Andrejs Cīrulis: Atsitiens

No Barikadopēdija
Versija 2014. gada 21. augusts, plkst. 19.44, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)


[[20090821|]]

No visas sirds priecājos, ka Baltijas ceļa 20. gadadienā tiek rīkoti plaši pasākumi, jo izaugusi jaunā paaudze, kuri par tālaika notikumiem maz ko zina.

Braucot ar mašīnu, es parasti ņemu stopotājus. Pāris reižu esmu veicis tādas kā anonīmas intervijas. Un vienmēr esmu bijis patiesā šokā — kas ir bijusi Latvijas Tautas fronte, viņi nezina itin nemaz. Un minēšana vienmēr beigusies ar jocīgiem secinājumiem. «Padomju Jaunatne» — to arī nezina nemaz. Ba­ri­kā­des — jā, tētis kaut ko stāstīja, bet tā īsti nesapratu.

Un kā tad lai grib, lai viņi tagad mīlētu Latviju tā, kā mēs to mīlējām tad, kad sadevāmies rokās Baltijas ceļā?

Katram no mums par Baltijas ceļu savs stāsts. Un katram tas ir aizkustinošs.

Es toreiz, būdams PSRS tautas deputāts no Bauskas rajona, braucu uz Latvijas un Lietuvas robežu. Izbraucām agri, bet jau Bauskā iekļuvām sastrēgumā. Līdz robežai tikām laikā, jo mūsu «Padomju Jaunatnes» redakcijas mašīnai palīdzēja Bauskas miliči, toties mēs redzējām lielu ceļu posmu, kas viss jau bija ļaužu piepildīts pat dažas stundas iepriekš.

Uzstājos mītiņā, kur vienkopus pulcējās lietuvieši un latvieši. Latvijas Tautas fronti pārstāvējām divi LTF Domes valdes locekļi — profesors Jānis Freimanis un es. Pateicoties tolaik pavisam jaunā politiķa Romualda Ražuka iniciatīvai un darbotiesgribai, mītiņā iztikām bez krievu valodas — tobrīd tā bija galīgi neiederīga. Romualds pats runāja abās valodās, un arī tulkoja mūs pārējos.

Atpakaļ braucām lēni, nesteidzīgi. Uz Rīgas pusi virzījās milzīgi gara, nebeidzama mašīnu kolona. Un tie starmeši it kā mērķtiecīgi tumšajās debesīs sūtīja mūsu visu ilgas pēc brīvas Latvijas. Brīvu Latviju, brīvu Latviju — neko vairāk mums toreiz nevajadzēja. Kaut pastalās, kaut neēduši — bet brīvu Latviju. Tas bija viens vienīgs virsmērķis visai Latvijas tautai. Jā, Latvijas tautai — jo kopā ar latviešiem tur bija krievi, ukraiņi, lietuvieši, čigāni, ebreji, vācieši, poļi…

Tas notikums kopumā, tas gars, kas virmoja gaisā, pacilātās, laimīgās ļaužu sejas veidoja tādu kaleidoskopu, kas izstaroja nebeidzamu dzīvesprieku un vēl tagad liek skudriņām skriet pār muguru un acīs riesties asarām.

Tas bija trešdien.

Dzīve ritēja savu gaitu, un mēs visi jutāties lieliski.

Un tad sākās notikumi, par kuriem vēl neviens tā plašāk nav stāstījis. Vismaz man nav izdevies atrast. Tāpēc es par tiem pastāstīšu detalizētāk.

Sestdiena, 26. augusts, bija parasta atpūtas diena, un nekas neliecināja, ka būs kas īpašs.

Īsi pirms astoņiem vakarā man dzīvoklī iezvanījās telefons.

(Iekavās jāpastāsta, ka tolaik mēs dzīvojām tādos neparastos apstākļos. Mēs pat nezinājām, ka ir datori, internets, mobilie telefoni, faksa aparāti. Pāris kopējamie aparāti bija tikai LKP CK un Ministru Padomē. Sakariem kalpoja parastais telefons un pa pastu sūtītas vēstules. Dokumentus rakstīja ar rakstāmmašīnām.)

Zvanīja man nepazīstams vīrietis, šausmīgi uztraucies: — Redaktor, redaktor, jūs «Vremja» (PSRS TV oficiālais ziņu raidījums) skatījāties?

Teicu, ka nē.

