Mums ir sava balss
|
Viss sākās ar "melno berešu" iebrukšanu Preses namā 1991. gadā 2. janvārī.
Latvieši nevarēja tik vienkārši samierināties ar tādu pretlikumīgu darbību un sapulcējās Rīgas centrā, kur vēlāk uzbūvēja barikādes.
Jau ar pilnām tiesībām, tāpat kā sirmi veterāni, kas cīnījās par Latvijas neatkarību 20. gadsimtā sākumā, mūsu vecāki un mēs paši varām stāstīt saviem bērniem par janvāra dienām. Tās bija dienas, kad uz mums šāva no Kalašņikova automātiem, mūs apzaga, neņemot vērā robežas un suverenitāti, visā savienībā. Baltijas valstu jauniešus vardarbīgi rekrūtēja armijā, pulkvedis Alksnis draudēja ar pilsoņu karu vai vismaz ar Prezidenta pārvaldi, bet komunists Rubiks laizījās. Bijām nonākuši pie visrupjākās, vistiešākās vardarbības sliekšņa.
Pilsētā valdīja nemiers un nezinība, neviens nevarēja pārredzēt, kas ar Latviju notiks nākamajā diena. Viens jautājums uztrauca visus: "Kas ar mums tagad būs ar mums visiem, dažādu nacionalitāšu cilvēkiem, kas dzīvoja šajā zemē? Kas mēs esam viens otram. Ienaidnieki, kas stāv dažādās barikāžu pusēs, vai līdzpilsoņi, kam šajās grūtajās dienās jāvienojas?"
Rīgā valdīja histērija. Cilvēki sāka pulcēties Rīgas centrā ar kādu vēl nevienam skaidri nezināmo nolūku.
Dzirnavu ielā pie K. Barona un Marijas ielas bija pilnīgi aizsprostota ar smagajām automašīnām, vairākās rindas, un masīvam metāla konstrukcijām. Starp starptautiskas telefona centrāles abām barikādēm ļaužu bija drūzma, dedza ugunskuri, skanēja dziesmas. Tomēr te bija ne vienīgi rīdzinieki. Latvijas zemnieks ierādījās Rīgā un dzena vagu republikas politiskajā dzīvē. Tāpēc arī šie ugunskuri bija mūsu pilsētās un laukos. Laucinieki atveduši apmērām 40 prettanku "ežus". Darbs to izgatavošanā turpinājās Doma laukumā. Daudz jauniešu, sieviešu. Tika dalīta pārtika, tēja. Daudz ārzemju žurnālistu, kas redzēto fiksēja video lentā. Pie K. Barona ielas stūra stāvošajiem lielajiem traktoriem nepārtraukti bija ieslēgts jaudīgais dzinējs.
Tuvojoties Salu tiltam, varēja redzēt cilvēku grupas, kas devās centra virzienā. Mašīnas aizņēma abas sānjoslas, atstājot caurbraukšanai no trijām tikai vidējo. Tālāk bija jāiet kājām. Jau uz tilta dedza ugunskuri. Ik uz soļa lieljaudas smagas automašīnas, piekrautas ar smiltīm, šķembām, betona blokiem, ķieģeļiem, metāla armatūru, baļķiem. Tehnika nāca un nāca, tā ielenca no visām pusēm. Un cilvēki bija apņēmības pilni līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēties pret slepkavām — maskās ģērbtiem desantniekiem.
Ministru Padomi no visām pusēm iekļāvuši trolejbusi un cita smaga tehnika. Pie Augstākās Padomes bija nobloķētas visas ieliņas. Neskatoties uz to, 20. janvārī omoniešu vienības uzbruka republikas Iekšlietu ministrijai. Ap pulksten 21.00 noskanēja pirmie šāvieni, kas bija dzirdāmie arī Vermaņu dārzā, piebrauca mašīnas ar bruņotiem vīriem, mirdzošas lodes spindzēja gaisā.
21.00 "melno berešu" vienības sāka operāciju Iekšlietu ministrijas ēkas sagraušanā. Pēc ilgstošas šaušanas tie ieņēma ministriju un ķērās pie kabinetu demolēšanas. Piespiežot nogulties uz grīdas 73-gadīgo sargu Celtniecības ministrijā, viņi no turienes atklāja uguni. Visaktīvākā apšaude bija centrējušies pie kanāla tiltiņa virzienā uz Bastejkalnu, tomēr grūti pateikt, kādu nedraugu viņi bija ieraudzījuši mierīgo iedzīvotāju vidū, kas tur atradās un nesalīka zem lodēm.
Omonieši ar automātu kārtām turēja ļaudis pietiekamā attālumā. Te notika negaidīts, jauns puisis izgāja uz priekšu un devas pie omoniešiem, pa ceļam novelkot jaku, džemperi, saplēsdams savu balto kreklu, kuru pacēla virs galvas kā balto karogu. Viņa vētrainā saruna ar šiem neģēļiem beidzās bez rezultāta un viņš bija spiests atgriezties pie savējiem. Toties cits vīrietis ar paceltām rokām devās uz sarunām ar omoniešiem un tika nogalināts.
