Iedegšu trīs sveces
|
Bija decembris, vilku mēnesis, gada pēdējā laikdaļa pēc senlatviešu kalendāra. Bija Adventes laiks, un arī es dāvāju dzīvību svecītei.
Rajona avīzē tikko biju izlasījis ziņu par barikāžu dienu atceri. Konkurss gan domāts vidusskolēniem vecumā no 15 līdz 18 gadiem, bet man ir tikai trīspadsmit, un es mācos astotajā klasē.
Raudzīdamies, kā plīvo svecītes liesma, es sapratu, ka arī es, trīspadsmitgadīgais, drīkstu domāt par barikāžu dienām. Varbūt tas ir pat pienākums, jo 1991. gadā es jau biju nācis pasaulē un nodzīvojis savus septiņus gadus, un pats atceros šos notikumus.
Bija 1991. gada janvāris, un nepārprotami tuvojās mana vārda un dzimšanas diena. Būdams pirmklasnieks, es domāju, ka nu tik sāksies svētki. Īsti gan nesapratu, kāpēc tie togad nenotika. Kāpēc netika aicināti viesi kā citugad? Kāpēc manas goda dienas pagāja, nevienam par tām neliekoties ne zinis?
Pēc Ziemassvētku brīvdienām skolā sākās otrais mācību puslaiks. Sākās visai neparasti. Ārā vēl bija tumšs, stundu zvans vēl nebija atskanējis, un mēs visi kopā ar skolotāju, kura mums bija mācījusi, ka Dievu nav pareizi lūgt tikai tad, kad nepieciešama palīdzība, tai rītā salikām rokas un skaitījām lūgšanu Dievam.
Un tikai tad es sapratu, ka pasaulē kaut kas nav kārtībā. Sapratu, kāpēc mani personiskie svētki netika atzīmēti mājās. Sapratu, kāpēc nenotiek tolaik iecienītais bērnu raidījums "Miedziņš nāk", bet tā vietā raida un rāda ziņas par barikādēm. Tolaik man itin viegli iegājās vārds "barikādes", un, kad tālrādē tās gadījās redzēt — stalažu, grabažu kaudzes, tad arī es istabā ķēros pie to būvēšanas.
Jāatzīst, labi vien bija, ka tolaik biju vien nieka pirmklasnieks, kurš lāga nesaprata notiekošā jēgu. Mana bērna sirds vēl nepazina tās bailes, kuras izjuta mājās palikušie cilvēki, nepazina arī to prieku, ko sniedz kopības izjūta, esot uz barikādēm. To uzzināju no sev pazīstamiem cilvēkiem tagad. Katrs janvāra barikāžu dienas atcerējās savādāk. Mājsaimnieces lielāko diennakts daļu esot pavadījušas, skatoties TV un klausoties radio, lai uzzinātu, kas noticis ar viņu brīvprātīgi aizbraukušajiem vīriem. Uz Rīgu brauca gandrīz visi, kuri to varēja. Arī laukos dzīvojošie devušies uz Rīgu, bet neaizbraukušie jutuši līdzi, lai gan tāpēc nepārtraukuši savus ikdienas darbus. Visnedrošāk esot bijis Rīgas iedzīvotājiem, miera laikā dzirdot šāvienu spalgo troksni.
Bet šāvieni bija īsti, un lodes bija īstas. Un tajās janvāra dienās bija kritušie. Kā karā. Par kinodokumentālistiem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, kuri kopā ar Juri Podnieku centās šos skarbos notikumus iemūžināt filmā, es lasīju apgāda "Teātra anekdotes" izdotajā grāmatā "Triju zvaigžņu atspīdums". Īpaši tuva man ir Andra Slapiņa doma, kuru viņš esot teicis tēvam savā nāves dienā 1991. gada 20. janvārī: "Ja es to visu neuzņemšu filmā, tad pēc mums neviens nezinās, kāds bija 1991. gada janvāris Rīgā. Katrs varēs notikumus interpretēt, kā gribēs. Patiesība būs vienīgi kino. Kādreiz tā būs milzu vērtība."
Man jāapgūst šī milzu vērtība — kinodokuments par janvāra dienām. Man kā jebkuram cilvēkam ir spēja iedot dzīvību svecītei un atcerēties. Kā degot ik mirkli svecīte kļūst īsāka, tā atmiņas ar katru brīdi var kļūt gaistošākas. Svece izdeg, un atmiņas izkūp. Bet es varu iedegt jaunu sveci. Un es zinu, ka savās vārda un dzimšanas dienās janvārī kādu svecīti iedegšu tā īpaši — vēstures patiesībai un godīgumam. Es atcerēšos Andra Slapiņa domu par notikumu dažādo interpretāciju.
Domāju, ka savas četrstāvu skolas visos logos 18. novembra vakarā iedegto svecīšu gaismā saskatīšu arī Triju Zvaigžņu atspīdumu. Varbūt kādā logā blakus degs trīs liesmas — viena augstāk, divas zemāk, veidojot Brīvības pieminekļa trīs zvaigžņu kopu. Man tajā būs arī 1991. gada janvāra dienu Latviešu Cilvēku Gaisma...
