Arī viņi ir bērni

No Barikadopēdija
Versija 2021. gada 11. novembris, plkst. 21.09, kādu to atstāja Edgars (Diskusija | devums) (Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/02/21 |Issue number=34 |Page number=4 |Original title=Arī viņi ir bērni }} {{Written by|Vera Volgemute}} {{Abou...)

«Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to arīdzan man neesat darījuši.»

(Mat. ev. 25:45)

11. februārī Rīgā notika bērnu invalīdu asociācijas dibināšanas konference.

Izrādās, ka Latvijā ir pavisam 1890 mazuļu, kurus līdz šim esam ignorējuši, izlikdamies, ka tādu mūsu «attīstītajā» valsti vispār nav.

Ieklausoties jau pirmo runātāju vārdos, apstiprinājis patiesība, ko biju dzirdējusi vasarā, personiski nonākot saskarsmē ar bērnu invalīdu vecākiem, proti, ka šo nelaimīgo bērnu vecākiem iedzītas bailes runāt patiesību. Gandrīz katrs nākamais runātājs, ar dziļām sāpēm atklājot sava bērna traģiskās dzīves problēmas, piesauca vārdus «birokrātiskais aparāts». Izrādās, ka šis daudzkārt piesauktais «birokrātiskais aparāts» attiecināms uz republikas bērnu fondu.

Pārsteidzoši, ka Bērnu fonds, kuram patiesībā vajadzētu būt pirmajam rokas sniedzējam izmisumā un bezcerībā nonākušajam bērnam, pagriež viņam muguru un labākajā gadījumā pievēršas bērnu namu problēmām. Jo ir tik tradicionāli mūsu sabiedrībā uz invalīdiem noraudzīties kā uz otrās kategorijas cilvēkiem, kaut arī viņi ir bērni.

Gandrīz katrs runātājs pieminēja žēlsirdības trūkumu. Pēdējos gados vairāk vērības esam veltījuši veciem, vientuļiem cilvēkiem, bet par slimajiem bērniem, kuri savas drūmas dienas vada kopā ar bieži vien trūkumā dzīvojošu māti, esam it kā piemirsuši.

Slimo bērnu tēvi ātri vien pēc bērna saslimšanas vai pat tūlīt pēc slima bērna piedzimšanas pamanās ģimeni atstāt (protams, ir arī izņēmumi), un izmisumā nonākusi māte sāk savus ceļojumus pa ārstniecības iestādēm, pa ministrijām, pēc palīdzības taujādama. Bet gaidītās palīdzības vietā viņas pretī saņem vienaldzību un noraidījumu.

Bērnu veselības stāvokļa dēļ mātes bieži vien spiestas atstāt darbu un mājās kopt savu slimo bērnu. Ierēdņu iebiedētas, viņas klusējot pacietīgi cīnās par sava bērna eksistenci.

Tādās mājās viesi durvis nevirina.

Bet bērns, četrās sienās dzīvodams, ilgojas pēc rotaļbiedriem un draugiem.

Šovasar divpadsmit gadu veci N. māte (vārdu viņa lūdza nenosaukt) bija atnākusi uz Konsistoriju, lai atrastu ce|u uz svētdienas skolu, stāstīja, kā viņas dēlēns, ilgodamies pēc bērniem, atvēris logu un, pie tā stāvēdams, spēlējis savas sētas bērniem vijoli, cerībā, ka viņu pamanīs ...

Arī bērns invalīds meklē sabiedrību.

Dažam no viņiem, kuri slimo ar leikēmiju, atvēlētais mūza garums ir pieci seši gadi. Tik īss un tik mokoši gari var būt šis laiks bezcerīgā vientulībā!

Konferences starplaikā sarunājos ar republikas Sarkanā Krusta biedrības vecāko instruktori bērnu jautājumos Loniju Balodi. Viņa atbalstīja ideju par svētdienas skolu palīdzību bērniem invalīdiem.

Paraugoties aiz mūsu zemes robežām, redzam, cik brīvi un organiski sabiedrībā iekļaujas gan pieaugušie, gan mazie invalīdi. Bērni invalīdi apmeklē svētdienas skolas, piedalās nodarbībās, atrod Baznīcā draugus.

Arī vairākas Latvijas svētdienas skolas apmeklē bērni invalīdi. Tur uz viņiem nenoraugās kā uz «īpašiem bērniem», bet līdzīgi kā uz visiem pārējiem — Dieva mīlētiem. Bērnu kristīgajā vidē nav jābaidās no aizskarošiem vārdiem, drīzāk gan šāds bērniņš sajūt citu bērnu līdzjūtību un gādību. Svētdienas skolas gaisotnē bērns invalīds mācās dzīvot sabiedrībā.

Lonija Balotie pastāstīja, ka esot arī tādas bērnu invalīdu ģimenes, kuras dzīvo izolēti no sabiedrības, neprasot pēc palīdzības. Bet tas nenozīmē, ka viņiem šī palīdzība nebūtu vajadzīga. Daudzkārtējie atraidītāji viņus vienkārši nobīdījuši pa kaktiem un apklusinājuši.

Vēlētos aicināt visus svētdienas skolu audzēkņus un viņu vecākus painteresēties, vai jūsu mājās vai jūsu māju tuvumā nedzīvo kāds slims bērniņš, kuram būtu nepieciešama palīdzība, lūdzu, apciemojiet viņu!

Vajadzības gadījumā Lonija Balode apsolījās sniegt palīdzību arī no Sarkanā Krusta biedrības, jo izrādās, ka arī šai biedrībai neesot konkrētu ziņu par bērniem invalīdiem. Noskaidrojot bērnu vajadzības, nepieciešamības gadījumā būtu iespējams nodrošināt viņiem mājās regulāru medicīnas māsu palīdzību vai sniegt kādus atvieglojumus medikamentu iegādē. Svētdienas skolu audzēkņi būs katrā ziņā mīļi gaidīti viesi šajās aizmirstajās mājās. Tā stāsta bērni, kuri jau uzsākuši šādus apciemojumus.

Pagājušā gada rudenī Doma baznīcā notika pirmais dievkalpojums, kas bija veltīts bāreņiem un bērniem invalīdiem. Aizlūgumi tika noturēti arī citās Latvijas baznīcās. Dievkalpojumu no Doma baznīcas translēja Latvijas televīzija, un to varēja noskatīties tie bērni un viņu vecāki, kuri līdz Baznīcai nevarēja nokļūt. Pagaidām televīzijas ekrānos esam redzējuši dievkalpojumus pieaugušajiem. Interesanti būtu uzzināt slimo bērnu vecāku attieksmi pret svētdienas skolu raidījumiem un speciāliem dievkalpojumiem bērniem.

Bērnu invalīdu asociācijas dibināšanas, konferences starplaikā kāda bērna māte man jautāja: «Kā lai es iemācos lūgt? Kā tas jādara? Es gribu to iemācīt ari savam dēlam. Uz svētdienas skolu mēs nespējam aiziet.»

Ar līdzīga satura jautājumiem varat griezties gan pie savas tuvākās Baznīcas svētdienas skolas skolotāja vai mācītāja, gan ari piektdienās no pulksten 12 līdz 16 iegriezties Latvijas evaņģēliski luteriskas Baznīcas Konsistorijā Lāčplēša ielā 4 dz. 4, kur jūs uzklausīšu un iespēju robežās mēģināšu palīdzēt.

VERA VOLGEMUTE

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas svētdienas skolu instruktore