Valdība vairākas reizēs mēģināja vienoties ar uzbrucējiem, tomēr tikai pulksten 2 naktī omonieši bija ar mieru atstāt ēku, vienlaikus pievācot ieročus un munīciju.
Pelēks un drūms atausa pirmdienas rīts Rīgā. Ložu un čaulīšu pēc tās briesmīgas nakts bija tik daudz, ka sētniece, slaucīdama trotuāru pie IeM ēkas, sāka gluži vienkārši vākt tās kaudzēs. Visās Centra rajona skolās bija pārtrauktas mācības. Tas arī bija rīts, kad mēs atvadījāmies no saviem varoņiem. Viņu vidū bija gan vienkārši civiliedzīvotāji kā Sergejs Konoņenko, kā arī tik pazīstamie kā Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, Podnieka kinogrupas operatori. Tas izskatījās ka likteņa ironija, Sergejam Konoņenko bija jāmirst no tās organizācijas pārstāvja radītās lodes, kurā viņš pats savulaik vēlējās dienēt. Svētdienas vakarā Doma baznīcā ieveda kinooperatoru, nāvīgi ievainoto. Liekas ir ļoti svarīgi, ka viņu dzīvi pārtrauca neko nejēdzoša cilvēka lode, kas pārtrauca viņa dzīvi tajā brīdī, kad viņš filmēja nākamajām paaudzēm, kā varmācīgi tika pazemota mūsu tauta un kultūra. Andris Slapiņš nomira 1999. gada 20. janvārī, paspējot nočukstēt pirms nāves: "Man lode sirdī par Lat..." Bet mums, dzīvojām un veselajiem, mūžam jāatceras, kādi bija tie tautas varoņi. Lielākiem, kā viņi, nav iespējams būt.
Lai noskaidrotu, kas vadīja visus šos cilvēkus un kāpēc vienā sala vakarā viņi visi sapulcējas pie tagadējas Ministru Kabineta ēkas, mēs, skolnieces, aprunājas ar vienu no notikumu aculieciniekam — Dairi Podnieku.
Kā jūs atcerējāties 1991. gada notikumus?
Tas notika gandrīz 9 gadus atpakaļ, man tad bija 19 gadi, bet es nekad nevarēšu to aizmirst.
Vai jūs pats piedalījāties tajos?
Jā, mēs atbraucām kopā ar radiem.
Bet kā jūs tikāt Rīgā? Cik ir zināms, vilcienu kustība starp Cēsīm un Rīgu nav tik jauka?
Mēs atbraucām ar traktoru. Es labi atceros, kā mēs nolēmām braukt tieši ar traktoru, lai ātrāk tiktu Rīgā.
Kā jūs uzzinājāt par to, ka Rīgā kaut kas nav kartībā?
Rīgā dzīvo mans tēvocis, viņš mums piezvanīja un paskaidroja, ka Rīgā jau ir izsludināts īpašais stāvoklis, bija apdraudēts radio, televīzija, okupanti traucēja valsts valdībai strādāt. Mēs domājām kaut kā palīdzēt, pašiem ieraudzīt, novērtēt situāciju. Jā, sākumā nevarējām noticēt notikušajam.
Kas bija tālāk?
Mēs iebraucām Rīgā un apstājāmies pie Augstākās Padomes, kur stāvēja jau simtiem cilvēku, bija uzceltas barikādes. Bija auksts un vējains. Mūs visus pārņēma drudzis, varbūt no aukstuma, varbūt no uztraukuma, no sajūtas, ka pats piedalies mūsu valsts likteņa noteikšanā.
Kā jums tagad šķiet, vai kaut ko esat sasnieguši?
Jūs, laikam, pašas saprotat, ka tagad viss ir citādāks. Laiki pavisam mainījās. Tā, kā bija līdz 1991. gada notikumiem, vairs nevarēja turpināties.
Tad esat apmierināti ar tagadējo situāciju?
Grūti pateikt. Daudz kas kļuva labāk. Tagad esam ceļā uz Eiropas savienību. Man šķiet, ja viss izdosies, integrēšana ietekmēs manu un mūsu dzīvi, ekonomiku un daudz ko citu.
Jūs taču esat jaunsaimnieks, vai ne?
Ko es varu pateikt, šajā ziņā... mmm... Diemžēl zemkopībai, lauksaimniecībai pagaidām ir pievērsts maz uzmanības. Bet cerams, ka ar laiku viss nokārtosies. Esmu pārliecināts.
Tātad šī janvāra barikādes apvienoja visu tautu cīņā pret apnikušo un teroristisko PSRS varu, pierādot, ka notikušajam Latvijā nebija nacionālas pazīmes. Tajā brīdi vēl bija grūti uztvert to visu pārmaiņu dziļumu. Tomēr tagad mēs skaidri redzam, kā tas bija viens no svarīgākajiem soļiem Latvijas Republikas turpmākai attīstībai.
Neskatoties uz grūtiem un ilgiem pārejas laikiem, kad bija jānostiprina valsts robežas, jāveido diplomātiskas attiecības ar citām pasaules valstīm, jāievieš sava nauda, jāizveido sava armija un jauni likumi, mēs tomēr pierādījām visai pasaulei ka pat tādai mazai tautai kā latvieši ir savas tiesības un balss starptautiskajā politika un ekonomikā.