— Tas ir ārprāts! Tās ir šausmas! Nupat nolasīja PSKP CK Paziņojumu. Tur mūs visus nolīdzināja ar zemi.Baltijas ceļa sakarā. Viņi mums taisās kaut ko darīt. Glābiet situāciju! Kaut kas jādara! Ka nesākas izsūtīšanas… Pēc tā ož…

Taisnību sakot, arī es biju apstulbis! Bet ne tik ļoti kā zvanījušais vīrs. Jo pirms pāris mēnešiem bija beidzies PSRS tautas deputātu I kongress, un kopā ar citiem tautfrontiešu ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas biju ieraudzījis, ka PSRS it kā monolītā būve krakšķ pa visām šuvēm. Bet tā gāžoties arī varēja nodarīt lielu postu.

Lai iegūtu kaut kādu skaidrību, zvanīju Dainim Īvānam, bet arī viņš par to neko vēl nezināja.

Zvanīju savam ilggadīgajam kolēģim un draugam Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāram Imantam Daudišam. Imants visu biju dzirdējis. Un vēl vairāk — viņš šo PSKP CK Paziņojumu bija ierakstījis diktofonā. Viņš to pielika pie klausules, un es vismaz 15 minūtes klausījos, ko par mums domā PSKP Centrālā Komiteja.

Ilustrācijai citēšu dažus teikumus:

  • «… Tas ir tieši saistīts ar separātisko līniju, ko pēdējos mēnešos arvien neatlaidīgāk un agresīvāk realizē zināmi spēki Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Par tās apoteozi kļuva masu akcija, kuru 23. augustā sarīkoja Tautas frontes un organizācijas, kas tām pieslejas, un kuru politiskā jēga bija noskaņot Baltijas republiku tautas uz atdalīšanos no Padomju Savienības.»
  • «… zināmā posmā demokrātijas un atklātuma apstākļus šeit izmantoja nacionālistiskie, ekstrēmiskie grupējumi un pakāpeniski sāka ieviest notikumu attīstībā neveselīgus elementus. Piesavinājušies īsto nacionālo interešu paudēju lomu, tie pakāpeniski sāka rīkoties tā, lai Baltijas republikas sāktu atdalīties no pārējas valsts…»
  • «Dažviet radušās organizācijas, kas atgādina buržuāziskā posma un fašistiskās okupācijas laiku politiskos formējumus.»
  • «Daļa masu informācijas orgānu kļuvuši par nacionālistiskās atmosfēras izplatīšanas avotiem.»
  • «Notikuši pat tieši vandalisma akti, tikuši nopulgoti valsts simboli, svētumi, kas ir neaizskarami katram kārtīgam cilvēkam, — pilsoņu kara un Lielā Tēvijas kara kritušo pieminekļi.»
  • «1989. gada 23. augustā notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskajai histērijai. Lozungi, kas tika uztiepti tūkstošiem cilvēku, pauž naidu pret padomju iekārtu, pret krieviem, pret PSKP, pret Padomju Armiju.»
  • «… notiekošo smagi pārdzīvo arī paši lietuvieši, igauņi un latvieši, vienkāršie cilvēki, kas nav inficēti ar nacionālisma vīrusu. Pat tie, kas piedalās masu akcijās, vai nu nesaprot vai arī neatbalsta pretpadomju kustības organizētāju nodomus un visādi cenšas uzsvērt savu draudzīgo un sirsnīgo attieksmi pret citu tautu pārstāvjiem, ar norobežošanos uzņem un nosoda to cilvēku ekstrēmiskos izlēcienus un huligānisko rīcību, kuri rosās ap nacionālistiskajiem līderiem. Vismaz aicinājumi saraut sakarus ar citām varenās un milzīgās valsts tautām nenāk no vienkāršo cilvēku vidus.»
  • «… separātisma kustība nebūt neatspoguļo savu tautu intereses…»
  • «Nacionālistisko spēku darbība jau radījusi ļoti nopietnus zaudējumus republiku ekonomikā, starpnacionālo un sociālo spriedzi. Šur tur radušies reāli īsta pilsoņu konflikta draudi, radušās briesmas, ka var izcelties masveidīgas ielu sadursmes ar smagām sekām.»
  • «Šī lieta aizgājusi tālu. Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi. Ja viņiem izdotos sasniegt savus mērķus, tā sekas tautām varētu būt katastrofālas. Pat to dzīvotspēja varētu nokļūt zem jautājuma zīmes.»

Tiem, kas nezina, jāpaskaidro, ka PSKP CK Paziņojumi bija paši visspēcīgākie dokumenti visā PSRS teritorijā. Tos neapsprieda, par tiem nediskutēja. Tos izpildīja.

