un plašas ražošanas telpas, kuru tagad trūkst. Esam iepirkuši zviedru makulatūras smalcināšanas un presēšanas līniju, kura var pārstrādāt 12 tūkstošus tonnu gadā. Šo makulatūru sūtīsim uz Zviedriju. Kas mums neder, viņiem der. Liekas, ka tas vien pierāda, cik zemā līmenī ir mūsu tehniskā domāšana un darīšana, salīdzinot ar labākajiem ārzemju standartiem.
G. Pedecis. Te izvirzīja pretenzijas par autotransportu. Transporta līdzekļus piešķiram atbilstoši limitiem, un tā allaž nepietiek. Protams, mēs esam ar mieru izskatīt jautājumu par transporta līdzekļu apjoma palielināšanu otrreizējo izejvielu pārvadāšanas palielināšanai, ja saņemsim Valsts plāna komitejas atbalstu. Taču uzmanību gribētos vērst, lūk, uz ko: piešķirto transportu izmanto neracionāli. Piemēram, ļoti grūti nodot kravas Vietējās rūpniecības ministrijas Rīgas kartonāžas fabrikai, arī Slokas celulozes un papīra kombinātam un Juglas ražotnē. Rīgā šoferis dienā var veikt tikai pāris reisus un nopelnīt rubli ar kapeikām. Ja ieviestu kārtību, arī transporta vajadzētu mazāk.
A. Cīrulis. Ko par šīm problēmām var teikt zinātnieki?
O. Vītols. Tik zems makulatūras izmantošanas procents liecina — esam gaužām nesaimnieciski. Vairāk ko sacīt man grūti, jo Koksnes ķīmijas institūta zinātnieki nav pētījuši problēmas, kas saistītas ar makulatūras izmantošanu. Ar to nodarbojas mūsu kolēģi Maskavā un Ļeņingradā.
Z. Mežnieks. Bieži runā par to, ka makulatūras izmantošana ļauj taupīt koksni. Bet neesam padomājuši, cik koka izlieto taras izgatavošanai. Un, ja to aizstātu ar līmēto kartonu, kas ražots no makulatūras, efekts būtu vēl daudz lielāks.
I. Koļesova. Mani burtiski satriec šī bezpalīdzība, kas te skan gandrīz ikvienā runā. Mums republikas prokuratūrā ļoti bieži nākas izskatīt jautājumus par apavu bojāšanos un tikai tāpēc vien, ka tie iesaiņoti nekur nederīgās kārbās. Labu kartonu ražot neprotam. Vai tiešām mūsu papīrrūpniecības sistēmā daudzu gadu laikā nav spēts izdarīt itin neko? Vai tad nav iespējams racionālāk izmantot pašreizējās jaudas? Domāju, jūs visi zināt, ka jaunie likumdošanas akti pastiprina cīņu pret bezsaimnieciskumu, pret materiālo resursu neracionālu izmantošanu.
K. Krūzs. Izrādās — mēs neko pat nedarām, lai kaut vai tuvinātos ukraiņu kolēģu sasniegtajam, par VDR līmeni vispār nerunājot. Visā valstī ražošanas cikla iekļauj 6 procentus otrreizējo izejvielu, Ukrainā — 12 procentus.
PSRS Valsts plāna komiteja ir aprēķinājusi — lai sasniegtu normatīvos rādītājus, valstī vajag uzcelt vēl 40 tūkstošus savākšanas punktu, kuros būtu nodarbināti vismaz 80 tūkstoši cilvēku. Varbūt tādēļ mums noderīgāks būtu otrais variants — iekārtot daudz vairāk mobilos pieņemšanas punktus. Droši vien vajadzētu izmantot VDR pieredzi: dzīvojamos masīvos, pie veikaliem izvietot spilgtus konteinerus, kuros iedzīvotāji paši samestu tos atkritumus, kuru iepirkšanas cena ir niecīga, bet tautas saimniecībai var dot lielu labumu. Varbūt nelaime ir tā, ka mums nav tāda centralizēta uzņēmuma otrreizējo izejvielu iepirkšanai un pirmējai pārstrādei ar filiālēm visos apgabalos kā VDR. Skaidrs, ja ražotājam ļauj izvēlēties starp pirmējām vai otrreizējām izejvielām, priekšroku dod pirmajām. Mazāk rūpju.
P. Patenko. Patiesi, par to rūpes vajadzētu uzņemties gan Valsts plāna komitejai, gan citām iestādēm. Vajadzētu, lai uzņēmumi burtiski skrietu un meklētu — kur vēl varētu dabūt makulatūru? Mūsu republikā ir gluži otrādi. Labi saprotot Latvijas papīra ražotāju reālās grūtības, tomēr jāatzīmē, ka makulatūras pārstrāde viņiem ir neizdevīga, tāpēc tā arī faktiski samazinās. Un tādēļ jau arī ir šis iniciatīvas trūkums, par ko šodien mēs tik daudz runājam.
Bet visbēdīgākā sajūta: nekas neuzlabosies ne 1987., ne 1988., ne 1989. gadā. Viss paliks tāpat kā pašlaik, ja tāda attieksme valdīs. Mati ceļas stāvus, ja paskatāmies, kā glabājas jau savāktā makulatūra kaut vai tajā pašā Slokas celulozes un papīra kombinātā. Agrāk makulatūru pārstrādāja Ogrē, Rankā, Staicelē. Tagad vairs ne. Un vietā taču neviena ražotne nav radusies… Skumji, ka atkal jāsecina: par pārkārtošanos esam čakli runātāji sanāksmēs, bet dzīvē viss rit pa vecam.
