Rīgas Taisnība
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Slotas kātu nav, ir karoga kāti!» taujātājus — meklētājus saimniecības preču veikalā uzmundrināja pārdevējs un piemetināja: «Karogu un karognesēju pie mums vai biezs, bet kārtīgu sētnieku, kas Rīgu izmēztu — meklēdams nesameklēsi!…» Tās pašas dienas vakarā izlasīju «Rīgas Balss» kolektīva Atklāto vēstuli saviem lasītājiem. Atminējos pārdevēja sacīto. Tik tiešām: Latvijas galvaspilsētas vakara avīzes žurnālistu uzruna pilsoņiem vēlreiz apliecina garīgi stipru un dvēselē nesamaitātu cilvēku sacelšanos pret visu kūtro un gļēvo.
Uzupurēšanās spēja ideālu, taisnības un brīvības vārdā sākas ar piesmakušu kabinetu izvēdināšanu, apgānītu priekšnamu, trotuāru un krastmalu tīrīšanu, Rīgas izgāzto Vārtu un nozaudētās Atslēgas atjaunošanu. Kopš sendienām latviešu tautas dvēselē tieksme pēc gaismas un dailes pulsējusi līdzās pašnoteikšanos un mšizteikšanās dziņai. Laikā, kad saasinās politiskā situācija, brūk tirānisku impēriju un despotisku partiju pamati, — ne viens vien no vakardienas paklausīgajiem un ērti iekārtojušamies pavalstniekiem blēdīgi cer uz itin rāmu turpmāko pastāvēšanu. Lai jau antiņi kārtējo reizi darina vārtus un kaldina atslēgas. — pasaulē nav nekā tāda, ko izdevīgā brīdī ar naudu vai viltu nevarētu ieņemt! …
Pievienojos Atklātās vēstules autoriem. Gadsimtu griežos rīdziniekiem ne reizi vien nācies nīdēt verdzisko un kangarisko sevī un līdzcilvēkos. Sai svētajā gaitā lai mums noder Andreja Pumpura tautas epā iemūžinātā Vaideloša — tēva pamācība Lāčplēsim — dēlam: «Taisnību zināt ir grūti, bet grūtāk nākas taisnību sacīt. Kas dzīvē pārvar šo grūtumu darbos, cilvēku augstāko tikumu panāk!».
Ja «Rīgas Balsij» izdotos piepildīt Vaideloša domas, — mēs nežēlotu laiku, kas iztērēts, stāvot garu garās rindās pēc «Rīgas Taisnības».
Ināra ROJA
