Marina Kosteņecka. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Cienījamie kongresa delegāti, viesi, laikabiedri!
Vēsturiska diena, kopīgs mērķis mūs visus ir sapulcinājuši šeit. Diemžēl arī mūsdienās mēdz teikt, ka mērķis attaisno līdzekļus. Taču līdzekļi var būt ļoti dažādi — no konstruktīva dialoga līdz demagoģiskai visatļautībai. No mīlestības un iejūtības līdz vienpersoniskai diktatūrai un sadismam. Vai jebkurš no šiem līdzekļiem mums šodien būtu pieņemams? Neaizmirsīsim, ka ļaunums spēj radīt tikai ļaunumu. Bet neiecietība un naids pret citādi domājošiem laupa spēkus. Patlaban mēs nevaram atļauties tādu greznību. Jo spēki ir vajadzīgi, lai garantētu pārbūves neatgriezeniskumu. Ilgus gadus uz mūsu mājas fasādēm lasījām cēlu lozungu — «Komunisms ir visas cilvēces gaišā nākotne». Arī tagad tāds komunisms, par kādu sapņoja Ļeņins, ir un paliek mūsu sabiedrības gaišas nākotnes mērķis, taču līdzekļi, kuri gadu desmitiem tika lietoti šā skaistā mērķa tuvināšanai, sakompromitēja ne tikai mērķi, bet arī pašu ideju. Ir izaugušas vairākas paaudzes ar sakropļotu apziņu un pašapziņu. Tādējādi vienā sabiedrības daļā radušās dinastijas, kuras jau no šūpuļa nodrošinātas ar zilasinīgu komunistu pēcteču nākotni. Spilgts piemērs tam ir Brežņeva, Rašidova, Alijeva un citu šīs pasaules vareno ģimenes. Un tajā pašā laikā citos sabiedrības slāņos kupli sazēla tādi dadži kā ciniska pielāgošanās augstākajam ešelonam ar maksimāli pazemojošu attieksmi pret zemākstāvošo cilvēku, sociālā apātija un depresija tais plašajos iedzīvotāju slāņos, kurus mēs esam pieraduši bezpersoniski un visaptveroši dēvēt par padomju tautu. Nu ir pienācis lielais atmodas laiks. Īstenībā tas ir sācies gandrīz visā valstī vienlaikus. No centrālās preses paskopās informācijas mēs tomēr zinām, ka demokrātiskas kustības, līdzīgas mūsu Tautas frontei, šobrīd veidojas ne tikai Baltijas republikās, bet arī Maskavā, Jaroslavļā, Irkutskā, Tālajos Austrumos un daudzos citos valsts reģionos. Un es ticu, ka drīz pienāks laiks, kad Krievija sauks mājās savu pazudušo dēlu. (Aplausi.) Vēl vairāk. Varu teikt, ka tas laiks ir jau klāt, pamestajās sādžās Krievijas Federācijas ietvaros sāk atgriezties pirmie patrioti, kam rūp nodevības dēļ pagrimušās dzimtenes liktenis.