G. Poļanskis. Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja nenodarbojas ar makulatūras savākšanu no iedzīvotājiem, mums gan uzdots kontrolēt šā procesa norisi. Vajadzētu rūpīgi izanalizēt, kā izmanto tās jaudas, kas republikā jau ir. 1981. gadā pieņemtajā partijas Centrālkomitejas un valdības lēmumā ierakstīts skaidri un nepārprotami: otrreizējo izejvielu pārstrāde jāuzņemas uzņēmumiem, kuru darbības rezultātā tās rodas. Bet, ja runā par iedzīvotāju attieksmi — visi ļoti labi saprot otrreizējo izejvielu savākšanas nepieciešamību, tomēr cenu politika šo procesu nestimulē. Kur gan tas der, ja par desmit kilogramiem stikla lausku maksa tikai vienu kapeiku…
J. Liepiņš. Tad jau saruna jāturpina man, Valsts cenu komitejas priekšsēdētājam. Diemžēl līdz šim vēl neviens nekādus priekšlikumus šajā ziņa nav izteicis. Var jau būt, ka cenas ir pārāk zemas, bet, spriežot pēc līdzšinējās reakcijas, nevienam no ražotājiem un iepircējiem nekādi iebildumi nav bijuši. Un tā mēs arī turpmāk mīņāsimies uz vietas, ja nebūs konkrētu ekonomisko aprēķinu, zinātniski pamatotas prognozes. Mūsu komiteja ir gatava tūdaļ pēc šādu priekšlikumu saņemšanas operatīvi izlemt to, kas ir mūsu kompetencē, un griezties pie PSRS Valsts cenu komitejas tajos jautājumos, ko nevaram atrisināt republikā. Piebildīšu, ka otrreizējo izejvielu cenas noteic Vissavienības cenrādis, mainīt kaut ko ir ļoti grūti. Bet tas nenozīmē, ka nevajadzētu censties.
P. Patenko. Varbūt ka ne vienmēr jāmaina cenas. Mums tāpat kā VDR jāizdomā dažādi stimuli: taloni, loterijas utt. Ja bērniņš atnes kādu mantiņu, viņš pat varētu izvēlēties atlīdzības veidu: saņemt naudiņu vai arī piegrābt pilnu riekšavu ar konfektēm.
A. Lazdiņš. Manuprāt, ir tā, ka otrreizējo izejvielu iepirkšana no iedzīvotājiem nav tikai kaut kāds atsevišķs jautājums. Tas jau ir pāraudzis politiskā jautājumā. Tieši tāpēc, ka iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgā nesapratnē — kāpēc mēs nevaram? Un šī ir ne tikai mūsu republikas problēma vien. Tā ir Vissavienības problēma, par ko tikai pēdējos piecos gados ir daudzmaz nopietni domāts. Un tāpēc šobrīd nedrīkstam gaidīt kaut kādas tur brīnumreceptes «no augšas». Bija paredzēts, ka šajā piecgadē celsim gofrētā kartona cehu, taču līdzekļu trūkuma dēļ tā celtniecība no piecgades plāna pagaidām ir izslēgta.
Taču tagad vajadzētu spriest par to, ko reālu varētu veikt tūdaļ pat. Ir iznācis tā — vainīga tikai Celulozes un papīra ražošanas apvienība. Es gribētu šo problēmu izvērst mazliet plašāk. Kā jau teica G. Poļanskis — otrreizējās izejvielas jāpārstrādā tur, kur tās radušās. Uz makulatūru pilnīgi to attiecināt nevar. Bet kāpēc šī problēma tik aktuāla nav Igaunijā? Tāpēc, ka igauņiem ir teicami noorganizēta sistēma makulatūras savākšanai un pirmapstrādei. Es nepārteicos: nevis pārstrādāšanai, bet apstrādei, ir sarūpētas vajadzīgās noliktavu telpas, makulatūras savākšanā un apstrādē ieviests brigādes darblīgums, ir vajadzīgās iekārtas makulatūras presēšanai, iesaiņošanai, arī sagatavošanai eksportam. Mums diemžēl visa tā nav, nav itin nekā. Mēs te runājam par Rīgu, bet aizbrauciet uz Daugavpili, Liepāju, Rēzekni, paskatieties, kādos apstākļos tur cilvēki strādā. Un vai gan pēc tam jābrīnās, ka šādu makulatūru neviens pārstrādātājs pretī ņemt negrib?
Mēs bijām Igaunijā un iepazināmies ar tādiem uzņēmumiem, kas ir Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas pārziņā. Tiem piešķirti milzīgi līdzekļi, atbilstošas telpas, bet mūsu Patērētāju biedrību savienībai pat nācās lūgties PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejā, lai piešķirtu kaut vai šo vienu pārstrādes līniju, kaut gan viņiem vajadzētu mūs uz šo soli ar varu spiest. Kā direktīvajos dokumentos nepārprotami norādīts, pirmā vijole otrreizējo izejvielu iepirkšanā un apstrādē jāspēlē republikas Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejai.
Mēs te runājām: vajadzētu iedzīvotājus aģitēt. Nē, nevajag! Iedzīvotāji saprot pietiekoši labi, un šobrīd mums pat ir neērti viņu priekšā, ka tāda situācija izveidojusies. Mēs sakām — pāris kapeikas! Esmu pārliecināts, ka daudzi otrreizējās izejvielas atdotu par velti, ja tik vien piebrauktu klāt un paņemtu. Cilvēki ir pietiekoši apzinīgi un labi saprot, kāds labums ir no otrreizējo izejvielu racionālas izmantošanas tautas saimniecībai.
