Kauns, pazemojums, bezcerība
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mēs jau vēl kaut kā to visu pārcietām — beidzās karš, tuvojās solītais atbrīvošanas brīdis, pamodās cerība.
Bet kā dzīvību izvilka uz nometnēm atdzītie latviešu leģionāri — pārsvarā jauni puikas, ij iedomāties nevarējām. Visnežēlīgākie sodi (25 gadi vai arī — nošaušana), visnecilvēcīgākie eksistences apstākļi un vispazemojošākā cietumsargu izturēšanās — to pat mēs, pārējie vergi, nevarējām nepamanīt, — atceros, īsi pirms savas nāves man stāstīja bijušais Latvijas armijas, tad Padomju Armijas kapteinis un vienlaikus Noriļskas nometnes ieslodzītais Jānis Paparde.
1943. gada 16. marts bija viena no baismīgākajām dienām Latvijas vēsturē. Jo tieši todien sākās mūsu vīru, tēvu, puišu piespiedu mobilizācija okupantu armijā. Vēl jo ciniskāks šis fakts bija tāpēc, ka nācās nostāties iekarotāju pozīcijās. Bet to nu, kā zināms, mūsu tauta nekad nav gribējusi un nav arī darījusi.
Taču nezin kāpēc vēl aizvien šo baismo faktu Latvijas vēsturē vērtējam kā parasti — tendenciozi un līdz prastumam nežēlīgi: tautas ienaidnieki. Uz mūžiem. Labi zinot, ka gandrīz neviens no viņiem negribēja karot! Lieki būtu teikt, ka tāpēc jebkurš obligāti Sibīrijas mokas pārdzīvojušais bijušais leģionārs palika ārpus likuma (cik nu tas vispār mūs sargā), tika izstumts no dzīves. Fiziskās un morālās ciešanas daudzus pāragri aizdzina aizsaulē, bet pārējos tīši un nežēlīgi kapā grūžam mēs...
Citādi es nespēju izskaidrot 16. marta notikumus Rīgā, Brāļu kapos. Vispirms, protams, jāteic, ka par vēlēšanos sarīkot piemiņas brīdi tieši šai vietā un laikā uzzināju, pareizāk sakot, nopratu no LTF Domes aicinājuma — sērot tikai strikti noteiktā vienā dienā! Citādi ārzemnieki mūs nesapratīšot, skaidroja frontes runasvīri.
Tomēr negribas ticēt, ka todien notikušais bija veikts saziņā ar LTF…
Daži dzīvi palikušie bijušie leģionāri un viņu tuvinieki šo skaidrojumu acīmredzot nebija iepazinuši un tieši šai dienā ieradās kapos — pieminēt savus mīļos.
— Kad tuvojās kara beigas, savu dēlu slēpu mežā, jo arī viņam, tikko pilngadīgam, draudēja briesmīgais iesaukums vācu armijā, — dzirdēju blakus stāstām kādu sirmu sievieti. — Nepaveicās. Reiz viņš man rakstīja, cik ļoti necilvēcīgi pret latviešiem izturējušies vācu virsnieki. Var teikt, ka nāve manu puisīti paglāba no visa tā pazemojuma, kauna un bezcerības, ko vēl tagad izcieš dzīvie.
Daudz jau to sērotāju nebija — cilvēku trīsdesmit četrdesmit. Sirmām galvām, lēnu soli, vāriem pavasara ziediem rokā. Ak jā, necilo kolonnu vadīja sarkanbaltsarkanie karogi (cik zinu, oficiāli atļauta nacionālā simbolika).
Taču viņi netika pat līdz Mūžīgajai ugunij, jo tās pakājē steigšus tika nostādīta miliču ķēde. Atskanēja pavēle nolaist karogus, paslēpt puķes un pašiem izklīst. Cauri kapiem izdrāzās divas «bertas»… Divi sirmgalvji tika varmācīgi aizvesti…
Cik ilgi vēl mēs sitīsim savas tautas likteņa izcietējus?...
L. LIEPA
U. BRIEŽA foto
