Pārbūve pēc Balaņenko metodes
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Atklātajā vēstulē Rīgas pilsētas padomes tautas deputātiem, kā arī rakstā «Ko nozīmē algas paaugstinājums?» («RB», 30.1.1990.) laikraksta «Rīgas Balss» kolektīvs norāda uz partijas aparāta darbinieku šauras grupas nelikumīgo rīcību žurnālistu nopelnītās peļņas piesavināšanā. Bet tā taču, kā mēdz teikt, ir tikai aisberga redzamā daļa. Neredzamās, slēptās daļas būtība ir tāda, lai saglabātu partijas nomenklatūru un vadības komandējoši administratīvās metodes.
Lai gan Latvijas PSR Konstitūcijas 6. pants par partijas vadošo lomu ir atcelts, visās apvienībās un uzņēmumos (iestādēs) ir saglabājušies kā partijas komiteju sekretāru, tā arī partijas kabinetu vadītāju posteņi. (Turklāt darba kolektīva padome un citas sabiedriskās organizācijas pakļautas partijas komitejām.) Un alga minētajām personām tiek maksāta no tās pašas partijas kases, ko papildina arī žurnālisti.
Tādējādi arī daudzpartiju sistēma būs pa prātam partijas aparātam, ja tas saglabās savas līdera pozīcijas. Par to atklāti raksta avīze «Latvijskij morjak» (rubrikā «Pārbūve: ideju cīņa»!) intervijā ar darba kolektīvu apvienotās padomes pagaidu prezidija priekšsēdētāju A. Balaņenko — «Ar kolektīva mandātu»: «… Šajās dienās sevi taisās pieteikt republikas darba kolektīvu apvienotā padome.» Ne vairāk un ne mazāk! Vārdu sakot, jauna republikas Ministru Padome. Un tas notiek republikas cīņas par saimniecisko aprēķinu un ekonomisko patstāvību pašā sākumā?!
Bet pats interesantākais vēl ir priekšā. Izrādās, ka dibināšanas konferencē, kas notiks šā gada 3. februārī, «izteikuši vēlēšanos piedalīties apmēram 250 kolektīvu». Kam tad ir tiesības uzstāties kolektīva vārdā? Lasām: «Protams, ideāls variants būtu, ja konferencē piedalītos «pirmās personas»: uzņēmuma direktors, darba kolektīva padomes un partijas organizācijas sekretārs…» Taču padomājiet, kas šajā, atvainojiet, sabiedriski politiskajā kustībā, tā sakot, diriģēs balli? Strādnieki un kalpotāji? Nekādā ziņā. A. Balaņenko (uz jautājumu, kāda ir darba kolektīvu apvienotās padomes attieksme pret Latvijas strādnieku savienību) paziņoja: «Nav nekādas! Strādnieku savienība pagaidām republikas dzīvē maz jūtama un jebko par to sacīt es vienkārši nevaru.» Protams, viņš neko nesaka par inženiertehnisko inteliģenci (Latvijas inženieru asociācija) un vispār ne vārda par arodbiedrībām. Interesanti, vai ne? Toties A. Balaņenko atkal apstiprina darba kolektīvu apvienotās padomes tiesības uz streiku. Starp citu, te ir vietā uzdot divus jautājumus:
1. Vai A. Balaņenko zina, ka kolektīva darba visdemokrātiskākā forma ir arodorganizācijas sapulces? Ko par to ir teicis Ļeņins: arodbiedrības ir komunisma skola. Trīsvienība, ko veido uzņēmuma vadītājs, kurš bieži vien ir arī darba kolektīva padomes priekšsēdētājs, un partijas komitejas sekretārs, ir komandējoši administratīvās sistēmas slēpta forma.
2. Vai ir tiesības uz reģistrāciju un darbību strādnieku šķiras vārdā organizācijai, kas neņem vērā arodbiedrību, Latvijas strādnieku savienības, tehniskās inteliģences intereses, kā arī citu līdztiesīgu partiju un sabiedrisko organizāciju intereses?
V. Korinčevskis,
inženieris