Vēl kāda nianse. Patērētāju biedrību savienība iedzīvotājiem maksā 20 rubļus par tonnu makulatūras. Papīrražotāji savukārt maksā no 60 līdz 90 rubļiem par tonnu. Kāpēc gan šāda samērā liela starpība — skaidrs, ka par makulatūras savākšanu un pienācīgu apstrādi. Un tāpēc nav jājautā — kam tā jāšķiro. Jāšķiro tam, kas par to naudu saņem. Mums ne reizi vien organizāciju vadītāji vaicājuši — kāpēc jārespektē vecas instrukcijas, kāpēc labi sašķirotu rūpniecisko makulatūru nevar uzreiz pārdot papīrražotājiem par, teiksim, 80 vai 90 rubļiem, kāpēc jāatdod starpniekiem, kas peļņu bāž kabatā bez jebkāda darba ieguldījuma?
Arī pārējie šeit izteiktie priekšlikumi uzmanīgi jāizskata. Piemēram, Patērētāju biedrību savienības pārstāvju izteiktā gatavība piedalīties ar saviem līdzekļiem atbilstoša ražošanas uzņēmuma celtniecībā.
Ir arī vēl daudz neizpētīta. Piemēram, valstī jau izstrādāta tehnoloģija, lai varētu ražot caurules no makulatūras. Mums visiem tā vēl ir gluži neizprotama lieta, bet — kā jau teicu — tāda tehnoloģija jau izstrādāta.
Lai uzņēmumi patiešām meklētu otrreizējās izejvielas, iespējami tikai divi ceļi — vai nu mākslīgi radīt dabisko, tradicionālo izejvielu deficītu, vai arī iedarboties uz šo procesu ar ekonomisko sviru, tas ir, cenu mehānismu.
Protams, nokārtot jautājumu par makulatūras kvalitatīvu savākšanu, apstrādi un pārstrādi ir grūti, taču tas jādara — vai nu to gribam vai negribam. Vismaz Valsts plāna komitejā mēs šos jautājumus izskatīsim nekavējoši.
***
Riņķadancis ar tukšajām pudelēm
A. Cīrulis. Biedri, lūk, redziet, kāda vēstuļu kaudze te uz galda. Raksta par grūtībām stikla taras nodošanā. Vai gribat: es jums tagad tās izlasīšu?
Daudzi saucieni: Nevajag, nevajag, mēs jau tāpat zinām, kas tur rakstīts.
A. Cīrulis. Aicināsim, lai tirdzniecības ministra vietnieks I. Goreļikovs pasaka. Mēs, piemēram, nesaprotam, kāpēc republikā nevarētu darīt tāpat kā VDR. Tur ikvienā pārtikas veikalā ir ļoti plašs dzērienu un konservu sortiments un katrā veikalā pretī pieņem jebkuru pudeli un burku bez kurnēšanas.
I. Goreļikovs. Nevajag mikrofonus. To, ko es tagad teikšu, pa radio pārraidīt nevajag. Redziet, es itin neko par to nezinu, jo neatbildu par pārtikas preču pārdošanu. Manā pārziņā ir rūpniecības preces… Neko nevaru paskaidrot…
(Uz brīdi iestājas apjukuma pilns klusums.)
A. Cīrulis. Nu labi, ja jau runa ir par rūpniecības precēm, tad pavaicāsim: kas notiek ar daudzajiem odekolona, smaržu flakoniem?
I. Goreļikovs. Principā tos jau varētu vākt, ja būtu, kas vāc, un būtu, kas pārstrādā. Vispār es par to neko nezinu teikt. Lai runā ražotāji vai kas cits…
A. Cīrulis. Es nekādi nespēju saprast šādu lietu — pirms pāris gadiem Līvānu stikla fabrikas pagalms stāvgrūdām bija pilns ar «svaigām» pudelēm. Vai tad pārtikas ražotājiem nebūtu izdevīgāk ņemt pudeles no pieņemšanas punktiem Rīgā nekā no tālajiem Līvāniem?
R. Misāns. Ikviena izejviela otrreiz stikla rūpniecībā noder tikai tad, ja to izmanto tās pašas produkcijas ražošanai. Piemēram, gan piena pudeļu, gan burciņu lauskas mēs varētu izmantot vēl vairāk. Mūsu uzņēmumi dažādu šķirņu stikla lausku maisījumu diemžēl izmantot nevar. Tās varētu būt noderīgas, piemēram, būvmateriālu ražošanas uzņēmumiem. Par parfimērijas flakoniem — ja būtu organizēta to savākšana, pārstrādāt mēs varētu. Kopš palielināta pudeļu aizmaksas cena, vajadzība pēc jaunām pudelēm ir stipri vien samazinājusies. Agrāk Līvānu stikla fabrika ražoja 56 miljonus pudeļu, tagad plāns ir 27 miljoni, taču pārtikas uzņēmumiem vajag tikai 15—16 miljonus. Pārējās pudeles cenšamies realizēt kā tehnisko taru. Un arī ar grūtībām. Tāpēc gan republikas, gan Vissavienības Valsts plāna komitejām ir iesniegti priekšlikumi — varbūt ir vērts ar 1987. vai 1988. gadu pilnīgi pār traukt šādu pudeļu ražošanu, lai to vietā ražotu citas preces
(Ka tik nu atkal neieskrietu otrā grāvī! — A. C.)
Piebildīšu, ka stikla lauskas pagaidām mums piegādā tikai rūpniecības uzņēmumi. Tās jau ir daudzmaz sašķirotas, taču no iedzīvotājiem praktiski nesaņemam itin neko.
P. Patenko. Vai zināt, kāpēc VDR vāc tik daudz stikla lausku un ko viņi ar tām dara? Varbūt vietējās rūpniecības uzņēmumi tomēr varētu izmantot vairāk?
