Tallinā pagaidām ir mierīgi
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kad 23. janvāra rītā ierados Tallinā, nekas neliecināja par saspringtu politisko situāciju. Tādu barikāžu būvēšanu kā Rīgā igauņi uzskata par nelietderīgu, un notikumu visnotaļ mierīgā attīstība viņu nostāju ir apstiprinājusi. Tikai vecpilsētas ieliņām, kas ved uz Augstāko Padomi, priekšā aizvelti milzīgi granīta bluķi. Pašā Augstākajā Padomē pastiprināti tiek pārbaudītas caurlaides, taču formalitāšu nokārtošana prasīja tikai trīs minūtes. Preses namā un Ekonomikas ministrijā pie ieejas sēdošās jaukās sievietes, kurām zem deguna centos pabāzt savu preses apliecību, tajā pat neieskatījās. Viņu vienīgais uzdevums bija laipni smaidot palīdzēt atrast adresātu šajos daudzstāvu namos.
Ierasto dzīves ritmu bija pārtraukuši streiki, bet to ietekmi uz galvaspilsētas dzīvi nemanīja. Trijās dienās caurmērā streikoja 20 uzņēmumu. 24. janvārī darbu uz nenoteiktu laiku pārtrauca Civilās aviācijas pārvalde un četras dzelzceļa stacijas, daļēji paralizējot kravas sastāvu kustību. Taču, ņemot vērā, ka Igaunijā 65% visu kravas pārvadājumu nodrošina autotransports, tiks atrasta izeja arī no šīs situācijas.
Lai gan strādnieku vārdā uzsaukumus parakstījušas dažādas organizācijas un komitejas — organizācijas komiteja cīņai par cenu pazemināšanu, starprepubliku deputātu un Igaunijas PSR strādnieku delegātu padomes izpildkomiteja, streiku komiteja, Apvienoto darba kolektīvu padome u. c. —, tomēr to prasības ir diezgan līdzīgas, vietumis pat saglabāta vienāda literārā forma, kas liecina par izcelšanos no viena avota. Izvirzītās prasības iedalāmas trijās grupās. Pirmkārt, atcelt visus lēmumus par cenu palielināšanu, atjaunot to cenu līmeni, kāds tas bija pirms 1990. gada 15. oktobra, un nosacīt, ka mazumtirdzniecības cenas var tikt palielinātas tikai reizē ar kompensācijas un sociālās nodrošināšanas mehānisma izstrādāšanu, kā arī saskaņot cenu un nodokļu politiku ar visām savienotajām republikām. Te jāpaskaidro, ka Igaunijā kompensācija 30 rubļu apmērā paredzēta tikai tā sauktajām riska grupām (pensionāriem u. tml.). Divkosīga šajā jautājumā bijusi savienības valdības politika, palielinot vairumtirdzniecības cenas, nepopulāros lēmumus par mazumtirdzniecības cenu palielināšanu vēlīgi atstājot republiku kompetencē. Domāju, ka Apvienoto darba kolektīvu padomes (galvenajam darbaļaužu "konsolidētājam") lēmējsastāvam, kas uz kārtējo apspriedi 24. janvāra vakarā bija ieradies jaunās dienesta volgās, kas man deva iespēju secināt par viņu piederību pie rūpnīcu vadības, šis fakts ir zināms, kā arī zināms ir tas, ka turpmākā zemo cenu līmeņa uzturēšana ar dotāciju palīdzību no republiku budžetiem nav iespējama. Pat lielās Krievijas Federācijas budžets to izturēs vēl tikai trīs mēnešus. Tāpēc darbaļaužu interešu aizstāvība, ekonomiskās prasības nav nekas cits kā politisko mērķu piesegšana ar vīģes lapu. Par to liecina arī uzsaukumu otrā un trešā prasību grupa: atjaunot republikā PSRS un Igaunijas PSR konstitūciju darbību, atcelt visus likumdošanas aktus, kas pārkāpj cilvēka, arī karavīra (?), tiesības, un nomainīt ministru kabineta sastāvu, kas liecina par spilgtu boļševistiskās domāšanas kanonu un, proti, — arī izpildvarai jābūt pārstāvētai nevis vadoties pēc kompetences, bet gan pēc "idejiskā" līmeņa. Tieši šo politisko ambīciju dēļ Igaunijas Republikas parlaments un valdība neuzskata par iespējamu uzsākt sarunas vai piekāpties streikotājiem. Lai gan pirms neilga laika sarunas bija paredzētas, taču pusstundu pirms to sākuma streikotāju pārstāvji no tām atteicās, paskaidrodami, ka pretējā puse neesot pārstāvēta pienācīgā līmenī.
Apvienoto darba kolektīvu padomes priekšsēdētājs Arturs Vasiļjevičs Kopitins ir atvaļināta militārpersona un, kā noskaidrojās tiešām sirsnīgā sarunā ar viņa kundzi, Igaunijā dzīvo kopš 1976. gada. Jau pieminētajā šīs padomes apspriedē korespondents no Rīgas manā personā netika ielaists. Arī Arturam Vasiļjevičam neatradās laika intervijai. Taču, gods kam gods, — tā vietā man laiku pakavēt tika sūtīta viņa sieva ar pilnu "Izvestija OSTK" ("Apvienoto darba kolektīvu padomes vēstis") komplektu padusē. Militārpersona un vienlaikus strādnieku interešu aizstāvis — šis savienojums ir simbolisks, jo būtībā armija ir vienīgais spēks, kas varētu "aizstāvēt" strādniekus. Varbūt daudzi nezina, bet Igaunijā nav OMON vienību, – kad PSRS Augstākajā Padomē tika lemts par šādu speciālo vienību izveidošanu, Igaunijas pārstāvji vienīgie balsoja pret, un tā nu viņi palikuši bez šīs bruņotās bandas. Tiesa gan, igauņi neizslēdz OMON eksportēšanas iespēju no citas republikas, piemēram, Latvijas.
