Atklāta vēstule Jānim Peteram
Labdien! Esam no tās paaudzes, kurai vidusskolas gadi ritēja laikā, kad mūsu republika kārtojās vērienīgas industrializācijas, plašas ķimizācijas, steidzīgas elektrifikācijas, saldu solījumu, lozungu, kampaņu un, kā vēlāk izrādījās, diemžēl arī pakāpeniski paātrinātas cilvēku degradācijas virzienā.
Ar politinformācijām, sabiedrisko mācību priekšmetiem, pat ar uzdoto sacerējumu tematiem tikām «orientēti» iespējami ātrākai šo grandiozo pasākumu ielāgošanai, to pamatotības un «lielo iespēju» «pareizai» apzināšanai.
Kampaņveidīgi kļuvām par KOMJAUNIEŠU KLASI (redakcijas izcēlums), skaļo lozungu manierē pasniegto frāžu pielietošanas biežums bija gandrīz vai pats galvenais mūsu sacerējumu novērtēšanas kritērijs, bikli paustie personīgie viedokļi, ja tie kaut visniecīgākā veidā atšķīrās no oficiālajām nostādnēm, tika novērtēti labākajā gadījumā kā zināšanu trūkums, bez kā, protams, apliecību par vidusskolas beigšanu nesaņemt.
Pašiem īsti neapzinoties, kļuvām par negodīgiem, nepatiesiem cilvēkiem; melojām skolotājiem, melojām sev, melojām «komunisma cēlāju morāles kodeksam».
Iemācījāmies neticēt nedz dzirdētam, nedz izlasītam vārdam, un šī neticība, skepse diemžēl nāk mums līdzi arī šodien…
Pēc vidusskolas beigšanas dzīvē devāmies, iezīmēti ar tādu kā jaukas neizbēgamības jeb laimīgas nolemtības oreolu — mēs dzīvosim komunismā…
Atskatoties uz mūsu pēcvidusskolas gadiem, gribot negribot ir jāsecina, ka klases biedru likteņos lielā mērā atspoguļojas visu republikas pamatiedzīvotāju sarežģījumi. Sastopoties ar nenokārtotiem un tikpat kā nenokārtojamiem sadzīves apstākļiem, iekšēji vājākie vai arī ideāliem un solījumiem ticošākie saindējās ar alkoholisma sērgu. Stress, vispārēja atsvešināšanās un apātija, bezspēcības apziņa iesīkstējušā birokrātisma priekšā, vides piesārņotība radīja un veicināja smagas slimības, kas aizsaulē pāragri aizsauca jau trīs mūsu klases vienaudžus. Varētu runāt vēl arī par garīgo vienaldzību, izlikšanos, bailēm, pašcieņas, savas ģimenes, valodas un tautas tradīciju pakāpenisku aizmiršanu.
Šopēcpusdien esam atnākuši uz skolu, lai atzīmētu vidusskolas pabeigšanas divdesmitpiecgadi. Mūsu klases jubileja atzīmējama ļoti svarīgā laikā, kura nopietnība mērojama ar «būt vai nebūt» mērauklu.
Arī mēs, 1963. gada izlaiduma klases skolēni, gribam teikt vispatiesāko paldies Jums, Jāni Peter, un ar saviem parakstiem atbalstīt Rakstnieku un pārējo radošo savienību Rezolūciju, kas, bez daudz kā cita, mēs ceram, paātrinās likvidēt puspatiesību, sezonas saukļu, domāšanas deformēšanas ēras negatīvās sekas, ka beidzot mūsu bērniem neuzdrīkstēsies, vismaz oficiālās valsts iestādēs, pārmest «neīstās» valodas lietošanu, ka mūsu mazbērniem arī tādā šī reģiona lielpilsētā, kāda ir Daugavpils, un tās tuvākās apkārtnes ciematos būs iespēja apmeklēt bērnu silītes un dārziņus ar latvisku vidi un valodu, kas tik ļoti vajadzīga mazajiem, savu garīgo pasaulīti veidojot.
Domājam, ka arī mēs paši, apzinoties sevi kā SAVAS republikas pilsoņus, kļūsim darbīgāki, tikumiskāki, atbildīgāki. Mēs ceram un pateicamies!
Ilūkstes 1. vidusskolas 1963. gada absolventi (14 paraksti)
1988. g. 9. jūlijs
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