R. Misāns. VDR ir daudz augstāka stikla lausku vākšanas kultūra. Ja cilvēks uz pieņemšanas punktu tur atnes stikla lauskas, viņš tās iemet attiecīgajā konteinerā.
J. Čerņavskis. Kā uzņēmumam izdevīgāk: vai ražot stikla izstrādājumus no pirmējām vai otrreizējām izejvielām?
R. Misāns. Pati stikla ražošanas tehnoloģija ne vien pieļauj, bet pat izvirza kategorisku prasību — izmantot zināmu procentu stikla lausku. Tikai katrai noteiktajai stikla šķirnei drīkst pievienot tās pašas šķirnes lauskas. Pudeļu ražošanai, piemēram, jāizmanto no 22 līdz 33 procentiem stikla lausku.
P. Patenko. Tad jau iznāk tā — ja jūs samazināt jaunu pudeļu ražošanu, samazināsies arī lausku izmantošana.
J. Čerņavskis. Vai pārtikas uzņēmumiem nav lētāk pirkt jaunas pudeles nekā lietotās?
R. Misāns. Domāju, ka ne, jo gan par vienām, gan par otrām jāmaksā 20 kapeikas. Starpība starp rūpnīcas produkcijas pašizmaksu tik un tā tiek ieskaitīta valsts budžetā. Arī jaunās pudeles jāmazgā rūpīgi.
I. Koļesovs. Kā jums šķiet, kam jānodarbojas ar stikla lausku sagādi — vai tikai Patērētāju biedrību savienībai?
R. Misāns. Jā, mūsu republika šajā ziņā ir izņēmums itin visas šīs rūpes uzdotas Patērētāju biedrību savienībai. Taču arī Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejai vajadzētu šajā pasākumā piedalīties kaut vai ar kapitālieguldījumiem.
A. Bušs. Mēs iepērkam apmēram 5 tūkstošus tonnu stikla lausku, bet, ja vietējās rūpniecības uzņēmumi tās ņems pretī mazāk, kur gan tās liksim? Tad jau mēs burtiski ieaugsim stikla šķembu kalnos. Lūk, redziet, man te uz galda jau ir trīs Līvānu stikla fabrikas telegrammas: nesūtiet, nesūtiet, nesūtiet! Kur likt?
Atsevišķas balsis. Jātiek galā Vietējās rūpniecības ministrijai. Varbūt racionāli priekšlikumi ir Būvmateriālu rūpniecības ministrijai?
A. Bušs. No iedzīvotājiem mēs stikla lauskas neiepērkam. Nav bijis tāda gadījuma. Un bez tam, kas tad nesīs, ja maksā rubli par tonnu? Tādas pašas grūtības, piemēram, ar šampanieša pudelēm. Otrreiz tās lietot vairs nedrīkst. Bet kur likt? Turklāt tagad, kad alkoholisko dzērienu ražošana ir stipri samazināta, tās kļūst par pavisam nopietnu problēmu. Mums taču ir milzīgi kalni ar šīm pudelēm.
I. Goreļikovs. Mēs no iedzīvotājiem pudeles tomēr pieņemam, kaut gan kur likt tās nav. Arī esam iekrauti milzīgos kalnos. Ir vēl papildu grūtības — te nav transporta, te trūkst kastes utt. Es domāju, ka pie katras mājas varētu uzstādīt konteinerus, kuros iedzīvotāji mestu stikla taru, bet kāpēc gan vēl piekraut veikalus, ja jau mums ir tik grūti ar tirdzniecības platībām?
(REDAKCIJAS PIEZĪME. Realizējot šādu priekšlikumu, tiktu apkrāpti pircēji. Dzērienu pērk, bet pudeli veikals aizdod pret aizmaksu. Tukšo pudeli cilvēks NODOD, saņemot atpakaļ šo aizmaksu, nevis pārdod. Stikla tara pagrabos, krūmos un atkritumu kastēs ir tirdzniecības iestāžu parāds iedzīvotājiem — neizmaksātā nauda.)
A. Cīrulis. Bet kam šie konteineri būtu jāuzstāda un jāaprūpē?
I. Goreļikovs. Es domāju, ka par to vajadzētu rūpēties biedram Bušam.
A. Bušs. Bet es domāju, ka tikpat labi ar to varētu nodarboties biedrs Goreļikovs.
(Vispārēja jautrība.)
A. Bušs. Agrāk ļoti daudz pudeļu izmantoja kolhozu un padomju saimniecību vīnu cehos. Tie pirka no iedzīvotājiem ābolus un pārstrādāja vīnā. Un, protams, iepirka arī pudeles. Bet kā būs šogad — vēl nav skaidrs. Vajadzētu, lai šie paši cehi vēl lielākos apjomos gatavotu sulas. Un pildītu nevis trīslitru burkās, bet gan parastajās pudelēs. iedzīvotājiem tas būtu ļoti izdevīgi. Kāpēc šis jautājums ir tik ļoti aktuāls? Jau tagad ir skaidrs, ka šogad nebūs kur realizēt vismaz 12 tūkstošus tonnu ābolu.
