«...un jums labi klāsies virs zemes»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas, prātu un sirdi. Lai draugs ar draugu saietas, lai jauneklis līgavu apsveicina, lai tēvs dēlu pamāca, lai meita ko no mātes izlūdzas, visur tas viss notiek caur valodu. Un ja mēs labi apdomājam, kas cilvēku īsti izšķir no lopiem? Vai taisna iešana uz divām kājām? Ir ērminieki (afes) māk iet uz divām kājām, ir lāčus izmāca dancot, suni sēdēt, un tomēr tie nebūt nevar pielīdzināties pie cilvēka. Nē, nē, tik valoda, valoda vien cilvēku paaugstina pār lopu. Caur valodu cilvēks nāk pie atzīšanas, caur valodu cilvēks savu prātu vairo, caur valodu cilvēks ar cilvēku sabiedrojas, caur valodu ceļas pilsētas un valstis, caur valodu tiesas, skolas un likumi.»
Tā pirms 130 gadiem avīzē «Mājas Viesis» rakstīja Juris Alunāns, kas ne tikai devis milzu ieguldījumu latviešu literārās valodas veidošanā, bet arī pārzinājis septiņas svešvalodas un iedziļinājies grieķu un latīņu valodā. Nezinu, vai tolaik «Mājas Viesa» lasītāji sūtīja vēstules uz redakciju, taču aizvadītajā nedēļā «Padomju Jaunatnes» redakcija gluži vai tika aprakta vēstuļu kaudzēs. Pat sestdien Preses nama vestibilā ieradās cilvēki, lai atstātu šeit novietotajā atvilktnē savas vēstules, kuras nav paspējuši līdz norādītajam termiņam atsūtīt pa pastu. Arī redakcijas vēstuļu uzskaitītājas un reģistrētājas strādāja pagājšnedēļ līdz vēlam vakaram. Liels paldies arī Preses nama pastniecēm, kurām pēdējā gada laikā darba apjoms palielinājies vairākkārt.
Jā, deviņas desmitdaļas no atsūtītajām vēstulēm bija ar norādni «Valodas statuss»
«Tagad šinīs dienās par latviešu valodu daudz rakstīts. Ļaudis gudrojuši un izgudrojuši, ka latviešu valoda esot arāju valoda. No šīs lietas viņi tālāk sprieduši, ka latviešu valoda esot jāaizmirst. (..) Vēl mēdz daudzināt: arāji būšot mūžam, kamēr pasaule pastāv, bet kur tas stāvot rakstīts, ka tādēļ arvien vaijagot būt latviešiem? Tavu brīnumu! Tāpat var prasīt: kur rakstīts, ka vāciešiem, krieviem, francūžiem un angļiem arvien vaijaga būt? (.) Bet to mēs zinām, ka tauta, kamēr tā savu valodu tur godā, vēl nav pazudusi. (..) No visām šīm runām mēs redzam, ka tie iemesli, ka latviešu valoda drīzi jo drīzi beigsies, ir tik tukšas grabēšanas.»
Jā, tie atkal ir J. Alunāna 1858. gadā rakstītie vārdi Bet mazliet ielūkosimies jūsu atsūtītajās rindās. Ventspilnieka V. Eglīša domas sasaucas ar daudzu lasītāju paustajām:. «Izsaku vislielāko pateicību Jānim Peteram par rakstu «Es ticu veselīgajiem spēkiem», kas publicēts 3. septembrī.» Rīdziniece M. Māliņa: «Es personīgi pat drusku raudāju — aiz prieka, ka mums pēc gadsimtiem ilgas negatīvās dabiskās izlases (izdzīvot taču varēja tikai paši klusākie, paši pazemīgākie, kas laikus pamanījuši, no kuras puses pūš vējš) tomēr ir tik daudz drosmīgu, principiālu cilvēku. Pirmkārt jau — Jānis Peters!» Taču mūsu pastāvīgais vēstuļu autors no Jūrmalas O. Boss saka tā: «7. septembrī laikrakstā izlasīju rakstu «Latvijas PSR saimnieciskās vadīšanas pārbūves vispārīgais modelis». Lasīju kā dzimtcilvēks brīvlaišanas manifestu. Beidzot! Uzskatu šo modeli par komjaunatnes varoņdarbu pret birokrātiju.»
