Sāku ticēt Dievam
|
Tēti, ar ko tev saistās 1991. gada janvāris?
Ar barikādēm un lielo tautas vienotību.
Kā šī vienotība izpaudās?
Lielas ļaužu masas bija vienkopus, viņus vienoja kopēja doma aizstāvēt šos brīvības simbolus — televīzijas torni, Latvijas televīzijas ēku, Radionamu Doma laukumā, Augstākās Padomes ēku, Ulbrokas radio torni, tiltus u.c.
Cilvēki, kaut arī bija bez ieročiem, tomēr jutās stipri, jo viņi ticēja, ka taisnība ir viņu pusē. Viņi domās vērsās pie Augstākās Varas, pie Dieva, lūdza to un ticēja, ka Dievs viņiem palīdzēs aizstāvēt brīvību.
Bieži vien līdzās stāvēja pilnīgi pretēju uzskatu cilvēki, kuri ikdienā strīdējās, nevarēja vienoties daudzos jautājumos, taču, kopā stāvot uz barikādēm, viņi spēja atbrīvoties no šīm domstarpībām un vienoties kopējā darbībā. Uzskatu, ka šīs barikāžu dienas un naktis vienoja cilvēkus un viņi spēja garīgi attīrīties no visiem sīkumainības un neiecietības sārņiem.
Kurā barikāžu vietā tu biji un kādi bija tavi pienākumi un izjūtas?
Es biju to cilvēku skaitā, kuri sargāja televīzijas torni. Mēs aizsargājām pieeju televīzijas tornim no Daugavas naktī no 14. uz 15. janvāri, lai to nevarētu ieņemt padomju armijas desantvienības. Barikādes bija sakrautas no dzelzsbetona konstrukcijām. Tām apakšā bija izvietota malka un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti. Mūsu kaujas uzdevums bija, sagaidot padomju armijas desanta transportu, no ugunskura aizdedzināt šīs degošās vielas, lai dzelzsbetona barikādes pārvērstos par uguns sārtu, kurš nosprostotu ceļu padomju desantniekiem.
Vakarā ap pulksten 22 pie mūsu grupiņas pienāca barikāžu aizsardzības koordinators un pateica, ka ap pusnakti gaidāms padomju desantnieku uzbrukums no gaisa, un lika visām sieviešu kārtas aizstāvēm sēsties autobusā un braukt mājās. Tāpēc televīzijas torņa aizstāvēšanā palika tikai vīrieši. īpaši traģiska noskaņa bija, kad laiks tuvojās pusnaktij. Tad aizvien biežāk acu skatiens pavērsās naksnīgajās debesīs, prāts centās uzminēt, no kuras puses nāks rūkoņa — no kuras puses nāks desants. Instruktori deva padomus gadījumam, ja desantnieki izmantos asaru gāzi. Tad acu skalošanai vajagot lietot tīru ūdeni vai tēju.
Kad pulkstenis jau bija apmēram 2–2.30, es sapratu, ka vismaz šonakt desantnieki mums neuzbruks. Es gan īsti nezināju patiesos iemeslus, tomēr domāju, ka viņu uzbrukšanu ir aizturējusi kāda Augstāka Vara. Un es domās vērsos pie Visaugstākā un viņam pateicos par šo palīdzību.
Kādas man šai naktī bija izjūtas? Sākumā, protams, dabīgas cilvēciskas bailes par gaidāmo, bet vairāk par nezināmo. Bet vēlāk, morāli un garīgi attīroties, šīs bailes pierima, un mēs ar vēsu prātu bijām gatavi sagaidīt mūsu likteni. Jo zinājām, ka šeit neesam vieni, atsevišķi indivīdi, bet gan liela tautas daļa, kuru vieno brīvības alkas un varena ticība Visaugstākajam. Pēc šīs trauksmainās nakts es sāku ticēt Dievam.
Naktī no 12. uz 13. janvāri Lietuvā, Viļņā, tauta pirmā neapbruņota izgāja pret tankiem, daudzi cilvēki gāja bojā un vēl vairāk tika ievainoti. Vai tu domāji, ka Latvijā varēja notikt kas līdzīgs?
Jā, reakcionārie spēki Rīgā un Maskavā pēc līdzīga scenārija plānoja likvidēt brīvību mīlošās tautas aktivitātes arī Latvijā. Viņi plānoja izmantot armiju, OMON un interfrontes vienības vienotā cīņā pret Latvijas tautu. Vispirms sagrābt masu informācijas līdzekļus — radio, televīziju, avīžu redakcijas, arī Augstāko Padomi un Ministru Padomi. Pēc viņu plāna visa vara Latvijā bija jāpārņem Vislatvijas glābšanas komitejai, kura pēc tam izrēķinātos ar aktīvākajiem tautas pārstāvjiem, pirmām kārtām ar Latvijas Tautas frontes, LNNK un grupas "Helsinki-86" aktīvistiem. Interfronte jau bija sastādījusi represējamo personu sarakstus. Lielu daļu no personām, kas bija tajos iekļautas, bija paredzēts fiziski iznīcināt, bet pārējos izsūtīt uz attāliem Krievijas ziemeļu un austrumu novadiem. Lai tas nenotiktu, Latvijas Tautas fronte 13. janvārī aicināja savus piekritējus un atbalstītājus uz manifestāciju Rīgā. Šajā manifestācijā piedalījās apmēram 700 000 cilvēku no visiem Latvijas novadiem, tā publiski nosodot reakcionāro spēku centienus. Tur tika pieņemts lēmums celt barikādes un aizstāvēt demokrātiju Latvijā. Pirmās barikādes sāka veidot jau tās pašas dienas vakarā, un arī pirmās aizstāvju grupas ieradās Rīgā, lai aizstāvētu brīvību.
Ar kādām pārdomām tu atceries šo barikāžu laiku?
Kaut arī pagājuši tikai daži gadi, ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji jau paspējuši aizmirst, cik nozīmīgi šie notikumi bija neatkarīgās Latvijas vēsturē. Iedzīvotājus varētu iedalīt trijās grupās: pirmajā grupā ir tie, kuri paši aktīvi piedalījās šajos notikumos, otrajā grupā — tie, kuri paši nepiedalījās, bet bija kaut kādā ziņā ar šiem notikumiem saistīti, piemēram, ģimenes locekļi, draugi, radi. Trešajā grupā — tie, kuri jau tad bija skeptiski noskaņoti par šādu barikāžu nepieciešamību. Daudzi no tiem, kuri aktīvi piedalījās 1991. gada barikāžu dienās, izsakās, ka ir vīlušies mūsu demokrātiskās valsts attīstībā, jo daudzi ideāli, par kuriem domāja un sapņoja tajās dienās, nav īstenoti. Ir tādi, kuri pat saka, ka šodien uz tādām barikādēm neietu. Jo uz šo barikāžu slavas viļņa ir izpeldējuši izmanīgi ierēdņi, pieglaimīgi deputāti un citi veikli darboņi. Es gan pats uzskatu — ja šādi notikumi atkārtotos un atkal būtu barikādes, tad es atkal dotos uz tām, nedomājot, vai tas man būs vai nebūs izdevīgi.
Pierakstījusi M. Puriņa