R. Grīnbergs. Agrorūpnieciskā apvienība konstatējusi, ka tās bilancē jau ir vismaz 220 miljoni dažāda tilpuma stikla pudeļu. Mūsu uzņēmumi var izlietot ap 200 miljoniem pudeļu. Tātad 20 miljoni jau lieki. Uzņēmumi ir burtiski piekrauti ar stikla taru. Kaut gan mēs jau sen griezāmies pie Valsts plāna komitejas, pie Vissavienības organizācijām palīdzēt šo jautājumu nokārtot, nekāds pozitīvs risinājums vēl nav panākts. Es uzmanīgi klausījos vietējās rūpniecības ministra R. Misāna uzstāšanos un, izdzirdējis, ka atkal tiks ražoti 27 miljoni pudeļu gadā, sapratu, ka vajadzēs vēlreiz lūgt Valsts plāna komiteju izskatīt šo pašu nelaimīgo pudeļu problēmu. Vai jēga ražot jaunas, ja nav kur likt tās, kas uzkrājušās? Te bija runa par mūsu uzņēmumu profila maiņu. Domāju, katram skaidrs, ka tas nav vienas dienas jautājums, kaut gan strādāts šajā virzienā tiek daudz un nopietni.
P. Patenko. No iedzīvotājiem visa tara ir jāpieņem. Ja cilvēks par taru devis aizmaksu, šī nauda viņam ir jāatdod obligāti atpakaļ. Ir vairāki lēmumi, kas pieņemti šajā sakarā. Jūsu sistēmā tagad esošajai agrākajai Pārtikas rūpniecības ministrijai tika piešķirti gan nepieciešamie līdzekļi, gan ražošanas telpas…
R. Grīnbergs. Kaut arī mēs pudeles tagad neizmantosim, tomēr tās iepērkam.
P. Patenko. Arī šampanieša pudeles?
R. Grīnbergs. Bez šaubām, mēs iepērkam itin visu, ko ar Patērētāju biedrību savienības starpniecību mums nodod. Jau šogad esam sasmalcinājuši vairāk nekā 4,7 miljonus šampanieša pudeļu, kā arī eksportējuši uz Rumāniju. Vēl aizvakar Rīgas šampanieša un vīna fabrikas direktors sūdzējās, ka visu uzdevumu grūti izpildīt, jo no iedzīvotājiem vajadzīgais daudzums vēl nav iepirkts.
I. Koļesova. Skaidrs, ka nevar būt iepirkts, ja nevienā taras pieņemšanas punktā negrib pretī ņemt.
R. Grīnbergs. Nezinu, nezinu, varbūt, ka tā ir vietējo biedru iniciatīva, taču mēs pretī ņemam. —
A. Cīrulis. Kopā ar Juriju Čerņavski bijām vairākos taras punktos, un iegansti ir visādi. Visbiežāk aizbildinās — nav taras kastu.
R. Grīnbergs. Šobrīd Rīgas šampanieša rūpnīcā ir liekas vismaz 40 tūkstoši kastu 0,7 un 0,8 litru tilpuma pudelēm.
J. Čerņavskis. Bet, ja jau tik grūti ar šampanieša pudelēm, varbūt tām vajag noteikt minimālo cenu un atpakaļ nemaz nepieņemt?
J. Liepiņš. Savulaik šāds priekšlikums jau bija izskatīts un noraidīts ekoloģisku apsvērumu dēļ. Jau tā tagad daba tik ļoti cieš…
H. Balode. Iznāk, ka uzņēmumi neko izdarīt nevar. Visi cer tikai uz Valsts plāna komitejas palīdzību.
A. Lazdiņš. Šie jautājumi, sakarā ar pēdējiem pārkārtojumiem, mums ir gaužām neskaidri un problemātiski. Kamēr vēl nezinām, kur saražotās pudeles un stikla lauskas likt, uzkrāsim. Varbūt tās patiešām varētu izmantot, piemēram, būvmateriālu ražošanai.
P. Patenko. …bet ne jau pie iedzīvotājiem jāuzkrāj.
A. Lazdiņš. Nē, ne iedzīvotājiem. Tās ir jāiepērk.
G. Pedecis. Gribu piebilst dažus vārdus, jo pēc L Goreļikova teiktā iznāk, ka vainīgi esam arī mēs. Nav tiesa. Mūsu šoferiem principā šo taru vadāt ir izdevīgi, taču to grūti saņemt un grūti nodot. Pārtikas uzņēmumi itin nemaz nav ieinteresēti un nereti mums izsaka pat gluži aplamus lūgumus: dieva dēļ, neņemiet šo taru un nevediet!… Reizēm mūsu transports pārvēršas par tādu kā taras noliktavu uz riteņiem.
A. Cīrulis. Piedodiet, biedri, kas notiks, ja itin visi, šo rakstu izlasījuši gan «Cīņā», gan «Sovetskaja Latvijā», tagad piekraus pilnus maisus ar pudelēm, burkām un dosies uz tuvējo taras punktu, kategoriski prasīdami: pieņemiet itin visu, jo es par to esmu naudiņu maksājis?
Vai mēs saviem lasītājiem tā drīkstam teikt?
(Klusums.)
A. Cīrulis. Varbūt uzklausīsim Česlavu Andrijevski!
Č. Andrijevskis. Par taru es gan neesmu speciālists, varētu runāt par stikla lauskām, taču arī nekā jauna pateikt gan nevarēšu. Viss jau ir pateikts.
G. Tkačova. Nesapratu, vai pieņems vai nepieņems stikla lauskas no iedzīvotājiem…
Č. Andrijevskis. Ja iedzīvotāji nesīs, mēs nevienā otrreizējo izejvielu pieņemšanas punktā neatteiksimies pieņemt. Itin nevienā.
A. Bušs. Neskaidrs ir jautājums, kā mēs iedzīvotājus varēsim stimulēt, jo maksā tikai rubli par tonnu. Ar taloniem? Ir jābūt kaut kādam ekvivalentam. Nevar taču dot par kilogramu stikla lausku talonu importa apavu pāra iegādei.