Vairākas vēstules atrakstītas pēc 2. septembra publikācijām par V. Lāci. Fragments no A. Stuča vēstules:
«Daudzi cenšas radīt priekšstatu, ka Vilis Lācis ir bijis tiešs represiju līdzdalībnieks. Tādā gadījumā jau līdzvainīgi ir visi bijušie komunisti un atbildīgi valsts darbinieki, kuri represiju gados dzīvoja un strādāja. No personīgās pieredzes esmu sapratis, ka dzīvē vienmēr vajag visu svērt uz reālisma svariem. Tieši tajos gados arī es biju represēts. Uzrakstīju Lācim vēstuli, pastāstīju par visu, neslēpjot neko. Saņēmu viņa pašrocīgi rakstītu atbildi. Kad pēc izskatīšanas attiecīgajā komisijā saņēmu savā lietā noraidošu atbildi, uzrakstīju vēlreiz Lācim vēstuli. Viņš man atrakstīja atbildi arī uz šo neiepriecinošo vēstuli un paziņoja, ka esot priekš manis izrakstījis uz visu gadu žurnālu «Karogs» un avīzi «Literatūra un Māksla». Kaut arī man priekšā bija daudzi izsūtīšanas gadi, bet šis Tautas rakstnieka solis bija tas, kas neļāva man salūzt, nokrist pusceļā. Es atgriezos kā cilvēks.»
Atcerēties un godināt mūsu tautas kultūras mantojumu aicina Limbažu rajona Viļķenes ciema izpildkomiteja. Esam saņēmuši ielūgumu, kura teksts varētu ieinteresēt ikvienu:
«Uzaicinām jūs uz komponista Baumaņu Kārļa piemiņas vietas atklāšanu 1988. gada 17. septembrī pulksten 18 Viļķenes ciema «Indriķos».»
Liepājnieks Arnis Ūdris savukārt stāsta, ka dienā, kad visas pie Baltijas jūras dzīvojošās tautas iznāca pie jūras un protestēja pret tās piesārņošanu, «pie mums, Liepājā, notika mītiņš. Mītiņa beigās sākām dziedāt «Dievs, svētī Latviju». Taču dziedāja tikai tie, kuriem jau pāri sešdesmit. Pārējie vienkārši nezināja vārdus, par meldiņu nemaz nerunājot. Man bija kauns.»
Vēstules, vēstules... Daudzi autori vēlas nekavējoši publicēties, saņemt atbildes, pat izsaukt korespondentu gluži kā ātrās medicīniskās palīdzības ārstu uz māju. Darba pilnas rokas. Turklāt jau pieminētais V. Eglītis piebilst, ka «laikrakstus «Padomju Jaunatne» un «Lauku Avīze» vajadzētu vairāk sūtīt uz Ventspili, jo kioskos tos grūti nopirkt un 3. septembra numuru man iedeva izlasīt draugs». Labprāt aizgādātu avīzi ne tikai uz Ventspili vien, taču neaizmirstiet to pasūtīt paši. Pagaidām laikraksta abonēšana ikvienā apdzīvotā vietā ir bez ierobežojuma.
Un, ja reiz sāku ar Jura Alunāna vārdiem, tad arī atļaušos beigt:
«Tāpēc mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo kas paši sevi negodā, to arī citi negodās. Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas, (..) bet, tās iemācījušies, arī nekaunaties joprojām būt īsti latvieši.»
Vēstulēm cauri būrās
VINETA VIZULE
