Izdevās izbēgt
|
Uz barikādēm braucu no padomju saimniecības "Ļaudona" kopā ar sāvieniešiem. Visi bijām pie Vecmīlgrāvja tilta. Tā kā nebija maiņas, piekritām vēl pabūt vienu nakti. Laiks bija auksts, vējš ass. Bieži sildījāmies pie ugunskuriem, smējām un pārrunājām gadījumus no dzīves. Mūs bieži cienāja ar ēdienu un cigaretēm, ar siltu tēju un kafiju. Vecmīlgrāvja tiltu bijām nosprostojuši, kustība notika tikai vienā virzienā, ko arī paši regulējām. Netālu no tilta atradās OMON bāze, un pie viņu draudiem jau bijām pieraduši. Tad pienāca 16. janvāra pievakare, kad mūs visus nesagatavotus pārsteidza omonieši. Es biju viens no tiem, kas nepakļāvās viņu pavēlei gulties. Kopā ar Māri Portnovu bēgām pāri vilciena sliedēm (jā, tajā brīdī nāca vilciens, bet mums laimējās pārskriet sliedes, tās arī mūs aizsedza) un pārrāpāmies pāri 2 m augstajai betona sētai. Bijām nokļuvuši Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Izgājām no tās uz šosejas un devāmies Rīgas virzienā. Atpakaļ baidījāmies iet. Mans ceļabiedrs Māris bija dienējis Afganistānā, un viņam par to visu bija drūmas atmiņas. Ceļā satikām vienu laipnu sieviņu, kas mūs uzrunāja un arī piedāvāja naktsmājas, jo saprata, ka esam no barikādēm. Mēs arī abi piekritām šim uzaicinājumam un naktī palikām pie viņas. Otrā rītā ar vilcienu devāmies mājās. Naudas mums nebija, jo viss bija palicis autobusos. Cilvēki bija ļoti saprotoši. Barikāžu laiku savās atmiņās atceros kā skaistu vienotības laiku ar daudziem ugunskuriem Rīgā.
Pierakstījusi I. Vizāne
