Pēc attieksmes pret īstenību
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šķiet, nekādu svētku vispār nav bijis. Mūžam nepadarāmie darbi atkal ierāvuši sevī. Cits rātnāk, cits drudžaināk minam vāveres riteni. Jo dzen: vienu — saimnieciskais, otru un trešo — kāds cits aprēķins.
Un tomēr nē. Par spīti daudz kam, gada nogale joprojām vedina uz pārdomām un bijušā apceri. To apstiprina arī jaunā gada pirmās pilnās nedēļas redakcijas pasts. Tajā neatradās neviena tā saucamā tīrā sūdzība ar rakstītāju notikuma centrā, bet pārējo dzīvi — piecu metru rādiusā.
Ar nepārprotamu nemieru, pat sāpi, ar ieinteresētību vēstuļu autori raksta par sabiedrībai nozīmīgām parādībām, kuras agrāk vai vēlāk var izrādīties attiecināmas uz katru no mums. Aizvadītajā, iesāktajā un vēl turpmākajos gados.
Rīgas metro. RPI Elektroenerģētikas fakultātes rosināti 329 studenti: pret.
A. Birzgalis: «Esmu pret negausīgo būvniecību.»
Arī G. Straube iebilst pret metro, jo tas, viņaprāt, veicinātu Rīgas vēl nesamērīgāku attīstību.
Ā. Caunītis: «Ir daudzi citi ļoti svarīgi jautājumi, kuri Rīgā steidzoši jārisina, piemēram, gaisa piesārņotība. Visi taču redz, cik strauji Rīgā mirst koki. Droši vien arī cilvēki, tikai tos daudz vieglāk aizvietot ar viesstrādniekiem.»
Šīs un vēl citas, protams, ir «tikai» lasītāju domas, nevis speciālistu viedoklis. Taču tās informē par noskaņojumu. Un vai par kaut ko neliecina tas, ka šie cilvēki ir gatavi turpināt spaidīties pārpildītos sabiedriskā transporta līdzekļos, salt un salīt, tos gaidot, ja tikai būtu cerība, ka metro būvei paredzētie milzu līdzekļi un enerģija tiktu izmantoti Rīgai daudz akūtāku problēmu risināšanā...
Dabas un apkārtējās vides aizsardzība. B. Škapars ierosina «PJ» un citos preses izdevumos no laikraksta «Jūrmala» 24.12.87. pārpublicēt materiālus par Slokas celulozes un papīra fabriku, par Lielupes un Jūrmalas piesārņošanu — «lai tas viss būtu lasāms pēc iespējas plašākai lasītāju saimei».
Ž. Jaunzemi uztrauc vairāku kastaņu nociršana Vienības gatvē (cirtēji viņai apgalvojuši, ka atļauja esot), koku iznīkšana pie maizes veikala Vienības gatvē 31, pie netālā taras pieņemšanas punkta.
V. Kļava dalās vērojumos par dabas un dzīvnieku neaizsargātību cilvēka priekšā. Viņa apraksta, kā Jūrmalā, Mellužos, līdz nejēdzībai tiek apzāģēti, tātad sakropļoti bērzi, ozoliņi, kastaņas.
Autori uztrauc, ka arī cilvēku attiecībās izzūd nerakstītais likums — nedarīt pāri vājākajam. Skolās skolotāji «neredz» un «nezina», ko starpbrīžos tualetē lielākie zēni dara ar mazākajiem. V. Kļava vaicā: «Kur mēs skrējām? Varbūt vajadzētu uz īsu mirkli apstāties un padomāt, vispirms nedaudz ievest kārtību katram sevī, savā sirdsapziņā. Jāpadomā arī augsti titulētai R. B. (docente — dzejniece, tā parakstīta sūdzība frizētavā «Fantāzija»), kas nemācēja izvairīties no konflikta situācijas un sūdzībā raksta: «Meistare mani lamāja ar vārdiem no lopu fermas leksikona.» Arī pārējais teksts ļaunuma un atriebības pilns. Nezināju, ka lopu fermā būtu kāds īpašs leksikons (vārdnīca). Varbūt vienīgi laukos cilvēki savas domas prot izteikt vienkāršāk, nosvērtāk. Ja sūdzību būtu parakstījusi tikai R. B., tad izbrīna nebūtu — kā cilvēks mācēja, tā rakstīja. Bet docente — dzejniece nedrīkstēja tekstā aizvainot lauku cilvēku.»
