«Mazo cinīšu» laiks
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Lielais vezums ir nepatīkami izbrīnīts — tik ilgu laiku tikai ar rīkojumiem un pavēlēm «no augšas» lēnītēm uz priekšu (?) slīdējis, tagad tas tiek neierasti kustināts. Nē, ne jau uzreiz gāzts apkārt, taču šūpots, raustīts, šaustīts un bikstīts. Nav miera vairs. Neērti.
Ir sācies «mazo cinīšu» laiks.
«Pārmērību un nesaimnieciskuma mērs ir gandrīz pilns, un atklātības gaisotnē mēs sākam saprast, cik daudz kļūdu esam radījuši un izaudzējuši. Vai drīkstam turpināt?» jautā H. Kalniņš, 2. grupas invalīds pensionārs no Salaspils, atsaucoties uz «PJ» un citos preses izdevumos izlasīto. Par «karstajiem punktiem» tepat mūsu republikā — Olaines un Siguldas ekoloģiski saspringto tagadni, metro būvi Rīgā, gaisa un apkārtējās vides piesārņotību. Un piebilst: «Ne savu interešu dēļ to rakstīju, kaut gan sirds sāp — pašreiz kopmītnē esmu gaidīšanas veterāns, dzīvokli gaidu astoņus gadus…»
Kuldīdznieks J. Liekniņš, prasot daudz bargāk vērsties pret dabas postītājiem un piesārņotājiem, pat līdz saukšanai pie kriminālatbildības (jo tie, kas šodien indē upes un ezerus, indē savus bērnus un mazbērnus un arī ikvienu no mums), vēlreiz atgādina: «Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē, un nekas un nekur nepazūd un neizkūp, tas viss kādreiz atsauksies uz mūsu pašu un nākamo paaudžu veselību, pat dzīvību.»
Viss ir saistīts šajā pasaulē un jo īpaši šobrīd. Par šo vienību, ko apdraud ne vien objektīvie apstākļi, bet vairāk gan subjektīvie iemesli, satraucas lasītāji. Lai cik ļoti daļai amatpersonu nepatīk līdzcilvēku emocijas, tās tomēr liecina par attieksmi. Tādu, kuru nekādi vairs nevar nosaukt par vienaldzīgu, apātisku. Zīmīgi, ka arvien biežāk saņemam kolektīvi tapušas vēstules (varbūt drīz varēsim teikt — kolektīvo sūdzību vietā?) — pret metro Rīgā, par nepieciešamību iejaukties Siguldas drūmajā nolemtībā, par rainiskā principa — ne viens lai ir kungs, bet ikviens lai ir kungs — mūsdienīgu ievērošanu.
«Latvieši ne vienmēr prot cienīt tos, kas darījuši godu savai tautai un kas cieņu ir pārpārēm pelnījuši,» raksta M. Krieviņa un R. Grīsle, domājot par mūsu izcilo valodnieku J. Endzelīnu, kuram vakardien bija dzimšanas diena, bet kapavieta joprojām — bez pienācīga pieminekļa. Vēstules autores ierosina atbalstīt to dažu cilvēku rīcību, kuri jau ziedojuši Kultūras fondā savu artavu ar norādi — J. Endzelīna piemineklim.
J. Sniķeris, I. Veļķere, D. Elsberga un citi savukārt uzskata, ka jāpārvērtē mūsu nostāja pret vairākiem latviešu kultūras darbiniekiem, kuriem vēl nav parādīta nepieciešamā cieņa, šo kļūmi, viņuprāt, vajadzētu sākt labot ar Rīgas ielu pārdēvēšanu A. Čaka, Aspazijas, K. Valdemāra, J. Rozentāla, K. Skalbes un citu vārdos.
Folkloras festivāla «Baltica-88» gaidās ir tapusi iepriekšējā festivāla dalībnieka J. Gasparoviča vēstule. Pareizāk — ierosinājums precizēt priekšstatu, kādu tautas dziesmu un deju saukt par autentisku un kādu par apdarinātu. Un arī laikus noskaidrot (vispirms pašiem festivāla rīkotājiem), kas tas būs — folkloras vai nopelniem bagātu deju kolektīvu festivāls.
Turpina pienākt vēstules ar viedokļiem par topošo likumu par jaunatni. Attieksme joprojām ir noraidoša un joprojām tās nav tikai emocijas.
Negaidītu ievērību izpelnījies arī «PJ» publicētais PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts «Par papildinājumiem PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētam «Par pilsoņu priekšlikumu, iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kartību». Viens autors vēstulītei bez visa ierastā pievienojis arī savas pases datus. Rīdzinieks I. Alnis uztraucies — vai šādi papildinājumi nenozīmē to, ka turpmāk katrs rakstu galiņš uz redakciju jāsūta ar notariāta kantorī apstiprinātu izziņu? Cits jautā — vai tad abonementa kastītes numurs konkrētā pasta nodaļā arī uzskatāms par «anonīmu» adresi?
Sazinoties ar republikas Augstākās Padomes Prezidija lietu pārvaldnieka vietnieci protokolu un vispārējās nodaļas vadītāju Irēnu Streļču, noskaidrojās, ka likumdevēju orgāna darbinieku un redakcijas viedoklis ir vienāds. Proti, vēstule, kura parakstīta tikai ar vārdu un uzvārdu, tiek uzskatīta par anonīmu. Pareizi noformēta un «pilntiesīga» ir tā vēstule, kuras autors ir norādījis arī savu dzīves, darba vai mācību vietu, uz kurieni var nosūtīt atbildi vai nepieciešamības gadījumā sazināties ar pašu rakstītāju. Turklāt minēt tēvvārdu nav obligāti. Negatīvs piemērs — tukumnieces S. Gleitneres vēstule bez adreses, taču ar klātpievienotiem četriem rubļiem un bez norādes, kam tie domāti. Ja līdz 1. martam autore nepieteiksies un nepaskaidros, kas mums būtu ar šo naudu darāms, to ieskaitīsim redakcijas fondā…
Grāmatu tirdzniecības pārvalde «Latvijas grāmata» atsūtījusi atbildi uz vairāku lasītāju neapmierinātības, pat sašutuma pilnajām vēstulēm par piedzīvoto, mēģinot parakstīties uz O. Vācieša Kopotajiem rakstiem. Būtiskais:
«LAI PILNĪGĀK APMIERINĀTU IEDZĪVOTĀJU PIEPRASĪJUMU, IZDEVNIECĪBA «LIESMA» AR 1988. G. 20. JANV. PAVĒLI NR. 9 PARAKSTĪŠANOS PAGARINĀJA BEZ IEROBEŽOJUMIEM LĪDZ Š. G. 1. MARTAM.»
Protams, visos jautājumos un uz visām sasāpējušajām problēmām nav iespējams tik operatīvi un iepriecinoši reaģēt.
Taču nevēlēšanās to pat mēģināt, neprasme ieraudzīt, cik neatlaidīgi, pat izmisīgi tiek kustināts lielais kopdarba vezums, robežojas ar nodevību. Šķiet, ja arī šoreiz neizdosies to izkustināt, «mazais cinītis» pārtaps bezdomu «mazajā skrūvītē». Un, iespējams, nekad vairs nemēģinās to atkārtot...
BENITA BRILA