G. Tkačova. Kāpēc tieši tādi vērtējumi? Vai nevar ko labāku izdomāt? Kaut ko tādu, kas beidzot pārtrauktu tik barbarisko dabas piesārņošanas procesu. Tam taču reiz ir jākļūst neatgriezeniskam!
Č. Andrijevskis. Vai vajag uztraukties par to, kā palielināt stikla lausku savākšanu, ja tāpat nezinām, ko iesākt ar jau savāktajām?
A. Cīrulis. Biedri Krūz, palīdziet nu — jūs taču redzat, cik bezcerīga situācija izveidojusies!
K. Krūzs. Es te dzirdēju apgalvojumus, ka stikla lausku savākšanas jautājumos jau esam izdarījuši visu iespējamo. Bet man liekas, ka šī problēma ir absolūti neatrisināta un neskaidra. Kaut vai tādēļ vien, ka VDR visas savāktās stikla lauskas — bet savāc ļoti daudz — pārkausē. Liekas, ka savākšanas problēma tik sarežģīta nemaz nav — var taču uzstādīt atbilstošus konteinerus dzīvojamos masīvos, pie tirdzniecības centriem, pie veikaliem, lauku ciemos, kā arī katrā stikla taras pieņemšanas punkta vienlaikus ar veselajām pudelēm un burkām pieņemt arī bojātās. Un kāda te var būt problēma par stikla lausku niecīgo cenu, ja, piemēram, VDR to lielāko daļu nodod bez maksas. Viņiem tā ir pašsaprotama lieta. Arī vienu piektdaļu makulatūras un trīs ceturtdaļas no visas savāktās plastmasas iedzīvotāji nodod bez maksas, bet līdzekļi tiek ieskaitīti Nacionālās frontes kontā. Komunālas saimniecības ministrija varētu daudz ko darīt. Kāpēc nespējam mēs, ja citi spēj? Daudzās sociālistiskajās valstīs stikla lausku izmantošana palētina produkcijas ražošanu.
A. Lazdiņš. Es domāju, ka atbilde var būt tikai viena — itin visiem taras pieņemšanas punktiem jāpieņem itin visa tara. Pasvītroju vēl un vēlreiz: jāpieņem obligāti! Un tie, kas neorganizē taras izvešanu, taras piegādi, jāsauc pie stingras atbildības par savu bezdarbību, par iniciatīvas trūkumu. Citas atbildes būt nevar. Un — galu galā — var taču atrisināt visus jautājumus, kas saistīti ar stikla taras savākšanu un pārstrādāšanu. Taču atbildīgajām iestādēm pirmajām jāparāda iniciatīva, jāizstrādā un jāiesniedz atbilstoši priekšlikumi.
I. Goreļikovs. Nu kā tad tā: obligāti pieņemt? Jau tagad visi stikla taras punkti ir pārpildīti. Pārtikas ražošanas uzņēmumi pretī neņem…
A. Lazdiņš. Bet pircējam par to nav jārūpējas. Jārūpējas mums.
G. Tkačenko. Biedri Misān, bieži dzirdam, ka jau sāk pietrūkt dabīgo izejvielu. Ja jūsu ministrijas uzņēmumiem strauji samazinātu limitus smilšu, kvarca utt. izmantošanai, vai tie rastu iespējas vairāk izmantot stikla lauskas?
R. Misāns. Domāju, ka ne. Vismaz pagaidām pozitīvi rezultāti mūsu republikā nav gūti.
J. Tokarevs. Aptiekās otrreiz izmantot stikla taru grūti, jo mums ir īpaši apstākļi. Paši saprotat. Taču itin visas tās aptiekas, kas pašas gatavo zāles, pudelītes atpakaļ pieņem. Izņēmums vienīgi — minerālūdens pudeles un vēl dažādu veidu burciņas, ko izmanto arī pārtikas rūpniecībā. Tā mēs rīkojamies līdz šim. Bet nupat esam saņēmuši direktīvo orgānu dokumentus ar norādi, ka PSRS Valsts materiāli tehniskās nodrošināšanas komitejas un patērētāju biedrību kooperācijas otrreizējo izejvielu savākšanas punktiem obligāti jāiepērk itin visa tā aptiekas tara, kam ir aizmaksas cena, kā arī bez jebkādiem ierobežojumiem jāpieņem arī tā tara, ko aptiekās realizē bez aizmaksas cenas. Bet zāļu lielum lielo daļu aptiekās pārdod tarā, kam šādas cenas nav. PSRS Veselības aizsardzības ministrija mums uzdevusi informēt visus iedzīvotājus, ka viņiem tagad ir iespējams šo taru nodot otrreizējo izejvielu pieņemšanas punktos.
«Neviens no maniem paziņām ne reizi nav nodevis metāllūžņus!»
J. Dinne. Mēs visu laiku klausījāmies to biedru uzstāšanos, kas vairāk vai mazāk ir ieinteresēti otrreizējo izejvielu savākšanā, jo viņi to uzlūko par izejmateriālu ražošanai. Komunālas saimniecības ministrija spiesta uz šo jautājumu raudzīties no pavisam prozaiska viedokļa — strauji pieaug atkritumu daudzums. Izgāztuvju uzturēšana kārtībā ir ārkārtīgi dārga. Piemēram, Dobeles izgāztuve gadā rada valstij zaudējumus viena miljona rubļu apmēra. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka būtu daudz izdevīgāk šos miljonus izlietot otrreizējo izejvielu savākšanai, apstrādei un pārstrādei. Pēc mūsu ministrijai pasūtījuma nozares institūts Maskavā izstrādā shēmu atkritumu izvešanai no Rīgas un te pārstrādi attiecīgā rūpnīcā, ko cels 12. piecgadē. Bet 13. piecgadē tādu rūpnīcu būve paredzēta Liepājā un Daugavpilī. Tikpat lielas rūpes atkritumu savākšana rada visā republikā.