Šajā gadījumā tas nozīmēja uzdevumu sākt nopietni rīkoties visām tiesībsargāšanas instancēm, ieskaitot Maskavas tiešajā pakļautībā esošajām Latvijas PSR Prokuratūrai un Valsts Drošības komitejai.

Teikums: «Pat to dzīvotspēja varētu nokļūt zem jautājuma zīmes» varēja nozīmēt visu ko. Pat pašu visļaunāko.

Masveida represiju iespēja bija reālāka par reālu. Un diez vai aiz aizrestotajiem logiem izdotos noorganizēt nākošo Latvijas Tautas frontes domes sēdi. Maz ticams… Imunitāte attiecās tikai un vienīgi uz PSRS tautas deputātiem… Bet nākošajā kongresā arī šo šķērsli varēja novērst… Pavisam likumīgā veidā. Ne gailis pakaļ nedziedātu…

Imanta Daudiša secinājums bija: — Jārīkojas tūlīt, pirmdien būs par vēlu!

Daiņa Īvāna atzinums bija: — Ātrumā nezinu, ko darīt. Bet es jau esmu devis rīkojumu visiem Latvijas Tautas frontes aparāta darbiniekiem rīt (svētdien) būt darbā.

Imants Daudišs un Dainis Īvāns atzinīgi novērtēja manu ideju — sasaukt kopā visus tos PSRS tautas deputātus, kas ievēlēti no Latvijas Tautas frontes, kā arī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus. It īpaši tāpēc, ka PSRS tautas deputātiem jau bija izveidojusies jaunā laika politiskā pieredze.

Bet kā viņus dabūt rokā — lielumlielākā daļa ir aizbraukuši uz laukiem… Interneta nav, faksu nav, mobilo telefonu nav, telegrāfs pa vakariem nestrādā.

Atliek vienīgi Latvijas Radio un Televīzija (speciāli rakstu ar lieliem burtiem, jo viņi šādu godu ir nopelnījuši!).

Ir jau sestdienas vakars, un darbā radio un televīzijā ir tikai nedaudz cilvēku. Bet tiem, kas ir darbā, nav pilnvaru, lai pieņemtu lēmumu par ārkārtas paziņojuma raidīšanu.

Bija jādabū rokā Latvijas PSR Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Jānis Leja. Bet viņa nav mājās. Esot kaut kur aizgājis. Īsti nezina, kur. Es izstāstīju, kas par lietu. Un tad Jāņa Lejas mājinieki bija sarīkojuši apspriedi, izstrādājuši meklēšanas stratēģiju.

Nepagāja ne pusstunda, kad Jānis Leja man jau zvanīja. Izstāstīju atkal, saņēmu tūlītēju piekrišanu. Zvanu gaidot, aicinājuma tekstu biju jau uzrakstījis. Nekā sarežģīta tur nebija — visiem PSRS tautas deputātiem un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kas ievēlēti no Latvijas Tautas frontes, rīt pulksten 14 jāierodas Latvijas Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā 13/15. Tik vēlu tāpēc, lai pagūtu atbraukt. Speciāli netika pateikts — kāpēc. Jābūt un viss!

Ziņojumi gan radio, gan televīzijā sāka skanēt ik pa 15 minūtēm. Un diktori to radoši papildināja ar mudinājumiem arī deputātu kaimiņiem. Varbūt, ka kļūdos, bet man liekas, ka Andrejs Volmārs bija viskaismīgākais.

Līdz galam nepateiktais «kāpēc» bija visintriģējošākais…

PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojums latviešu valodā tika lasīts no rīta Latvijas Radio I programmā. Latinform tulki bija strādājuši visu nakti.

Un šeit arī bija viena neparasta epizode. Diktors (žēl, ka pagaidām nezinu viņa vārda! Šķiet tas bija Ābols) pēc Paziņojuma nolasīšanas publiski no tā norobežojās, paziņojot, ka, lasot šo tekstu, viņš tikai ir izpildījis savu profesionālo dienesta pienākumu. Tādu paziņojumu sniegt varēja tikai drosmīgs cilvēks, jo mēs taču dzīvojām represīvajā režīmā.

Kaut arī uz LTF namu biju aizgājis krietni paagri, tur jau mudžēja. Un neparastākais — viss laukums pretī Vecpilsētas ielas 13/15 namam arī bija ļaužu pārpilns.

