Oļess Adamovičs, baltkrievu rakstnieks, PSRS tautas deputāts: Ļaujiet taču komunistiem kapitalizēties!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nesen satiku paziņu, kooperatoru, kas mani pārsteidza ar savām pretenzijām pret mums, tā sauktajiem demokrātiem jeb radikāļiem. Viņš teica: "Klausies, mēs, kooperatori, uzņēmēji, gribam to pašu, ko jūs — demokrātiju, daudzpartiju sistēmu, lai nebūtu diktatūras. Bet mums ir nepieciešams, lai mūsu uzvara būtu droša. Agrāk mēs cienījām jūs, radikāļus, ķērām "Ogoņok", "Moskovskije novosti" un teicām: vot zdorovo! Bet tagad mēs lasām jūsu rakstus ar bailēm. Jūs nejūtat, ka situācija ir ļoti mainījusies, un rakstāt ne to, ko vajadzētu. Jūs esat kļuvuši konservatīvi. To nu mēs no jums negaidījām!" Es izbrīnījies paziņam jautāju: "Kā tad tā? Ko tu konkrēti domā?" Viņš atbild: "Nu, kāpēc jūs neļaujat tai komunistiskajai partijai kapitalizēties? Kāpēc traucējat Polozkovam kļūt par kapitālistu? Kāpēc ģenerāļiem gribat atņemt "dāčas"? Jums ir jādara viss, lai komunisti kļūtu par buržujiem, kapitālistiem! Kam gan Anglijā ir slikti no tā, ka tur joprojām ir karaliene? Uzvarējis kapitālisms, bet arī aristokrātija atradusi savu vietiņu zem saules un pārstājusi pretoties. Komunistiskā partija jau sen būtu kļuvusi par perestroikas sabiedroto, ja tai netraucētu kļūt par kapitālistisku organizāciju."
Kooperatora uzņēmumā strādā 150 invalīdu, 30 veselu cilvēku, uzņēmumam ir daudzus miljonus liels apgrozījums, tas uztur bērnunamus, viesnīcas, pieņem darbā virsniekus, kam nav kur dēties, būvē dzīvojamās mājas…
Kāpēc to stāstu? Skatoties uz Baltiju, uz to, kā pie jums izturas konservatīvie, kā — bruņotu un pa pusei bruņotu spēku ministri, kā — sazvērnieki no glābšanas komitejām, es iedomājos par mūsu Krievijas radikāļu vainu notikumos Baltijā. Mēs esam stipri vainīgi. Jūs, baltieši, esat šajā sistēmā kopš 1940. gada un, protams, esat cietuši no staļinisma, brežņevisma un vēl visa kā. Ar jums jau 1940. gadā apgājās tā, ka varējāt uzreiz noprast, kas tā ir par sistēmu, kas par valsti, kurā esat gadījušies. Un tomēr jūs līdz pat šim brīdim nezināt, uz ko ir spējīga šī valsts. Jūs ar saviem eiropeiskajiem kritērijiem, ar savu eiropeisko pagātni to nesaprotat. Jums likās un vēl tagad liekas, ka visas pasaules acu priekšā šī sistēma kaunēsies iet līdz galam. Jums liekas, ka ar savu vēsturisko patiesību, ar savu morālo patiesību, ar lietuviešu, latviešu, igauņu tautas taisnīgo viedokli jūs spēsit šo sistēmu ietekmēt un tā pret jums izturēsies citādāk, nekā līdz šim izturējusies pret citām tautām un valstīm. Ka jums ir īpaša vēsture, īpašs stāvoklis un tā tālāk. Jums likās, ka varat uz to cerēt. Taču mēs, Krievijas demokrāti, kas pazīstam sistēmu jau 70 gadus, zinām, ka šādu cerību nav. Cerēt — tā ir kļūda. Mēs zinām, ka tikai tad, ja demokrātija uzvarēs Krievijā, uzvarēs arī Baltijas neatkarības lieta. Ja ne, nekas jums nesanāks.
