Par mūsu vēsturi — Stokholmas teātris
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Reti pēc kuras izrādes vecāki bērniem saka — te tu redzēji savas dzimtas vēsturi, rūgtu un patiesu.
Šie vārdi teikti par Stokholmas latviešu teātra izrādi «Pēdas». Šis Zviedrijas latviešu teātris pie mums viesojas pirmo reizi un jau sniedzis četras izrādes Rīgā. Otra pilsēta, kurā tas ieradīsies, ir Liepāja.
Šīs raibās, dzīvās un teātrāli efektīvās izrādes režisore ir Māra Rozīte, kas teātra mākslu un režiju mācīiusies Sidnejā. Viņa pati ir arī Lalitas Muižnieces darbu «Pēdas» dramatizējusi. MĀRU ROZĪTI lūdzu atbildēt uz dažiem jautājumiem.
***
— Vispirms varbūt pāris vārdos pastāstiet par «Pēdu» autori Lalitu Muižnieci! Kāpēc izvēlējāties šo darbu?
— Lalita Muižniece dzīvo Amerikā. Viņa ir Jūlija Lāča un dzejnieces Rūtas Skujiņas meita. Tēvs — žurnālists, rakstnieks un LPSR izglītības tautas komisārs nomira bada nāvē Astrahaņas cietumā 1941. gada beigās, māte mirusi trimdā.
«Pēdas» ir autobiogrāfiska traģēdija, kas rakstīta no bērna atmiņām, mātes piezīmēm, tēva vēstulēm, oficiāliem dokumentiem. Lalita Muižniece ir izteikusi daudzu trimdas latviešu sāpi.
Un es saku lielu paldies visiem tiem, kas man palīdzēja veidot izrādi — arī savam dzīvesbiedram dzejniekam Jurim Kronbergam, kas ir atsevišķu tekstu autors, un Jānim Gulbītim, kas veidojis vairākus skatus.
— Vai jūs mazliet neparaksturotu savu teātri?
— Stokholmas latviešu teātrī kopš 1946. gada bijuši ap 80 lugu iestudējumi un kopējais izrāžu skaits tuvojas četriem simtiem. Šī teātra kolektīva dzīvē tikpat kā nav bijis tukšu gadu, jo te strādājuši daudzi talantīgi režisori. Repertuārā ir bijuši arī latviešu klasiķu darbi, vesels posms ir saistīts ar teātra meistara Mārtiņa Zīverta lugām.
Domāju, ka arī turpmāk izrādes būs labi apmeklētas, jo teātra cienītāju, kā rāda pēdējais iestudējums «Sievu kari ar Belcebulu», te netrūkst.
Interesanti varbūt ir tas, ka mūsu teātrī var sastapt vienas ģimenes locekļus no paaudzes paaudzē. Piemēram, «Pēdās» spēlē četri no Bergholcu ģimenes, arī Rozīšu ģimenei un citiem ir šāda tradīcija.
— Sakiet, kādas pēdas jūs ar šo darbu gribat atstāt Latvijas skatītājos?
— Lai viņi zina savas tautas neseno pagātni. Lai šī pagātne nozib acu priekšā un iespiežas sirdī un atmiņā, lai tā ir mācība nākotnei. Lai nokrīt visas baiļu un apspiestības važas, lai cilvēki apzinās, ka ir dzimuši brīvībai un ka nav nekā svētāka par savu tēvzemi un tautu.
H. GRĪNBERGA,
LATINFORM korespondente
L. IEVIŅAS foto