Galvenais klupšanas akmens arī mums ir neatrisinātās problēmas to pārstrādāšanā. Taču man ļoti gribas akcentēt domu, ka otrreizējo izejvielu savākšana no iedzīvotājiem jāorganizē kulturāli. Taču neviens pieņemšanas punkts ne Rīgā, ne citur republikā neatbilst šādām prasībām. Mēs pat kopā ar Rīgas pilsētas izpildkomiteju nespējam nodrošināt, lai vismaz jaunajos mikrorajonos uzceltu mūsdienīgas ēkas otrreizējo izejvielu pieņemšanai. Protams, ka labi ir pārvietojamie punkti, bet daudz labāki būtu attiecīgi mehanizēti stacionārie punkti. Ieguvums būs daudzkārt lielāks nekā izlietotie līdzekļi.
L. Sidorovs. Arī mums, melno metālu savācējiem, lūžņi ir nevis atkritumi, bet gan otrreizēja izejviela. Gadā no iedzīvotajiem iepērkam 5,7 tūkstošus tonnu melno metāllūžņu. Tas ir krietni vairāk, nekā paredzēts plānā. Taču šeit gribētu īsi akcentēt, lūk, ko. Mums iedzīvotajiem jāmaksā lielāka naudas summa nekā uzņēmumiem. Piecos mēnešos mēs zaudējam ap 170 tūkstošiem rubļu. Un tomēr, ja Rīgā iepirkts 1,5 tūkstoši tonnu melno metāllūžņu, tad tas nozīmē — tikai divi kilogrami no viena iedzīvotāja. Pavisam piecos mēnešos mēs iztērējām 500 tūkstošus rubļu un galu galā tomēr pilnīgi nenodrošinām melno metāllūžņu iepirkšanu no iedzīvotājiem. Ja analizējam dokumentus, kas reglamentē mūsu darbību, redzams — esošais saimnieciskais mehānisms nenodrošina sagādes organizāciju ieinteresētību.
Diemžēl pašreizējā kārtība vēl pieļauj, ka mūsu sistēmas ietvaros itin droši var darboties arī negodīgi cilvēki. Mēs jau esam uzsākuši kompleksu pārbaudi, par vairākiem darbiniekiem materiāli nodoti iekšlietu orgāniem.
Taču daudz nopietnāk uztrauc, lūk, kas: šajā piecgadē republikā nav plānots palielināt melno metāllūžņu savākšanu no rūpniecības uzņēmumiem. Palielinājums attiecas tikai uz tā saucamo bezsaimnieku un iedzīvotāju metāllūžņiem. Mēs, bez šaubām, to pārstrādi varam palielināt un arī palielināsim, kaut patlaban spēkā esošais saimnieciskais mehānisms to nesekmē. Ja no iedzīvotājiem iepirkto «neizdevīgo» metāllūžņu daudzums palielināsies tik ļoti, tas mūs sāks traucēt…
Protams, apvienība strādā rentabli. Bet mani uztrauc šāds fakts: neviens no maniem paziņām, ko vien esmu izprašņājis, ne reizi mūžā nav nodevis metāllūžņus. Bet, lūk, divi kilogrami uz iedzīvotāju tomēr skaitās! Piedodiet, bet vai arī jums neliekas, ka te kaut kas nav kārtībā?
Pilnīgi neskaidri ir jautājumi, kam vajadzētu veikt metāllūžņu iepriekšējo apstrādi, kaut gan Latvijas Patērētāju biedrību savienībai mēs tīri pieklājīgi par to samaksājam. Bet, lūk, nezinām, kam jānoskrūvē no katliņa plastmasas rokturis — iedzīvotājam vai otrreizējo izejvielu apstrādātajam.
A. Cīrulis. Rostokā vāc arī metāla vāciņus no minerālūdens pudelēm. Vai tos gribētu savākt arī jūs vai jūsu kolēģis no otrreizējo krāsaino metālu ražošanas un sagādes apvienības?
I. Guzanovs. Krāsainos metālus no iedzīvotājiem mēs ievācam 1100 tonnas gadā. Tikai trīs procentus no kopapjoma. Tas ir ārkārtīgi maz. Un tāpēc mēs pārstrādājam tukšās konservu kārbas, kas iepirktas gan Lietuvā, Igaunijā, gan Melnās jūras piekrastē, gan Kijevā, pat Azerbaidžāna, kur to sagāde organizēta prasmīgāk. No šīm kārbām iegūstam alvu. Viņi tātad iepērk par daudz, mēs — par maz.
Mūsu valstī izstrādāta sistēma, kas ļauj iepirkt un labi apstrādāt dažādus strāvas vadītājus. Tā ir visai sarežģīta, tāpēc detaļās neiedziļināsimies, bet tā pierāda, ka var ievērojami palielināt izejvielu daudzumu, ko iepērk no iedzīvotājiem.
Neskaidrs ir jautājums par priekšmetiem, kas satur krāsainos metālus un ko drīkst no iedzīvotājiem iepirkt. Jautājums ir sarežģīts tāpēc, ka ej nu saproti — ko iedzīvotājs nodod no savas mašīnas un ko pievācis no valsts transportlīdzekļa, nodarot valstij daudz lielākus zaudējumus. Taču pagaidām mēs, kā pārstrādātāji, gan varam, gan esam ieinteresēti apstrādāt aizvien vairāk krāsaino metāllūžņu, kaut to sagāde ir problemātiska.
