Līdz apsolītajai zemei
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Domādams par šo vēsturisko avīzes numuru, pārlūkoju savu arhīvu. Secināju, ka pirmo rakstu par dlvam Oļģerta Grāvīša grāmatām «Jaunatne» man levietojusi 1954. gada 9. maijā un par to saņemti 166 rubļi honorāra. .. %
Tas nozīmē, ka līdz lekļūšanai apsolītajā zemē — redakcijā — vēl vajadzēja aizritēt trīsarpus gadiem, kaut gan Izvēle jau bija notikusi. Rakstītā un drukātā vārda maģija, šķiet, mani savā varā pārņēma Jau agrā zēnlbā. kad trīsdesmito gadu beigās dabūju savās fokās 1938. gada Preses kalendāru. Tā pēdējā lappusē izlasīju, ka tekstu salicis mašlnburtllcls Arnolds Ģelbaks. Retā uzvārda dēļ nebija grūti sazīmēt attālu radinieku, kaut gan ar viņu pasu pirmoreiz valgu valgā tikos piecdesmito gadu otrajā pusē. Meistars Joprojām strādāja tajā pašā tipogrāfija, kas nu zināmā mērā līdz ar redakciju bija ari mana darbavieta. Avīžnieki gan saprot, kādas lr atbildīgā sekretāra funkcijas.
SeSpadsmit (ar pārtraukumiem — astoņpadsmit) gadi redakcijas sekretariātā. Pamatskola, vidusskola un augstskola laika ziņā un ari pēc būtības. Kad toreizējais redaktors Kristaps Kaugurs mani pieņēma darbā, par avīzes reālo tapšanu nezināju gandrīz neko. Bet ar piekto redaktoru (tādi man bijuši ari Mirdza Karkliņa, Jānis Brencis un Rihards Treljs) Voldemāru Krustiņu sapratāmies pusvārdā.
Citiem vārdiem, pieredzēts un pārdzīvots daudz. Tur nupat bija strādājusi Ēvalds Vilks un Zigmunds SkujlņS. manā klātienē savas pirmās grāmatiņas laida klajā Juris Brežgls un Ēriks Lejietls, ari Ēriks Kehrls un Alfrēds Lelterts (Liepa). Svētīgs rādījās tas kabinets, kurā savus literārā konsultanta pienākumus veica Olga Llsovska un Laima Llvena, Imants AuziņS un Andris Bergmanls. Pieredzēju to kauna dienu, kad tika vētīts un par vieglu atrasts Māris Čaklais. Tāpat to, kad tika «izsvilpts» Kārlis Relmanis. kurš bija uzdrošinājies uzticēt savas rūgtās piecdesmito gadu otrās puses pārdomas «Pravdal». Galu galā «stingras rokas» trūkuma dēļ tika padzīts ari Kristaps Kaugurs. Ari es lasīju pirmo reizi atklātībā nodotās Latvijas KP CX 1959. gada Jūlija plēnuma stenogrammas. «Jaunatnei» tajās veltītas šādas rindas: «Mums daudzi žurnālisti vienkārši izlaidusies un nejūt nekādu atbildību par to, ko viņi raksta. Par nožēlo Sanu Ir tādas redakcijas, kas viņus publicē.» Un vēl: «Piemēram, «Padomju Jaunatne» izraudzījusies jautājumu loku, kuri nepavisam neskar Jaunatnes audzināšanu, tā raksta par visiem Jautājumiem — gan vlspārpolitlskajiem. gan kadru, gan padomju, gan partijas jautājumiem, raksta brīvi, raksta mietpilsoniskā garā, taču neviens neprasa atbildību. Un šo laikrakstu lasa pieaugušie, turklāt biežāk pieaugušie, nekā jaunieši.»
Cik reizes šādi pārmetumi «Jaunatnei» plēnumu un citos līmeņos lasīti un dzirdēti šajos trijos gadu desmitos! Daži šķiet kā vakar teikti. Nemitīgi augošā lasītāju atsaucība un neviltota atklātība ir svaru kausa otrā pusē. Tagad man pat grūti ledomāties, kā savulaik nekādi nespēju kādai Liepājas puses dziedāšanas skolotājai leskaidrot, ka strādāju Blaumaņa lelā, kur toreiz atradās mūsu redakcija, nevis kaut kur citur. Vai to, ka Viesītē, kur biju-vienā no pirmajiem komandējumiem, man vietējā vadība uzstāja, lai sarunā būtu klāt viens no komjaunatnes rajona komitejas sekretāriem. Vislabāk, Ja pats pirmais. Drošs paliek nedrošs. Tie, kuri Izturējām, kurus tieši neskāra dažāda kalibra iznicinoši vai citādi satriecoši triecieni, palikām. Piecpadsmit, dažs pat divdesmit un vairāk gadus. Varbūt, ka ari mēs laika gaitā esam kaut ko Izdarījuši, lai ar šo dienu mums būtu «Latvijas Jaunatne». Apsolītā zeme jau citai paaudzei.
MINTAUTS ĢEIBAKS,
laikraksta «Izglītība» redaktora vietnieks