Katrs atnākušais deputāts tika sveikts ar gavilēm. Jāpiebilst, ka PSRS tautas deputātu statuss stipri atšķīrās no pašreizējā Latvijas Republikas Saeimas deputātu statusa. PSRS tautas deputāti bija ievēlēti tiešās vēlēšanās, un no saviem vēlētājiem bija saņēmuši mandātu īstenot Latvijas Tautas frontes kursu. Ja mēs šodien gribētu panākt, lai arī tagadējās Saeimas deputātus, kas tagad faktiski ir tikai partiju ielikteņi un kam nav sava vēlētāju loka, cienītu tāpat kā toreiz PSRS tautas deputātus no LTF, tad nepieciešams nekavējoši mainīt LR Saeimas vēlēšanu kārtību. Es par to jau runāju šī gada Radošo savienību Plēnumā, bet mani nesaklausīja (negribēja?).

Pavisam atnāca 46 deputāti. Negaidīti daudz. Katrs ar savu stāstu. Vienu kaimiņi bija dabūjuši rokā pie siena šķūņa, citam pie lauku mājas logiem no rīta bija klauvējuši kaimiņi… Tiesa, daudzi neatnākušie arī pēc tam nožēloja — par vēlu uzzinājuši…

Vienīgā lasāmviela bija no Latinform teletaipa izdrukātās lentas.

Eksemplāru bija gaužām maz, bet visu uzmanību piesaistīja PSRS tautas deputāta, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Alfrēda Čepāņa skaļie izsaucieni un šķendēšanās: «Ārprāts!», «Nu tas ir par traku!», «Gatavie meli!», «Šito tā nedrīkst atstāt!»

Emocijas turpinājās, bet visracionālāko priekšlikumu tādā balsī, kas necieš pretimrunāšanu, pateica Mārīte Rukmane (Teivāne) — jāraksta protesta vēstule PSKP CK un vēstule Latvijas tautai.

Diskusijās izkristalizējās vēstuļu idejas, tad ievēlēja redakcijas komisijas — katrai vēstulei savu. Kamēr komisijas strādāja, deputāti devās ārā pie cilvēkiem laukumā izrunāties, bet LTF meitenes vārīja tēju un smērēja maizītes — prom neviens nedrīkstēšot iet, kamēr darbiņš nebūs padarīts.

Kaut arī komisijas bija strādājušas ļoti nopietni, tomēr dokumentu lasīšana izvērtās gara un dedzīga — katrs formulējums tika rūpīgi pārdomāts un izsvērts. Jocīgi, bet pašas visdedzīgākās diskusijas izraisījās par to — kā uzrunāt Mihailu Gorbačovu. Par biedru? — Nē, biedrošanos mēs jau bijām beiguši un kungošanos vēl nebijām sākuši. Par Viņa Ekselenci? — Kāda tur Ekselence pēc šitāda paziņojuma. Krustām šķērsām izdomāja vēl visādas variācijas, bet palika pie vienkārši «Gorbačovam». Vēlāk izrādījās, ka tieši šis uzrunas prastums Nobeļa Miera prēmijas laureātu, PSKP CK ģenerālsekretāru Mihailu Sergejeviču Gorbačovu bija nokaitinājis visvairāk.



Aicinājumā «Latvijas tautai!» tika teikts:

«Mūsu vārdiem un mūsu apņēmības apliecinājumiem ir pienācis pārbaudes brīdis. Baltijas tautu neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos ir apdraudētas.

PSKP CK 26. augusta paziņojums par stāvokli Baltijas republikās apstiprināja valdošo aprindu nespēju izprast reālo situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, nevēlēšanos risināt nacionālos jautājumus atbilstoši tautu interesēm. Kārtējo reizi ar mazām tautām tiek runāts no diktāta pozīcijām. Atkal, kā pirms 50 gadiem, mūsu likteni mēģina izšķirt tālu no Baltijas robežām. Latvijas Tautas fronte uzskata, ka tautai un vienīgi tautai ir tiesības noteikt, kā dzīvot savā zemē. Tikai latviešu tauta kopā ar citām ar Latvijas nacionālajām grupām ir tiesīgas izlemt, kas tām ir vēlams un derīgs un kas nepieņemams. Mēs kategoriski noraidām jebkādu iejaukšanos Latvijas lietās no ārpuses — vienalga, vai padomi nāktu no Austrumu vai Rietumu puses.

Atbildot uz nekorekto un lielvalstniecisko PSKP CK paziņojumu, būsim savaldīgi, vienoti un nepadosimies provokācijām. Savas Trešās atmodas laikā atgūto pašcieņu, spēku un taisnības apziņu mēs vairs nedrīkstam nodot!

Mēs esam sajutuši cits cita roku siltumu, esam piedzīvojuši, ka katrs varam nostāties un, ja nepieciešams, pastāvēt par gabaliņu Latvijas zemes. Tagad ikvienam no mums vēlreiz jāpārdomā, ko mums nozīmē Latvijas brīvība, kāpēc mums nav cita ceļa kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvība.

