Pārskats par mēnesi Amerikā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
18. maijs. Pa Universitātes lielajiem logiem var redzēt ļaudis, kas pulcējas uz mītiņu pie Brīvības pieminekļa, un milicijas patruļmašīnas Operas priekšā. Arī Zinātnieku savienības padomes sēde sākas ar klusu Gruzijas upuru piemiņas minūti.
Nesen no ASV un Kanādas atgriezusies LTF delegācija un ZS biedru grupa, kas piedalījās sadarbības principu izstrādāšanā un pastāvīgu kontaktu iedibināšanā starp latviešiem šeit un tur.
Profesors Elmārs Grēns atzīst, ka Amerikas kontinentā pavadītajā mēnesī guvis maksimāli daudz iespaidu. Tik daudz, kā nekad un nekur agrāk. Zinātnieki parasti satiekas ar dažādu tautību kolēģiem. Šoreiz dzīvoja latviešu ģimenēs. Sarunājās latviski un latviešu problēmas apsprieda pat vairāk nekā Rīgā.
Daudz iespaidu pārvests līdzi sirdīs un galvās un materiālu — koferos. Sirdīs un galvās viss palika, bet koferu saturs sakarā ar Maskavas muitnieku pastiprināto uzmanību iegūla muitas seifos. Vēlreizējā Maskavas apmeklējumā atpakaļ saņemtas personiskās piezīmes un avīzes, bet par «nacionalističeskuju literatūru» nodēvētās grāmatas atsvabināt nav izdevies. Nelīdzēja paskaidrojumi, ka literatūra vajadzīga zinātnieku darbam. Acīmredzot vēl priekšā garš ceļš, kamēr Vīnes deklarācijas principi nonāks līdz padomju muitas deklarācijai.
Kanādā un Savienotajās Valstīs ir milzīga tieksme uzturēt latviešos latviskumu. Nežēlojot laiku un maku, viņi cīnās par savu kā tautas eksistenci. Tur gan nav interfrontes pretdarbības, tomēr apstākļi tāpat smagi. Tāpēc asimilāciju paredzēja jau pēc pirmajiem trīsdesmit svešumā pavadītajiem gadiem. Ir pagājis vairāk, taču latvieši vēl joprojām ir latvieši.
Pārsteidzis svešumā izdotās latviešu literatūras klāsts. Vairāk par desmit avīzēm un žurnāliem. Toronto universitātes bibliotēkā lieli plaukti fundamentālu darbu pilni. Rēķinot izdevumu skaitu uz tur dzīvojošo tautiešu skaitu, iznāks reizes desmit vairāk nekā Latvijā. Tas tikai liecina par tautas garīgā potenciāla lielumu.
Pārsteigusi arī labvēlīgā attieksme. Līdz šim pret oficiālām un pusoficiālām delegācijām taču izturējās noraidoši. Arī tagad avīze «Latvija Amerikā» rakstīja, ka atbraukuši Maskavas aģenti, četri turklāt KGB spiegi. Varbūt tā tika dēvēti četri Augstākās Padomes deputāti. Bet varbūt domāti bija citi. Silti izturējās ne tikai LTF turienes atbalsta grupa un apvienība «LATS», kas bija viesus uzaicinājušas. Arī trimdas oficiālo organizāciju (Amerikas latviešu apvienības un Pasaules brīvo latviešu apvienības) vadītāji centās piedalīties visos pasākumos.
Visa grupa bija kopā tikai divas dienas. Vienu — kad lasīja lekcijas latviešu centrā Toronto. Daiņa Īvāna ievadreferāts tur izvērtās par visa kulmināciju. To noklausījās vismaz tūkstotis cilvēku. Otrreiz visi satikās Kolumbijas universitātē Ņujorkā. Pa vidu mazā pilsētiņā Ēri ezera krastā notika konference. Strādāja darba grupas: Ēdoles projekts, ekoloģijas projekts, ekonomika un lauksaimniecība, juristi, LTF, LKF, akadēmisko apmaiņu grupa. Notika pārruna «Baznīca un tauta».
Akadēmisko apmaiņu grupai izdevās nodibināt tiltu starp Latviju un Ameriku zinātnieku intensīvai apmaiņai. Lai tas varētu funkcionēt, vajadzīgas trīs lietas — zinātnieki, nauda un informācija. Zinātnieki mums būtu. Informācijas ziņā palīdzēs Baltijas studiju veicināšanas apvienība. Amerikas latvieši radīs valūtas fondu, kas segs šīs programmas finansiālo pusi. Tādu pašu fondu dibināsim Latvijā (tikai vāksim rubļus), lai stimulētu tos ārzemju latviešus un arī nelatviešus, kuri grib strādāt zinātnisku darbu pie mums. Programma nav domāta veterānu ekskursijām, bet gan jauno zinātnieku darbam ārzemju laboratorijās, bibliotēkās, muzejos.