Īpašas tautas kārtības sargu vienības — "Kodukaitse" (burtiski — "mājas sardze") jau kopš izveidošanas brīža atrodas republikas iekšlietu ministra pakļautībā, tādējādi to darbība ar miliciju tiek saskaņota un konflikti nerodas. "Kodukaitse" apvieno vairākus tūkstošus biedru visā Igaunijā. Vienīgais apbruņojums — gumijas nūjas. Samaksātas tiek tikai patstāvīgās dežūras — piemēram, pie Augstākās Padomes — 15 rubļi diennaktī.
Tātad par spriedzi liecina tikai streikotāju izvirzītās politiskās prasības, ko, zinot strādnieku līdzšinējo miegainību, šķiet, inspirējuši to vadītāji un interešu aizstāvji. Tie nolēmuši aizstāvēties ar visiem līdzekļiem — 24. janvārī dažos savienības pakļautības uzņēmumos notika šaušanas apmācības… 23. janvāra vakarā Ļeņingradas televīzija, ko uztver arī Igaunijā, vēl vairāk uzkurināja kaislības, pārraidot jaunu A. Ņevzorova garabērnu — īsu māksliniecisku reportāžu par stāvokli Igaunijā. Tās autors dramatiski nostādītā balsī paziņoja, ka pēc armijas izvešanas te sākšoties asiņains slaktiņš. Taču, šķiet, ka Igaunijā Baltijas notikumu scenārija autori būs nošāvuši greizi. Igauņiem tiks tikai pedagoģiski pamācošais efekts, vēl jo vairāk tagad, kad cilvēku prātus nodarbina cita problēma — kā lai samaina naudiņu. Cerams, ka negadīsies kāds velnišķīgi ieplānots notikums, kas var kļūt par iemeslu prezidenta (lasi: militārajai) pārvaldei.
Igaunijas Augstākajā Padomē turpinās mierīgs un lietišķs ikdienas darbs ar to pašu parlamentārās rutīnas noskaņu, kas nesen bija raksturīga arī mūsu augstākā varas orgāna darbam. AP sastāvā pavisam ir 105 deputāti. 35 pieder pie tā sauktās opozīcijas, kas sadalījusies trijās frakcijās — "Par vienādām tiesībām", komunistu un no valsts ziemeļrietumiem ievēlēto deputātu frakcija. Par deputātiem kļuvušos četrus padomju armijas oficierus raksturo biežā atturēšanās no balsošanas (laikam nepagūst pienākt augstākās pavēlniecības rīkojumi). Sarunās ar deputātiem noskaidroju, ka tie nebūt negrasās mainīt AP pieņemtos lēmumus un no tiem izrietošo nostāju arī pret tagadējām norisēm.
Uzziņai Igaunijas Republikas iedzīvotāju nacionālais sastāvs — 900 tūkstoši igauņu, 600 tūkstoši cittautiešu, to vidū — 150 tūkstoši militārpersonu un to ģimeņu locekļu. No nule veiktās socioloģiskās aptaujas izriet, ka par izstāšanos no PSRS izteikušies 98% igauņu tautības respondentu un 50% procenti krieviski runājošo. Balstoties uz šo attiecību, Augstākā Padome pieļauj referenduma iespēju, protams, ar citādāk formulētu jautājumu nekā tas piedāvāts savienības anketās un nepiedaloties arī savienības kopīgajā referendumā.
Parlamentā galvenokārt sarunājos ar diviem deputātiem — rakstnieku Tētu Kellasu un Tiesību komisijas priekšsēdētāju Tīnu Antonu. Abi ļoti pozitīvi vērtēja Baltijas republiku un Krievijas starpvalstu līgumu, uzsverot, ka tieši šis Krievijas atbalsta žests attiecīgajā brīdī ir politiski nepieciešams un tāpēc ļoti vērtīgs kā kārtējais solis ceļā uz neatkarību. Arī Igaunijas Komiteja līdzīgi mūsējai ir nosodījusi šo līgumu, taču šis nosodījums tāpat kā Latvijā tiek saukts par spēlēšanos smilšu kastē un izraisa vienīgi nožēlu. Igaunijas Komiteja nav sevišķi populāra, tāpēc, pēc deputātu prognozēm, šķelšanās Igaunijas demokrātiski noskaņotajā sabiedrībā neesot gaidāma.
Līdz šim pie mums valdīja uzskats, ka somi, būdami igauņiem radniecīga tauta, daudz palīdz pārmaiņu procesos, taču politiskajā aspektā šīs palīdzības nav. Iemesls ir skaidrs — Somijas atkarība no tirdzniecības ar PSRS. Interesanti, ka Mauno Koivisto — viskonservatīvākās ziemeļvalsts valdības galva — savā zemē stipri krities popularitātes reitingā pēc paziņojuma, ka Baltijas jautājums esot PSRS iekšējā lieta.
Visumā Igaunijas sabiedriski politisko procesu attīstība ir līdzīga norisēm Latvijā (Baltijā). Atliek secināt, ka mūsu valdību izraudzītais ceļš ir vienīgais pareizais vai arī tiek izdarītas vienas un tās pašas kļūdas…?
Guntis Trekteris
Tallina-Rīga
no 23. līdz 25. janvārim
P.S. Par Igaunijas tautsaimniecības attīstību — kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.