Veselīgs dzīvesveids un «PJ» «Neklātienes atturības klubs». Pirmās ideju apstiprinošās atsauksmes. Daži lasītāji jau piesakās šajā klubā par biedriem.
Pensionētais bioloģijas skolotājs E. Āboliņš, būdams patīkami pārsteigts par Neklātienes atturības klubu, teic vārdus, kuros būtu vērts ieklausīties visiem, kuri sevi sauc par skolotājiem. Proti, veselīga dzīvesveida pirmajam propagandētājam ir jābūt skolotājam. Turklāt tādam, kurš pats dzīvo saskaņā ar saviem vārdiem un kurš pats rāda priekšzīmi. Jo bērni neaugs tādi, kā mums gribētos, ja skolotāji nepārkārtosies arī atturības garā.
V. Lāča Valsts bibliotēka. Joprojām turpinām saņemt vēstules ar rūpi par tās likteni. Ir aizskarta sāpīga un dziļdziļi nedzīstoša brūce. Tātad ir runāts par būtisko.
Valodas stūrītis. Neparasti daudz sūtījumu par valodas jautājumiem. Ar dārzeņu konservu burciņas aplamu etiķeti sākot un ar uzrakstu «LATGALANTĒRIJA» uz polietilēna maisiņa beidzot.
Tas, ko saucam — dažādi. Olainietis A. Mickevičs atsaucas uz M. Pidika materiālu «Rindā pēc naudas» («PJ» 23.12.87.) par darba algas pārskaitīšanu uz krājkasi un saņemšanu tur. Vēstules autors aicina viennozīmīgi nevērtēt šo jaunievedumu. Cilvēku rinda krājkasē, autotransporta rinda ārpusē, viena apmeklētāja apkalpošanai nepieciešamās piecas līdz astoņas minūtes likušas autoram ar bažām vaicāt — kas notiks, kad visi Olaines ražošanas uzņēmumi pāries uz norēķiniem bez skaidras naudas? Lakoniska atbilde, šķiet, neapmierinātu ne A. Mickeviču, ne arī pārējos interesentus. Ja nu vienīgi šāda: par šiem jaunievedumiem turpināsim rakstīt, kolēģi gatavo plašākus materiālus. Sekojiet reklāmai!
Ritmaņu ģimene no Rīgas rajona atsūtījusi savus iespaidus par kādu koncertu LVU Lielajā aulā pērnā gada 13. decembrī, kurā pašdarbības kolektīvi no visas republikas rādījuši savu daļu mūsdienu tradīcijās un rituālos. Ar «PJ» starpniecību šie klausītāji lūdz nodot ansamblim no Valmieras īpašus sveicienus Jaunajā gadā. Valmierietes tā izpildījušas bēru dziesmas, ka apkārt neesot bijusi redzama neviena vienaldzīga seja, daudziem acīs asaras.
Ir vēstules ar pārdomu un šaubu brīžu smagmi. Atklātas tik ļoti, ka skudriņas skrien pār muguru. Par to pašu — kā «cilvēks pēc cilvēka sauc». Visapliecinošākais ir I. Milaškēvičas stāsts.
Viņa nokļuvusi slimnīcā. Gaidītie draugi, kā jau reizēm gadās, nav ieradušies apraudzīt. Atnākusi kolēģe, par kuru līdz tam slimniece domājusi — īsta «dzelzs lēdija», bez smaida, bez sirsnības. Mazpamazām atklājusies viņas īstā būtība, prasme palīdzēt bez skaļiem vārdiem, spēja saprast otru, laiks parūpēties arī par slimnieces piederīgajiem. Vēstulēs autore sevi nosoda, ka agrāk netaisnīga bijusi pret tagad pašu tuvāko cilvēku. Viņa raksta: «Nav pieņemts runāt atklāti par tiem, kurus mīlam. Bet varbūt tomēr vajadzētu. Tad varbūt katrs centīsies būt labāks?»
Līdzpārdzīvojuma asarās mirdzošas klausītāju acis pārpildītā zālē vai mūsu Zemes apļi Visumā un I. Milaškēvičas aprakstītās izjūtas, protams, ir nesalīdzināmi lielumi. Kaut gan — iespējams, ka turpmāk Zemei kļūs par kādu nieku vieglāk griezties, zinot, ka uz tās par vienu grūti, tomēr dzimušu draudzību vairāk…
Visa veida saprašanos vēlot
B. BRILA