Šajā kongresā latviešu delegātu ir ievērojami vairāk nekā citu tautību pārstāvju. Vienam otram šis apstāklis kalpo par iemeslu, lai republikā izplatītu baumas, ka Latvijas Tautas fronte esot izteikti nacionālistiska organizācija, ka krievu tautības cilvēkiem tajā ieeja liegta, ka slēpjoties aiz lozunga «Atbalstu pārbūvei» demokrātiskās kustības līderi patiesībā plašās tautas masās mēģinot provocēt neuzticību Ļeņinam un partijai. Tajā pašā laikā, lai cik paradoksāli tas būtu, arī daudzi latvieši pret Tautas frontes dibināšanas ideju izturas vai nu piesardzīgi, vai skeptiski. Vieni savu pozīciju lakoniski izskaidro ar to, ka Sibīrijā ir vēl daudz neapgūtas zemes un ka visi Tautas frontes piekritēji agri vai vēlu pret savu gribu būs spiesti lopu vagonos doties uz austrumiem. Citi apgalvo, ka Tautas fronte ir slepena kompānija, kura, labi maskējoties, vada partijas «augšas» — ar nolūku noturēt savās rokās varu pār pārlieku demokrātiskām masām. Nepieciešams izšķirt, kuros gadījumos šīs baumas rada nepietiekama iedzīvotāju informētība par Tautas frontes struktūru un mērķiem, un kuros gadījumos baumas ir elementāra provokācija, kuras nolūks ir sēt naidu, neuzticību, šķelšanos un tādējādi bremzēt pārbūves procesu mūsu republikā. Būdama Tautas frontes dibināšanas iniciatīvas grupas dalībniece, es pilnīgi noteikti varu paziņot, ka Tautas frontes pozīcija attiecībā pret citu nāciju pārstāvjiem republikā ir viennozīmīga. Iestāties šajā organizācijā var katrs, kam nav vienaldzīga nedz ekonomiskā, nedz politiskā, nedz ekoloģiskā Latvijas nākotne, t. i., — katrs, kurš ir gatavs šo zemi saukt par savām mājām, nevis vienkārši par ērtu dzīvesvietu. Delegātu nacionālā sastāva disproporcija izskaidrojama ar krievu valodā runājošās iedzīvotāju daļas nogaidošo pozīciju, kura kongresa sagatavošanas laikā saņēma no savas preses nesalīdzināmi mazāk objektīvas informācijas par šo tēmu nekā latvieši. Jārēķinās ar faktu, ka pārbūves pretinieki arī savā veidā pārkārtojas. Turklāt viņi lieto visdažādākās metodes, kā šķelt tautas. Sākot ar cinisku apgalvojumu pilnā balsī: «Mēs iestāsimies Tautas frontē, lai to uzspridzinātu no iekšpuses,» līdz nekrietnai spēlēšanai uz nacionālajām jūtām, kad tiek mēģināts visās mūsu nelaimēs vainot kādu vienu konkrētu tautu. Viens otrs uz šī āķa uzķeras, un, uzkurinot nacionālo naidu, kļūst par aklu ienaidnieka gribas izpildītāju. Starp citu — ienaidnieku, tāpat kā draugu brālība ir internacionāla parādība. Savai tautai godu nedara nedz krievu šovinists, nedz latviešu nacionālists, nedz ebreju cionists. Taču runājot par šovinismu, antisemītismu vai jebkuriem citiem atsevišķu personu uzskatiem, nedrīkst šos jēdzienus pilnā mērā piedēvēt veselai tautai. Jebkurš šādu izpausmju atmaskojums nekļūst par starpnacionālo attiecību struktūras deformāciju tajā gadījumā, ja skatījums uz tautu kopumā paliks objektīvs. Kritizējot slikto, ir bīstami noklusēt labo. Jo ir iespējams nemaz aktīvi nenoliegt labo, var to vienkārši pasīvi noklusēt. Starpnacionālā naida kurinātāju arī šāda taktika pilnīgi apmierina. Vispirms tas attiecas uz preses objektivitāti. Diemžēl krievu prese laiku pa laikam ne vien ignorē pamatiedzīvotāju likumīgās tiesības, bet arī apzināti dezinformē savu lasītāju gan republikas vēstures, gan pašreizējās politiskās situācijas jautājumos. Tā, piemēram, laikraksts «Latvijas Jūrnieks» šī gada 10. septembrī rubrikā «Diskusiju tribīne» publicējis Rīgas jūrskolas atslēdznieka A. Pundura rakstu «Svētas jūtas». Lūk, kādas domas izsaka šis latvietis, kura nacionālā piederība dod viņam tiesības krievu presē uzstāties it kā visas savas tautas vārdā. Citēju: «Komunistiskā partija iezīmējusi grandiozu mūsu valsts sociāli ekonomiskās attīstības programmu, neatlaidīgi ceļ sabiedrības politiskā brieduma līmeni. Tas nav vienkārši. Spriediet paši. Pēc LTK tikai no Latvijas PSR vien emigrējuši 120 tūkstoši cilvēku, no tiem 65 tūkstoši