Šī sistēma ar jums rotaļāsies, taču tikai līdz tam brīdim, kad tai patiešām draudēs briesmas. Tikko nonāks līdz tam, sistēma neņems vērā ne Bušu, ne ziemeļvalstis, ne ekonomiskās sankcijas, neko. Un, protams, sistēma izmantos krieviski runājošo iedzīvotāju faktoru — bumbu, kam jāsprāgst. Es saprotu, ka jums bija grūti to ņemt vērā, tā sakot, kāda krieviem darīšana, kas viņus te aicināja un tā tālāk. Taču jums jāsaprot, ka arī krievu valodā runājošie nīst šo sistēmu! Izņemot, protams, atvaļinātos militāristus, kas pie jums iemitinājušies siltās vietiņās. Tā ir īpaša publika. Taču vienkāršie krievu strādnieki rūpnīcās nes sevī gatavību jebkurai buržuāziskai republikai, kas viņus apmierinātu kā strādniekus. Kad pirms diviem gadiem Gorbačovs bija Ļeņingradā, viņš kādam Kirova rūpnīcas strādniekam jautāja: jūs taču nebūsit ar mieru pieņemt kapitālismu? Bet tas atbild: kāpēc gan ne, ja man maksās vairāk? Mūsu Mihails Sergejevičs pavisam samulsa. Viņš bija pārliecināts, ka strādnieks atbildēs: nekādā gadījumā – badošos vēl 70 gadus, bet sociālismā! Lūk, šie krievu strādnieki, ko sistēma tagad izmanto un kūda uz streikiem, ar prieku dzīvotu buržuāziskā Latvijā, tāpēc jums viņi ir jāpadara par sabiedrotajiem. Turpretī jūs gājāt taisni. Jums likās, ka rokās ir visi trumpji. Mūsu, Krievijas radikāļu, vaina ir tā, ka mēs jūs nebrīdinājām. Cerēt uz to, ka šī sistēma, šī valsts nobīsies no Rietumu reakcijas? Muļķības, tā ar prieku nostāsies vecajās pozīcijās! Tā kļūs par Sadama Huseina sabiedroto, atkal padarīs savu karamašīnu par visas pasaules biedu un turpinās tiekties, pēc kā visus šos gadus ir tiekusies.
Jāņem vērā šīs sistēmas neierobežotā mežonība. Tas, kas notika Viļņā un Rīgā, var notikt jebkurā pilsētā. Tie, kas iznīcinājuši desmitiem miljonu iedzīvotāju, savos kabinetos brīnās: padomājiet tikai, nogalināti vien 14 cilvēki, bet tāds skandāls! Tas viņu mērogos — 14 līķi — vispār nav skaitlis.
Kooperators mani turpināja apgaismot. Viņš teica: "Jūs, radikāļi, kā uzņēmāt vienu noti 1985. gadā, tā velkat, galīgi neizprazdami, kas pa šo laiku noticis un kas notiek. Jā, jūs ņemat vērā, ka ir tik un tik komunistu, tik un tik pensionāru, tik un tik birokrātu, tik un tik atvaļinātu virsnieku. Bet jūs neņemat vērā, ka ir daudzi miljoni "stukaču", kas caurauguši pilnīgi visu. Tie ir īpaši ļaudis. Partokrāts, nomenklatūrists vai direktors spēj iekļauties jaunā ekonomiskā sistēmā. Turpretī "stukači" nepieļauj nekādas pārmaiņas, jo baidās no atmaskošanas. Tas ir šausmīgs faktors, ko nevar pat prognozēt, jo mēs taču nezinām, kurš ir "stukačs". Un kooperators man pārmet: "Jūs, radikāļi, esat vainīgi — kāpēc jūs draudat "stukačus" atmaskot, lai viņi dzīvo!" Jo kooperatoram ir vajadzīga tikai uzvara. Zaudējums, kaut arī varonīgs, kaut pie ugunskura, kaut uz barikādēm, kaut visas pasaules acu priekšā, kooperatoram neder. Bez demokrātijas uzvaras viņš zaudē visu.
Emocionāli es nevaru savam paziņam piekrist, taču ar prātu saprotu, ka arī jums Baltijā jāpadomā par viņa padomiem.
Krievu strādniekiem Baltijā iegūt kulturālas buržuāziskas ekonomikas apstākļus — neko citu viņiem nemaz nevajag. Jums jāpadara viņi par saviem sabiedrotajiem. Tas ir svarīgi Jeļcinam, Krievijai, visiem krieviem citās republikās. Ja Jeļcinam apgriezīs kaklu, tad tikai apmelojot viņu ārpus Krievijas dzīvojošo krievu nodevībā. Iedomājieties, kā alternatīvu Jeļcinam jau piedāvā Ņevzorovu! Jā, jā, es pats dzirdēju! Liksim par prezidentu Ņevzorovu, kam "pribalti" piespieduši nāvessodu, jo Jeļcins nodevis 60 miljonus krievu!
Ļaujiet komunistiskajai partijai kļūt par privātīpašnieku numur viens. Kad Polozkovs un Gidaspovs katrs kļūs par bankas īpašnieku, viņi sāks savā starpā konkurēt. Kooperators par šo brīdi sapņo, naktīs nemierīgi gaidīdams perestroikas uzvaru.
Pierakstījuši Andris Stavro un Juris Laksovs
Maskavā, 24. janvārī