Dievs, svētī Latviju!

1989. gada 27. augustā

Latvijas Tautas frontes Domes valde un PSRS tautas deputāti un LPSR AP deputāti.»



Nākošais dokuments bija telegramma PSKP CK un PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam Gorbačovam.

Telegramma tika rakstīta krievu valodā.



«Mēs, PSRS tautas deputāti un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, ar sašutumu uzņēmām PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojumu par stāvokli Baltijas padomju republikās.

Mēs kategoriski protestējam pret politiskās situācijas tendenciozo raksturojumu, kas dezinformē Padomju Savienības iedzīvotājus un pasaules sabiedrību, kavē pārbūvi republikā.

Savu vēlētāju vārdā mēs ar visu atbildību paziņojam, ka Latvijā nav politiskās krīzes, nav varmācīgu sadursmju, bet attīstās tautas atbalstīts demokratizācijas un atklātības process.

Paziņojums, kas it kā nācis no PSKP CK, un tajā izteiktie draudi veselām tautām diemžēl neveicina Latvijas iedzīvotāju konsolidāciju, bet gan darbojas tieši pretēji.

Mēs esam pārliecināti, ka Latvijas tauta turpinās iesākto kursu sabiedrības atdzimšanai.»



Kad teksts bija noslīpēts visā pilnībā, katrs deputāts to parakstīja pašrocīgi. Katrs deputāts apzinājās milzīgo risku un atbildību.

Nekad vēl iepriekš nekas tāds nebija noticis — cilvēku saujiņa apstrīdēja pašu visneapstrīdamāko, pašu visspēcīgāko dokumentu, kas nācis no pašas visspēcīgākās PSRS varas struktūras.

Un tagad — pēc 20 gadiem ir vērts nosaukt šo cilvēku vārdus un uzvārdus.


Paziņojumu un telegrammu parakstīja


PSRS tautas deputāti: Viktors Avotiņš, Ilmārs Bišers, Ervīns Grinovskis, Indulis Zariņš, Dainis Īvāns, Edvīns Inkēns, Arnis Kalniņš, Ivars Ķezbers, Rita Kukaine, Jānis Lucāns, Nikolajs Neilands, Leopolds Ozoliņš, Raimonds Pauls, Džemma Skulme, Andrejs Cīrulis, Alfreds Čepānis, Voldemārs Šlakota, Andrejs Eizāns, Juris Janeks, Uldis Laucis, Andrejs Dandzbergs, Jānis Peters, Vilens Tolpežņikovs, Mavriks Vulfsons.

Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti: Janīna Āboliņa, Andris Bērziņš, Leons Vītols, Irēna Ģībiete, Imants Daudišs, Ļubova Zīle, Daina Konošonoka, Atis Kramiņš, Ilmārs Lakšs, Veneranda Matule, Roberts Misāns, Ilmārs Pilenieks, Ivars Priedītis, Pēteris Pūdnieks, Mārīte Rukmane, Valda Semane, Visvaldis Skujiņš, Žanis Holšteins, Juris Cināts, Jānis Jundzis, Pēteris Strautmanis.

Telegrammas sūtīšanas tehnisko pusi kārtoja LTF saimniecības daļas vadītājs Arturs Dudars.


Tūdaļ pat vēstuļu teksti tika nolasīti tiem daudzajiem cilvēkiem, kas joprojām stāvēja laukumā pie LTF mītnes. Mūsu sirdis bija mierīgas, jo uzreiz guvām vienprātīgu atbalstu un skaļus un ilgus aplausus.

Ar savu ātro rīcību mēs apsteidzām igauņus un lietuviešus, kā arī sagatavojām platformu vēlākajam Baltijas Padomes paziņojumam.

Sākumā Maskavā šim paziņojumam tā īsti nenoticēja. Uz Latviju pat atbrauca komisija, kas pētīja parakstu autentiskumu.

Bet tūdaļ pat sākās jauna veida kustība — visdažādākajos forumos, kongresos, sapulcēs visā Latvijā notika šī PSKP CK paziņojuma nosodīšana un gandrīz katra beidzās ar rezolūcijas vai kāda cita dokumenta pieņemšanu.

Kremlis tika appludināts ar protesta vēstulēm un telegrammām.

Agrāk ik nedēļu nāca klajā kāds PSKP CK paziņojums par kādu tēmu, bet tā vien izskatās, ka 1989. gada 26. augusta Paziņojums bija viens no pēdējiem PSKP CK paziņojumiem vispār…