G. Grundulis. Gribēju nodot vecu laivas motoru. Bet man teica, ka esot par brīvu jāatdodot…
I. Guzanovs. Nav pareizi. Par to jums ir tiesības iepirkšanas punktā saņemt skaidru naudu. Motors neietilpst to preču sarakstā, kam nav iepirkšanas cenas.
M. Mumžjans. Mūsu uzņēmums no iedzīvotājiem neko (arī plastmasu) ne iepērk, ne pārstrādā. Ar to nodarbojas Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīca. Taču šodien, diskusiju klausoties, gribētos teikt: es pilnīgi atbalstu G. Poļanska izteikto viedokli. Varbūt nav nepieciešams tūdaļ pat gādāt milzīgus kapitālieguldījumus, bet gan lietpratīgi izanalizēt esošās jaudas, to noslogotību un lietderību. Mūsu republikas dienvidu rajonos bieži vien iebrauc otrreizējo izejvielu sagādnieki no Lietuvas, kas iepērk itin visu, ko vien tik var iedomāties. Un itin visu viņi prot pārstrādāt, kolhozu palīguzņēmumi gūst peļņu sev un dod labumu valstij. Visu to veic bez kaut kādu milzīgu pārstrādes gigantu radīšanas. Tātad prot pareizi virzīt un attīstīt vietējo iniciatīvu.
***
Sarunas rezultātus apkopoja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ekonomikas nodaļas vadītājs Alberts Praude.
Šodien apspriežamais jautājums ir ļoti aktuāls. Risināšana vairs nav atkarīga no mūsu gribēšanas vai negribēšanas. Tā ir direktīva, kas noteikti jāizpilda. Pagaidām, pēc aptuveniem aprēķiniem, republikā izmanto tikai sešus procentus otrreizējo izejvielu, bet divpadsmitajā piecgadē šis rādītājs jākāpina vismaz divas reizes. Tā ir laika prasība.
Es ļoti uzmanīgi klausījos šeit izteiktās domas, taču diemžēl man neradās pārliecība, ka biedri zina, kas jādara un kā jādara. Liekas, ka nav pat īsti skaidras rīcības programmas tūlītējai darbībai nākošajam gadam un visai piecgadei kopumā.
Te jau vairākkārt uzsvērts: jautājums nav jauns — to izvirzīja arī iepriekšējā piecgadē. Arī tad bija pieņemti atbilstoši partijas un valdības lēmumi, kur tikpat nopietni bija akcentētas otrreizējo izejvielu izmantošanas problēmas. Diemžēl šodien jākonstatē, ka šis darbs republikā tiek veikts gaužām slikti. Nereti mēs cenšamies paspīdēt ar saviem it kā gūtajiem panākumiem, taču neņemam vērā to, ka otrreizējo izejvielu izmantošanas faktiskais līmenis ir ļoti zems. Īsi sakot, otrreizējo izejvielu savākšanas un pārstrādes process republikā faktiski nemaz netiek vadīts, koordinēts. Un tāpēc, kā jau šinī sarunā dzirdējām — katrs cenšas atbildību uzkraut blakus nozares vadītājam.
Mums visiem jāpārkārtojas atbilstoši PSKP XXVII kongresa, PSKP Centrālas Komitejas 1986. gada jūnija Plēnuma lēmumu prasībām. Pirmām kārtam tas nozīmē, ka katram uzņēmumam, iestādei, katrai ministrijai un valsts komitejai precīzi un apzinīgi jāizpilda savi pienākumi, un galu galā tā ir arī iniciatīvas izpausme, visu veco priekšstatu laušana. It īpaši šajā virzienā vajadzētu strādāt Valsts plāna komitejai un Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejai. Šīsdienas apspriešana diemžēl pierāda, ka šobrīd mēs vēl nedrīkstam iedzīvotājiem teikt: nododiet, biedri, stiklu, makulatūru un pārējās otrreizējas izejvielas! Ja tā sacītu, mēs viņus vienkārši mānītu. Šīs apaļā galda konferences galvenā nozīme: tā kļūs par impulsu, kas atbildīgās organizācijas mudinās beidzot nopietni sākt do māt un gādāt gan par otrreizējo izejvielu savākšanu, gan par to racionālu pārstrādi.
Atbilstoši LKP CK un Ministru Padomes lēmumam republikā jau ir izstrādāta kompleksā programma materiālo un enerģētisko resursu ekonomijai, tai skaitā arī otrreizējo izejvielu izmantošanai, šodien sarunā piedalās daudzi biedri, kam ar šo programmu ir vistiešākais sakars, bet mēs no viņiem pat šo vārdu nedzirdējām. Grūti saprast: esam iesoļojuši divpadsmitajā piecgadē, esam izstudējuši PSKP CK jūnija materiālus, un te pēkšņi izrādās: īstas darbības programmas vēl nav, kaut gan drīz LPSR Augstākā Padome apstiprinās šīs piecgades tautas saimniecības attīstības valsts plānu.
Domāju, ka šīsdienas nopietnā saruna, publikācijas laikrakstos, radioraidījums patiešām kļūs par nopietnu pamudinājumu, lai nopietni ķertos pie šī jautājuma, kā to no mums prasa partija un valdība, kā to prasa laika gars un mūsdienu aktuālie un saspringtie uzdevumi.
***
Apaļā gaida konferencē izskatījām tikai dažus aspektus kas saistīti ar otrreizējo izejvielu savākšanu un pirmapstrādi. Domājam par šim problēmām rakstīt arī turpmāk.
Sarunu vadīja A. Cīrulis un J. Čerņavskis
J. Žitluhina foto