šobrīd dzīvo ASV, 40 tūkstoši citās rietumvalstīs. Visi viņi kaut kādā mērā ir apvienojušies dažādās nacionālistiskās organizācijās. Baltijas teritorijā ir aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, kuri izcietuši kriminālsodu par naidīgu nacionālistisku darbību, pretvalstisku noziedzību, dalību profašistiskos formējumos. Viņu starpā ir ap 400 labāko ārzemju izlūkdienestu aģentu. Un visi šie salašņas (citādi es nevaru pateikt) demokrātijas visatļautības apstākļos Baltijas republikās ir pacēluši galvas.» Citāta beigas. Cienot cienījamā atslēdznieka erudīciju, atļaušos tomēr piezīmēt, ka tendencioza vienu faktu izspīlēšana un citu faktu noklusēšana draud ar nacionālo attiecību saasinājumu, kura sekas paredzēt ir grūti. Starp citu, tajā pašā rakstā, kurš, es atkārtoju, publicēts 10. septembrī, t. i., tieši tajā brīdī, kad latviešu prese plaši atspoguļoja nacionālās simbolikas vēsturisko cilmi, biedrs Pundurs saviem lasītājiem paziņoja, citēju: «Rīgā aizvien biežāk sākusi parādīties buržuāziskās Latvijas simbolika.» Citāta beigas. Protams, A. Punduram ir visas tiesības izteikt savu viedokli no laikraksta diskusiju tribīnes. Tikai, diemžēl, diskusija šajā tribīnē tā arī nenotiek. Redakcija šo viedokli pasniedz kā patiesību pēdējā instancē un uzstājīgi veido lasītāju viedokli. Šī publikācija nav tik nevainīga, kā pirmajā acumirklī varētu likties. Laikrakstu «Latvijas Jūrnieks» taču lasa internacionālas kuģu ekipāžas, kas vago visas pasaules jūras un okeānus. Prātā nāk mākslinieciskās pašdarbības laiki, kad tautu draudzību simbolizēja tumšmataino uzbeku tērpi, kuros ietērpa gaišmatainus latviešus.
Lai šodien saprastos, jāieskatās brālīgās tautas dvēselē. Jāapdedzinās ar svešu sāpi tik lielā mērā, lai aizmirstu savējo. Un tad pašas par sevi mazsvarīgas šķitis visas nācijas nepilnības, un savstarpējā saprašanās atnāks pa cilvēciskās žēlsirdības ceļu. (Aplausi.) Latvijas PSR Valsts arhīvā darbinieki man parādīja skolas līniju burtnīcu ar sadzeltējušām lapām. Šī burtnīca izrādījās unikāla Lielā Tēvijas kara laika Rīgas sieviešu klostera reģistrācijas grāmata. Tās lappusēs vienā stabiņā bija ierakstīti krievu, baltkrievu, poļu vārdi un uzvārdi, otrā stabiņā — latviešu karalaika bērni, kuri bija izgājuši Salaspils nāves nometni. Bērnu barakā viņiem tika ņemtas asinis vācu armijas karavīru vajadzībām. Daļa no tiem, kuri izdzīvoja, tika atvesti uz darbojošos klosteri Rīgā. Mūķenes izsniedza slāvu bērnus latviešu ģimenēm un savās burtnīcās pa labi ierakstīja bērnu vārdus, pa kreisi — audžuvecāku vārdus. Vairāk nekā pēc četrdesmit gadiem kopš kara beigām arhīvā man nosauca to adoptēto bērnu vārdus un adreses, kuriem Latvijas zeme kļuva par otro dzimteni. Šeit viņi izauga, ieguva augstāko izglītību, nodibināja savas ģimenes. Savas tautas vārdā dziļi noliecu galvu to latviešu priekšā, kuri aizstājuši tēvus un mātes slāvu bērniem. (Aplausi.) Patiesa žēlsirdība piemīt katrai tautai. Pasaules žēlsirdības vēsturē iegājis izcilais pedagogs, rakstnieks un ārsts Janušs Korčaks. Viņa, pēc tautības ebreja īstais vārds — Jans Goldšmits. 1942.gadā, atrodoties Varšavas geto, šis cilvēks atteicās no valdības piedāvātās brīvības. Viņš deva priekšroku bojāejai gāzes kamerā kopā ar saviem pēdējiem audzēkņiem. Ceļā uz soda vietu viņš stāstīja bērniem pasaku. Ortodoksālā Romas katoliskā Baznīca šo ebreju pasludināja par svēto. Neiedomājamām ciešanām, kuras cilvēce pārdzīvojusi mūsu nežēlīgajā gadsimtā, jāizraisa līdzcietība, kura attīra dvēseles no tādiem sārņiem kā augstprātība, skaudība un patmīlība. Nekādā gadījumā nenododot aizmirstībai vēstures šausmas, tajā pašā laikā mums jāatrod sevī spēks un gudrība — ne jau izkliegt savstarpējus aizvainojumus un apsūdzības, bet gan uzklausīt citam citu, saprast ābeces patiesību, ka valsts sociālisma celtniecībā starp mūsu tautām nav nedz uzvarētāju, nedz uzvarēto, bet pagaidām, diemžēl, ir tikai upuri.
