Putna brīvība latviešu valodai
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jebkurai valodai kā tautas identitātes vispirmajai pazīmei, kā tautas kultūras eksistences un izplatības avotam un līdzeklim ir suverēnas tiesības.
Lemt par to, kādā valodā runāt un rakstīt savā zemē, ir tikai pašas tautas prerogatīva! Ir pazemojoši pat prasīt, kur nu vēl lūgt, pašiem savā tēvu zemē atļauju runāt mātes valodā! Diemžēl tautu sadraudzības valstī ir republikas, kurās atzīties savā tautībā ir drosmes pierādījums. Nedod dievs, ka arī Latvijā nav kādreiz jāliek uz durvīm plāksnīte «Latvis» kā Krišjānim Valdemāram. Tā it drīz var notikt. Ja bez kritiskiem labojumiem pieņem nupat izsludināto Valodu likuma projektu. Tā I sadaļas trešais pants visžēlīgi gan garantē mums tiesības lietot latviešu valodu. Mums pat nodrošinot priekšrocības (kādas?) iespieddarbu izdošanai latviešu valodā!!! Latvijā, kura nosvinēja savas grāmatniecības 400. gadadienu, kurā ir vecākā bibliotēka bijušās Krievijas teritorijā (par tāda fakta minēšanu rakstnieks Miervaldis Birze savulaik saņēma smagus pārmetumus); Latvijas dzeja tiek atzīta par vienu no izcilākajām Eiropā, bet baltu valodas ir vienas no vecākajām valodām. Neaizmirsīsim, ka Latvija jau pirms pusgadsimta ieņēma otro vietu pasaulē pēc izdoto grāmatu skaita uz 1000 iedzīvotājiem (droši vien vēl augstāku — pēc periodikas izdevumiem), bet studentu skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem — pirmo! Grāmata pat ganiņam bija dārgākā manta. Un tagad mums nodrošina… Kāda dāvana!
Kas paliks pāri no «valsts valodas»? Ja turpināsies līdzšinējā migrācija un tiks pieņemta piedāvātā valodas putna brīvība? Septiņos projekta punktos republikas iedzīvotājiem, kuri nevēlas mācīties valsts valodu, ir atstāta brīvas izvēles iespēja, bet II sadaļas 6. pants pat paredz lēmējtiesības resoriem. III sadaļas 3. nodaļas 14. pants jau pašreizējā situācijā, vismaz vairākumā pilsētu, nemaz nerunājot par Daugavpili un Rīgu, nosaka to, ka 80—90 procentos gadījumu iestāžu un uzņēmumu lietvedības valoda būs krievu.
Tāda pati putna brīvība ir valodas izvēlē zinātnisko darbu aizstāvēšanā un grādu iegūšanā. Kamēr Latvijas augstskolām un zinātniskajām iestādēm nebūs tiesību pašām piešķirt grādus, būs vien jāraksta un jābrauc «aizstāvēties» krievu valodā… Vai tiešām projekta autori to nezina?
Esmu par vairāku valodu apgūšanu. Gan studējot, gan strādājot esmu tūkstoškārt pārliecinājies par valodas prasmes nepieciešamību. Mani bērni mazotnē runāja gan tikai divās valodās, bet abas iemācījās vienlaikus. Tā jāsāk visiem tiem, kuri vēlas saprast, ka vēl jo vairāk jaunajai audzei valodas būs jāprot un jāciena tauta, kuras vidū tā dzīvo (ja vien tā nevēlas šo tautu uzsūkt?). Cita ceļa nav — pat tad, ja negribas atzīt latviešu valodas prioritāti. Ļoti žēl, ka latviešu valodas nepratēji nedzirdēja norvēģu jaunekļa runu TV. Viņam latviešu valodas prakse bijusi tikai vienu mēnesi…
Izprotot reālo situāciju Latvijā — neiespējamību jau tagad būt konsekventākiem, ierosinu noteikt stingrus termiņus latviešu valodas apgūšanai, nodrošinot šāda noteikuma īstenošanas iespēju, lai varētu pāriet uz lietvedību valsts valodā visā Latvijas teritorijā.
Tas saistīts arī ar pilsonības statusa noteikšanu. Par tā nepieciešamību un prestižu spilgti liecina šāds fakts.
Čehu izcelsmes tenisa zvaigzne miljonārs Ivans Lendls netika iekļauts ASV olimpiskajā komandā startam Seulā (viņu uzvarēja krietni zemākas klases čehs no ČSSR Mečīržs) tikai tāpēc, ka viņam joprojām vēl nebija ASV pilsoņa tiesību, kaut gan viņš ne tikai runāja angliski, bet arī bija septiņus gadus nodzīvojis šajā valsti!
Gribu vēl iebilst pret maigo 37. pantu. Ja tik vien mēs dzirdētu un lasītu, ka latviešu valodu noniecina… Par tām lamām, kādas saņem mūsu valoda gan mutvārdos, gan rakstveidā, vajadzētu sodīt.
RAIMONDS BALTAKMENS,
lauksaimniecības zinātņu kandidāts