Bez naudas un informācijas sadarbībai ir vajadzīgs vēl kas svarīgs — attiecīgs domāšanas veids. Uz katra soļa redzams, ka ilgi mēs esam auguši mucā un baroti pa spundi — peldam pa straumi, esam apmierināti ar nekvalitatīvu darbu. Un paši bieži vien neapzināmies, ka domājam — šķērsām. Neapzināmies, ka izkropļota ir mūsu mentalitāte, arī tāpēc uz ārzemēm maksimāli jāsūta jauni cilvēki, lai viņi ne tikai atnestu jaunas idejas, bet arī iegūtu citu domāšanas veidu.
Akadēmiķis Arnis Kalniņš kopā ar Limbažu agrokombināta priekšsēdētāju Jāni Lucānu konferencē pārstāvēja tautsaimniekus. A. Kalniņš:
— Man radās iespaids, ka visus latviešu izcelsmes cilvēkus, kas saistīti ar ekonomiku, var sadalīt trīs grupās. Viena no tām negatīvi izturas pret tautsaimnieciskiem sakariem ar Latviju. Ja tur viesojas, piemēram, Ādažu speciālisti, tad viņus sauc par Maskavas aģentiem un tautas mantas izlaupītājiem.
Otra grupa — tā saucamie jaunie biznesmeņi (ne tikai gados) —, kas radusies pēdējo gadu vai pat gada laikā. Pret sakaru attīstību noskaņota ļoti labvēlīgi. Viņiem ir sava stratēģijas grupa, kas pētī sakaru paplašināšanas iespējas.
Trešā — LTF atbalsta grupas pārstāvji — augsti profesionāli speciālisti, kas varbūt gan nav apauguši ar uzņēmumiem un kapitālu.
Pašas racionālākās ekonomiskās sadarbības formas varētu būt abpusēja preču un pakalpojumu tirdzniecība un kopīgu uzņēmumu veidošana.
Lai cik nabagi mēs būtu, jau šodien jātaisa proves. Jāskatās, kā viena vai otra prece spēj iziet Ziemeļamerikas tirgū. Mazs sīkums. Poļu ražotās «Gotiņas» Kanādā maksā sešus dolārus kilogramā. Kvalitāte tām ir zemāka nekā mūsējām... Lai to izdarītu, ir vajadzīgi tirdziņi (Amerikas latvieši nerunā par mārketingu, tāpat kā izvairās no vārda «kompjūters», labāk sauc to par datoru). Šķiet, ka ar viņu ražoto preču pārbaudi mums problēmu nebūs.
Kopīgu uzņēmumu ierīkošanai ir savi nosacījumi. Pirmais no tiem — attiecīgai nozarei jābūt pilnīgā republikas pakļautībā. Tikai tad tautieši ir ar mieru veidot kopīgus mašīnbūves. būvmateriālu, lauksaimniecības produktu pārstrādes, tūrisma un pakalpojumu sfēras uzņēmumus.
Braucienā radās arī tāda ideja: jāpalīdz jaunajiem zemniekiem ar subsīdijām, lai viņi ceļ lielu māju. Viens stāvs tad būtu tūristu izmitināšanai un apkalpošanai, kā tas ir Austrijā.
Biologs Pēteris Cimdiņš stāstīja par ekologu grupas darbu. Tika nolemts nodibināt Latvijas ekoloģijas padomi. Kā starptautiska nevalstiska organizācija tā varētu pārstāvēt Latviju starptautiskos ekoloģiskos forumos, jo PSRS delegāciju sastāvā tas ir grūti izdarāms.
Sadarbībā ar turienes organizāciju «Ekolatvija» sākts darbs sešu «karsto punktu» (Ventspils, Slokas papīrfabrikas, Rīgas attīrīšanas ietaišu, Inčukalna gudrona dīķa, Baldones radioaktīvo atkritumu novietnes, Jelgavas un Liepājas cukurfabriku) problēmu risināšanā. Reizē ar katru programmu tiek nosaukti arī ārzemju latviešu — attiecīgās nozares starptautiska mēroga speciālistu vārdi. Atliek tikai vēlreiz pabrīnīties par klaida garīgo potenciālu un priecāties, ka beidzot radusies ražīgas sadarbības iespēja.
Klāt bija un klausījās
G. ŠENBERGA