Tikai tagad no dokumentālās literatūras mēs sākam uzzināt briesmīgo patiesību, kuru, atrazdamies lēģeros un izsūtījumā, uzrakstījuši nevis literāti, bet pati latviešu tauta. Mēs uzzinām, kā bada nāvē, tālu no Dzimtenes, «tautu tēva» baismajos apkampienos mirušas nevainīgas sievietes un bērni. Bet no deportētajiem esmu dzirdējusi arī ko citu: latvieši, izgājuši izsūtījuma elli, ar labu vārdu pieminējuši krievu cilvēkus, kuri ar viņiem dalījuši pagalvi un zāģu skaidu maizes riecienu, to pēdējo neapēsto maizes riecienu, ar kuru kara laikā auguši viņu bērni. Jā, iespējams, dalījās ne jau visi. Taču nedrīkst ignorēt faktu, ka četrdesmito gadu sākumā Krievijas lauki jau bija izpostīti. Staļinisma genocīds bija iznīcinājis labākos Sibīrijas lauku cilvēkus. Nolādot latviešu sāpju ceļu Sibīrijā, nenocietiniet savas sirdis. Tas ir bīstami — pirmām kārtām jau pašiem latviešiem. Ļaunums dzemdē tikai ļaunumu. Saglabājiet tautas atmiņā to krievu sievietes ārstes tēlu, kura, aizvadījusi uz fronti vīru, brāli, tēvu, atrazdamās tālā taigas ciematā, palika uzticīga Hipokrāta zvērestam un no bada nāves izglāba izsūtīto latvieti. Man par to pastāstīja pats izsūtītais. Bet kara sākumā no rietumiem atvestie latvieši vietējiem iedzīvotājiem tika stādīti priekšā ne tikai kā padomju varas ienaidnieki, bet arī kā ārvalstu imperiālisti. Valdības aukstasinība attiecībā pret Baltijas tautām kropļoja krievu cilvēku cieņu. Un viens no tālaika drūmākajiem recidīviem ir fakts, ka atsevišķos valsts reģionos latviešus, igauņus un lietuviešus vēl mūsdienās dēvē par fašistiem. Ar kulta sekām, kas kropļo cilvēka apziņu, mums nāksies cīnīties vēl ilgi. Un tālab nepieciešams visai valstij beidzot mierīgi pateikt patiesību par Baltiju — sākot ar 1939. gadu.
Vēlreiz uzmanīgi pārlūkojiet nastu, ar kuru jūs esat atnākuši uz kongresu. Un, ja kāds šajā zālē ir azotē ienesis akmeni, lai to izmet, kamēr nav par vēlu. Ja kāds ir atnesis dūrē sažņaugtu naidu, lai to ziedo sirdsapziņas ugunij, kura apgaismo mūsu atmodas ceļu. Bet, ja kāds šurp ir atnesis sāpi, tad lai nekaunas savu asaru. Šai sāpei ar līdzjūtību atsauksies ne vien Latvijā, bet arī Krievijā, Baltkrievijā, Armēnijā un visattālākajos mūsu milzīgās zemes nostūros, jo ceļš uz Staļina Golgātu visiem ir bijis kopīgs. Lai šodien un rīt no šīs tribīnes skan tikai visgudrākā no nāciju sazināšanās valodām — sirds valoda. Lai Politiskās izglītības nams uz šīm divām dienām kļūst par templi, kura sienās mēs noturēsim pilsonisku aizlūgumu par nevainīgi bojā gājušiem un aizlūgsim par visu mūsu tautu gaišo spēku konsolidāciju ar kosmiskās bezgalības gaismu. Jo — kam gan ir vajadzīgs ceļš, kurš neved uz templi. (Aplausi.) Paldies par uzmanību.
